Latvijas Lauku sieviešu centrālbiedrība (LLSC) dibināta 02.1933. Pēc pārreģistrācijas 02.1939. biedrības nosaukums bija “Latvju nama māte”. Organizācija veicināja lauku sieviešu kopdarbību Latvijā un ārvalstīs, darbojoties Pasaules Lauku sieviešu savienībā (Associated Country Women of the World), izkopa un popularizēja mājsaimniecības un mājrūpniecības kultūru, organizēja dažādas publiskās aktivitātes, rīkoja priekšlasījumus sabiedrības izglītošanai.

LLSC statūtus Rīgas apgabaltiesā reģistrēja 07.02.1933. Tie definēja, ka biedrības mērķis bija veicināt lauku sieviešu garīgo un fizisko attīstību, aizstāvēt viņu intereses, sniegt morālu un materiālu palīdzību, veicināt mājsaimniecību un mājrūpniecību, reprezentēt lauku sievietes ārzemēs, kā arī rūpēties par bērnu aizsardzību un audzināšanu.

Biedrības statūtu grozījumus pārreģistrēja 03.02.1939. Atbilstoši biedrības nosaukuma maiņai biedrības mērķis bija aizstāvēt sieviešu – namamāšu – intereses, sniegt viņām morālu un materiālu palīdzību, veicināt mājsaimniecības un mājrūpniecības attīstību.

LLSC pārvaldi veidoja pilnsapulce, valde un revīzijas komisija. Pilnsapulce informēja biedrus par iepriekšējā darbības gadā paveikto, atskaitījās par LLSC finanšu rādītājiem, apstiprināja biedrības budžetu un turpmākās darbības plānu, ievēlēja valdi un revīzijas komisiju. LLSC valdē bija septiņas amatpersonas, kuras ievēlēja uz trim gadiem: valdes priekšsēdētāja, divas priekšsēdētājas biedres, divas sekretāres, kasiere un biedrzine. Valdes priekšsēdētāju ievēlēja LLSC pilnsapulce, bet pārējo amatu sadalījumu valdē noteica tās locekļu balsojums. Reizi gadā izlozes kārtībā pārvēlēja pusi no valdes sastāva. LLSC pastāvēšanas laikā biedrības valdes priekšsēdētāja bija Olga Kulitāne-Stakle.

Biedrības valde darbojās Latvijas Lauksaimnieku centrālbiedrības (LLC) Mājturības padomē. Visu tās pastāvēšanas laiku LLSC bija Pasaules Lauku sieviešu savienības biedre.

LLSC dibināšanas iecere tik aktualizēta 1929. gadā LLC rīkotajā 3. lauksaimnieču kongresā. Jaunās biedrības organizēšanas darbus un statūtu izstrādi uzņēmās LLC Mājturības padome. Biedrības organizēšanas darbi būtiski ieilga. LLSC tika reģistrēta kā biedrība 02.1933., formālā biedrības dibināšanas sapulce notika 03.03.1933., bet biedrības svinīgā atklāšana – 21.10.1933. Biedrības vajadzībām tika atvēlēts dzīvoklis LLC piederošajā namā Rīgā, Baznīcas ielā 4a, kur atradās arī LLSC valdes sēdeklis.

