Jānis Jēgermanis bija Rīgas pilsētas 1. slimnīcas virsārsts un ķirurgs no 1928. gada līdz 1968. gadam.

J. Jēgermanis dzimis dārznieka Jēkaba Bleses un viņa sievas Emīlijas (dzimusi Balode) ģimenē kā jaunākais dēls. Lai neiesauktu Krievijas armijā, J. Jēgermani formāli adoptēja tēvamāsas ģimene – strādnieks Mārtiņš Jēgermanis un viņa sieva Līze (dzimusi Blese). Lai uzturētu ģimeni, pēc Jāņa piedzimšanas Bleses pārcēlās uz barona Gustava fon Nolkena Lielezeres muižu Lietuvas pierobežā, kur tēvs kopa muižas dārzu.

J. Jēgermaņa vecākais brālis bija valodnieks un latviešu personvārdu pētnieks, Latvijas Universitātes (LU) profesors Ernests Blese. Divreiz precējies – pirmoreiz ar Līgu Osi, laulībā dzimušas divas meitas; otrreiz ar ķirurģi Annu Ūdri.

Pirmo izglītību J. Jēgermanis apguva mājmācībā, vēlāk turpināja mācības Rīgā. Pēc Aleksandra ģimnāzijas absolvēšanas 1914. gadā kopā ar klasesbiedru Paulu Stradiņu devās uz Petrogradu (tagad Sanktpēterburga) un no 1914. līdz 1919. gadam studēja Kara medicīnas akadēmijā (Императорская Военно-медицинская академия, tagad S. Kirova vārdā nosauktā Kara medicīnas akadēmija, Военно-медицинская академия имени С. М. Кирова). Studijas J. Jēgermanis pabeidza LU ar ārsta grādu (1923).

Pēc atgriešanās Latvijā 1921. gadā J. Jēgermanis gadu dienēja Latvijas armijā kā jaunākais ārsts 11. Dobeles kājnieku pulkā Daugavpilī.

No 1923. līdz 1928. gadam J. Jēgermanis bija LU Medicīnas fakultātes subasistents, vēlāk – asistents ķirurģijā (pie profesora Jēkaba Alkšņa). No 1928. gada ķirurgs Rīgas pilsētas 1. slimnīcā, no 1936. gada līdz savai nāvei 1968. gadā – Ķirurģiskās (10.) nodaļas vadītājs. Vienlaikus atbildīgais par visu slimnīcas ķirurģisko bloku.

1944. gada oktobrī, mainoties valsts varai, Rīgas pilsētas 1. slimnīcā bija palikuši tikai divi ķirurgi – J. Jēgermanis un Anna Stradiņa, P. Stradiņa māsa. Tā kā šajā laikā slimnīca hospitalizēja lielāko daļu Rīgas neatliekamo ķirurģisko un traumatoloģisko slimnieku, abi ķirurgi bija spiesti strādāt nepārtraukti.

J. Jēgermanis pēc Otrā pasaules kara divus gadus (1944–1946) veica Latvijas Valsts universitātes (LVU, tagad LU) Hospitālās ķirurģijas katedras vadītāja pienākumus, jo iepriekšējais vadītājs Arveds Alksnis padomju otrreizējās okupācijas apstākļos bija devies bēgļu gaitās, līdz 1946. gadā no Maskavas ieradās Aleksandrs Liepukalns. J. Jēgermanis turpināja darbu klīnikā, būdams klīnikas autoritāte, jebkurā diennakts stundā gatavs ierasties klīnikā, lai ar savu padomu un prasmi palīdzētu sarežģītās situācijās. J. Jēgermanis bija LVU lektors (1944–1946), asistents (1946–1947), vecākais lektors (1947–1950), Rīgas Medicīnas institūta (tagad Rīgas Stradiņa universitāte, RSU) vecākais pasniedzējs (1950–1952) latviešu plūsmas studentiem, jo A. Liepukalns lekcijas lasīja un nodarbības vadīja krieviski.

No 1952. līdz 1962. gadam J. Jēgermanis bija Padomju Sociālistisko Republiku Savienības (PSRS) Augstākās padomes deputāts.

Pētījumi abdominālajā ķirurģijā un traumatoloģijā. 08.09.1928. Latvijas ārstu un zobārstu 2. kongresā J. Jēgermanis nolasīja referātu par iegurņa kaulu lūzumiem.

Neatkarīgajā Latvijā Atzinības krusts (1938, V šķira), padomju okupācijas laikā Darba Sarkanā Karoga ordenis (1950, 1954), PSRS Ļeņina ordenis (1966). Latvijas Padomju Sociālistiskās Republikas (LPSR) Nopelniem bagātā ārsta nosaukums (1947). 2002. gadā atklāta piemiņas plāksne pie Rīgas 1. slimnīcas galvenās ēkas (tēlnieks Viktors Šuškēvičs), savukārt 28.03.1990. atklāta piemiņas plāksne ar portretu J. Jēgermanim (tēlnieks Jānis Strupulis) 10. nodaļā.

1974. gadā izdevniecībā “Liesma” iznāca T. Glāža (īstajā vārdā Boruhs Altšūlers) un Dāvida Sluckera grāmata “Jānis Jēgermanis: ārsts, zinātnieks un sabiedrisks darbinieks”.