Grupa “Nejautā” bija ar īsu, bet spilgtu mūžu. Tās dalībnieki bija ļoti jauni. Grupa kļuva par vienu no spilgtākajām Latvijas jauniešu rokgrupām.

Rīgas 85. vidusskolas biedru grupa ar pāris pašu radītām dziesmām uzstājās kādā skolas sarīkojumā, pēc tam izlēma turpināt muzikālo darbību. Oficiālais grupas dibināšanas datums ir 1989. gada 7. septembris. Sastāvs sākumā bija mainīgs, līdz izkristalizējās pamatkodols: Jānis Vanags (balss), Jānis Brunovskis (taustiņinstrumenti), Normunds Bērziņš (bungas). Ar N. Bērziņa tēva fotogrāfa Jura Bērziņa pazīšanos jaunieši piekļuva grupas Credo aparatūrai, nedēļas nogalēs devās uz Liepāju, eksperimentēja ar skaņām, fiksēja tās magnetafona lentēs. Tika ieskaņotas divas demo kasetes. Stila iedvesmas avots bija grupu Depeche Mode, Midnight Oil daiļrade. Nosaukuma versija traktējama ne tikai kā darbības vārds “Nejautā!”, bet arī kā frāze “Ne jau tā!”. 1990. gadā sastāvam pievienojās Renarts Braufmanis (ģitāra, balss).

Par “Nejautā” trumpi kļuva solista J. Vanaga zemā balss (piebalsis dziedāja J. Brunovskis un R. Braufmanis), kā arī dziesmu teksti, atainojot vienaudžu izjūtas un problēmas. Mūzika pieteikta kā kopdarbs. Grupas popularitāti veicināja piedalīšanās Latvijas Televīzijas jauniešu programmās “Skabarga”, “Apvārsnis” u. c.

1990. gada sākumā pirmais lielais grupas koncerts notika Liepājā kopā ar Zviedrijas grupu Odd Imp, pazīstamu trimdas latviešu vidē. Nākamais koncerts notika jaunatklātajā klubā “Vecrīga” kopā ar vienaudžiem – “Karuseli” no Liepājas un Valta Sarkaņa grupu “Siena”.

Kad Latvijas Televīzija parādīja dziesmu “Sešdesmitie (“60-tie”)” (J. Brunovskis, J. Vanags), tā regulāri skanēja arī radio, sekoja panākumu vilnis: notika koncerti, radās grupas fanu klubs. 1991. gada februārī Latvijas Televīzijas Zaķusalas studijā “Nejautā” tika pasniegta Raimonda balva kā iepriekšējā gada labākajiem debitantiem, konkurencē apsteidzot grupu “Parks” un Olgas Rajeckas un Arņa Medņa projektu “Tango”.

Grupas dalībnieki uzrunāja Aigaru Grāveru (“Jumprava”), kopā ar viņu studijā “4-atā” 1991. gada pavasarī “Nejautā” ieskaņoja magnetoalbumu, kurā bija iekļauta dziesma “60-tie”.

Grupa piedalījās festivāla “Liepājas dzintars” (1991) konkursā, kur ieguva 2. vietu, debitēja mūzikas un mākslas festivālā “Bildes” (1991). 1992. gads iezīmējās daudziem koncertiem, ieskaitot braucienus uz Zviedriju un Dāniju, uz kurieni līdzņemšanai debijas albums “Nejautā” tika tiražēts kasetēs. Ansambļa sastāvu papildināja basģitārists Edgars Ķauķis, pēc tam Aivis Kalvāns. 1991. gada “Mikrofona” Rokaptaujā 10. vietu sasniedza dziesma “Ceļš”.

1992. gadā notika turneja pa Latvijas klubiem un kultūras namiem. Tovasar solists J. Vanags piedalījās jauno izpildītāju konkursā “Jūrmala” (1992). Augustā “Nejautā” viesu statusā piedalījās “Liepājas dzintarā” (1992). Tā konkursā startēja arī zviedru grupa Odd Imp. 1992. gada “Mikrofona” aptaujā dziesma “Ceļš” atkārtoti iekļuva labāko skaitā, sasniedzot 13. vietu. 17. vietā ierindojās Everything Is Coming Down.