Praksē LLSC darbība pamatā tika realizēta četros virzienos. Pirmkārt, biedrība iesaistījās Mātes dienas rīkošanā. Biedrības pārstāve bija Izglītības ministrijas Mātes dienas komitejas locekle, LLSC biedres uzstājās ar priekšlasījumiem Rīgā un sūtīja lektores ar sagatavotiem referātiem uz lauku reģioniem ar mērķi plašāk izplatīt ideju par Mātes dienas svinēšanu. Otrkārt, biedru izglītošanai LLSC regulāri organizēja vakarēšanas, kuros biedres gatavoja rokdarbus, lasīja referātus un diskutēja. Treškārt, biedrība veicināja un popularizēja mājrūpniecību. Sadarbībā ar latviešu māksliniekiem, piemēram, Arvīdu Dzērvīti, Jēkabu Bīni un Ansi Cīruli, tika izgatavoti apģērbu, trauku, mēbeļu, segu, aizkaru un citu interjera priekšmetu kompozīciju paraugi. Biedrība šos paraugus pārdeva un izplatīja lauku sieviešu organizācijām, valsts un pašvaldības iestādēm, lai rosinātu sievietes nodarboties ar rokdarbiem, amatniecību un tekstilmākslu pēc mākslinieku radītajiem paraugiem. LLSC arī organizēja centralizētu lauku sieviešu mājturības biedrību izgatavoto amatniecības priekšmetu un rokdarbu pārdošanu, nodrošinot mājturības biedrībām papildu ienākumus, kā arī popularizējot mājrūpniecības darinājumus plašākā sabiedrībā. Popularizējot mājrūpniecības nozari, LLSC ar biedru sagatavotajiem darbiem apģērba un interjera dizaina jomā sekmīgi piedalījās vietējās nozīmes un starptautiskās izstādēs Vašingtonā, Briselē, Londonā. Ceturtkārt, LLSC sniedza ieguldījumu sieviešu izglītības veicināšanā un iestājās par sieviešu tiesībām. Biedrība regulāri uzstājās ar priekšlasījumiem par mātes sociālo stāvokli, lomu sabiedrībā un tiesībām Latvijā, mājrūpniecības un mājturības tēmām, lauku saimniecības izkopšanas jautājumiem. Biedrība izstrādāja un iesniedza Zemkopības ministrijai priekšlikumus praktisku lauku saimnieču kursu rīkošanai. Sadarbībā ar Latvijas Sieviešu organizāciju padomi LLSC 17.–18.04.1937. rīkoja Apvienoto pilsētu un lauku sieviešu kongresu, kā arī piedalījās atsevišķu lauku sieviešu kongresu organizēšanā.

LLSC tika slēgta pēc Latvijas padomju okupācijas 11.1940., bet oficiāli biedrības likvidācija tika pabeigta 04.1941.

Saskaņā ar statūtiem LLSC varēja tikt uzņemtas sievietes, ne jaunākas par 18 gadiem, kā arī juridiskas personas – lauku sieviešu organizācijas. Biedru gradācija: aktīvās biedres, biedres veicinātājas un goda biedri. Par goda biedriem varēja ievēlēt personas, kurām bija sevišķi nopelni lauku sieviešu organizēšanā un materiālās un garīgās labklājības veicināšanā.

Lai iestātos biedrībā, kandidātiem bija nepieciešams divu LLSC biedru rakstisks ieteikums. Juridiskām personām rakstisks ieteikums nebija nepieciešams. Biedres veica vienreizēju iestāšanās maksu un ikgadēju biedru naudas maksājumu. Gan iestāšanās maksa, gan biedru nauda sākotnēji bija 1 lats, vēlāk – 3 lati.

LLSC biedru sastāvu būtiski ietekmēja Kārļa Ulmaņa autoritārā režīma ieviestā kameru sistēma. 1935. gadā izveidotā Lauksaimniecības kamera paredzēja pa vienai lauksaimniecības biedrībai katrā pagastā, kurā kā sekcijas pievienoja līdz tam pastāvējušās lauksaimniecības biedrības, tādēļ 1939. gadā pārreģistrētie LLSC statūti noteica, ka biedrība turpmāk apvienoja tikai individuālus biedrus. Realitātē šāds biedru uzņemšanas princips pakāpeniski tika ieviests jau sākot ar 1936. gadu.

1933. gadā LLSC apvienoja 18 mājturības veicināšanas biedrības ar vairāk nekā 100 biedrēm, 1935. gadā – 32 biedrības. Kaut arī organizācijas mērķis bija apvienot lauku sieviešu organizācijas no visas Latvijas, LLSC biedru vairākums bija sieviešu mājturības veicināšanas biedrības no Vidzemes un Zemgales novadiem. 1936. gadā LLSC apvienoja 65 biedres.

Pazīstamākās biedres – Kaucmindes mājturības semināra direktore Olga Kulitāne-Stakle, agronomes Ženija Blumberga un Marija Opmane, privātdocentes Dagmāra Talce-Niedra un Lūcija Jēruma-Krastiņa, Latvijas Sarkanā Krusta Žēlsirdīgo māsu savienības priekšniece Marta Celmiņa.