1993. gadā “Nejautā” ieskaņoja albumu Princess ar deviņām dziesmām lielākoties angļu valodā (Mother, Standing On The Beach, “Igaunijā sniegs”, “Pūš milzīgi vēji” u. c.), sniedza dažus koncertus, piedalījās pasākumā Stop Aids. Togad izdots pirmais latviešu ierakstu kompaktdisks, pop/roka izlase Latvian Rock’n’Roll ‘93. Tajā iekļautas divas “Nejautā” dziesmas: Mother un Tell Me Truth.

1994. gadā grupa “Mikrofona” Rokaptaujā pieteica dziesmu “Pūš milzīgi vēji”, bija ieskaņotas vēl vairākas kompozīcijas (Rainy Day, “Sagriežas pasaules”, “Par Dievu”, “Velna modināts” u. c.), bet otrais albums netika izdots.

Pastāvīgas mēģinājumu vietas nebija, mūziķi strādāja vispirms skolā, tad poliklīnikas bēniņos, arī N. Bērziņa tēva fotolaboratorijā, kopā apmēram desmit vietās, ieskaitot uzņēmuma “Latvijas gāze” aktu zāli. Muzicēšana bez pastāvīgiem ienākumiem un nākotnes vīzijas izrādījās īslaicīga, pietrūka arī individuālās meistarības: 1993. gadā grupa pajuka. Ģitārists R. Braufmanis iesaistījās Horena Stalbes apvienībā F. Art (vēlāk Miss America, “Inokentijs Mārpls”), bet basists A. Kalvāns pievienojās deju mūzikas apvienībai “bet bet”, J. Brunovskis kļuva par “Zig Zag” dalībnieku (1995), izveidoja savu skaņu ierakstu un producēšanas studiju. J. Vanags piedalījās A. Grāvera projektā “7. Fāze”, ieskaņojot vairākas dziesmas. 1997. gadā J. Vanags kā solists iesaistījās grupā Gelousy. 1996. gadā ierakstu izlasē “Cielaviņas armija. Ierakumi” izdota “Nejautā” dziesma Across The Street.

2017. gadā “Nejautā” dalībnieki apvienojās agrāko gadu dziesmu priekšnesumam grupas “Jumprava” jubilejas koncertā.

Ar lielu muzikālo un idejisko potenciālo apveltītā, vizuāli un artistiski pievilcīgā 20. gs. 80. un 90. gadu mijas padsmitnieku rokgrupa “Nejautā” tā brīža Latvijas mūzikas ainā izcēlās ar svaigām, jauneklīgām idejām, pašu sacerētām dziesmām, rodot atbalsi sava vecuma klausītāju auditorijā, kur vienīgo būtisko konkurenci radīja līdzīga vecuma un instrumentārija popgrupa “Prāta vētra”. “Nejautā” gadījumā viens no galvenajiem uzmanību piesaistošajiem faktoriem bija solista J. Vanaga unikālais “aizkapa” balss tembrs, kuru salīdzināja ar Swans, Joy Division solistiem. Grupas mūzikā bija izteiktas rietumu alternatīvās mūzikas ietekmes. Tolaik jaunums bija dziesmu rakstīšana un izpildīšana angļu valodā, ko darīja “Nejautā”, kas gan pretēji cerētajam neveicināja ārzemju klausītāju būtisku piesaisti. Vienlaikus, pateicoties taustiņinstrumentu izmantojumam, saglabājās radniecība ar 80. gadu jauniešu elku – grupas “Jumprava” – daiļradi. Par problēmu veiksmīgā darbībā kļuva skaidras stratēģijas un menedžmenta trūkums. 

Pāris darbības gados “Nejautā” izdevās iekarot stabilu fanu bāzi. Turpmākajos gadu desmitos par spilgtāko hitu saglabājās dziesma “Sešdesmitie”, kas izdota izlasē “Jaunais vilnis. 80-tie” (2001) un DVD diskā “Liepājas dzintars 30” (2007). Dažas “Nejautā” dziesmas (“Sešdesmitie”, “Igaunijā sniegs”) pārskaņoja grupas Crazy Dolls, “Rīgas modes” u. c.