Gustavs Rauskiņš bija viens no nozīmīgākajiem Lietuvas evaņģēliski luteriskās baznīcas 20. gs. garīdzniekiem. Ar savu darbību sekmēja luteriskās baznīcas pastāvēšanu un patstāvības saglabāšanu padomju okupētajā Lietuvā.

G. Rauskiņš dzimis kā vecākais dēls Rauskiņu ģimenē. Agri zaudējis tēvu Aleksandru, kopā ar brāli Kārli un māti Minnu Mariju Pēkšēnu (radiniece dramaturģei Marijai Pēkšēnai un arhitektam Konstantīnam Pēkšēnam) pārcēlās uz Veczilpaušiem, kas atradās pie mūsdienu Rauskas ūdenskrātuves, Ramatas pagastā. Ģimene dzīvoja grūtos materiālos apstākļos.

Izglītību G. Rauskiņš ieguva Mazsalacas (Valtenberģu) t. s. Raganu skolā, vēlāk Mazsalacas (Salisburga) elementārskolā. 1920.–1922. gadā mācījās Kara skolā, beidza pilnu kursu ar II šķiru, 1922. gada 1. septembrī iegūdams leitnanta pakāpi. 1929. gada 1. maijā atvaļināts no dienesta pēc paša vēlēšanās, kas sakrīt ar teoloģijas studiju uzsākšanu Rīgā. Tās tika turpinātas līdz 1932. gadam. Pēc Lietuvas evaņģēliski luteriskās baznīcas Konsistorijas lūguma G. Rauskiņš tika ordinēts luterāņu mācītāja amatā, tā arī nepabeidzot teoloģijas studijas. 

No 1919. gada 16. jūnija līdz oktobrim G. Rauskiņš Mazsalacā kā brīvprātīgais iestājās Latvijas armijā, bija Mazsalacas komandantūras jaunākais rakstvedis, no 1919. gada oktobra – kā Mazsalacas izlūku nodaļas karavīrs, bet no 1919. gada decembra līdz 1920. gada martam dienēja Cēsīs par Cēsu izlūku nodaļas karavīru. Pēc Kara skolas beigšanas dienestu turpināja 9. Rēzeknes kājnieku pulkā. 1927. gada 1. septembrī ieguva virsleitnanta pakāpi.

No dienesta brīvajā laikā rakstīja lugas un dažādus sacerējumus, tai skaitā lugas “Sirds kad liesmo” (1926), “Laimīgie manevri” (1927), “Seržanta līgaviņa (Kāzu dziesma)” (1928) un “Oskars Eglainis (Ilgas dēļ brīvības)” (1929). Lugas iestudēja pats autors, aktieri bijuši dienesta biedri un vietējie iedzīvotāji. Lugas guva labas atsauksmes presē un amatierteātros, tika atzītas par piemērotām iestudēšanai kareivju, jaunsardzes un jauniešu pasākumos.

Pēc ordinēšanas G. Rauskiņš 1933. gadā tika nosūtīts kalpot Lietuvas latviešu draudzēs, kas atradās Lietuvas ziemeļos (galvenā bija Eltišķu evaņģēliski luteriskā draudze). Sākotnēji G. Rauskiņš kalpoja kopā ar Teodoru Kupferu (Theodor Kupffer), taču dažādu apstākļu un mācītāja izceļošanas uz Vāciju 1939. gadā dēļ G. Rauskiņš pārņēma kalpošanu. G. Rauskiņa pārziņā bija vienlaikus vairākas draudzes.

G. Rauskiņš veicināja Latvijas un Lietuvas pierobežas apkaimes kultūras un garīgo sadarbību. Eltišķu evaņģēliski luteriskajā baznīcā bija izkārti gan Latvijas, gan Lietuvas karogi, pieminēja abu valstu svinamās dienas. 1938. gadā pēc mākslinieka Anša Cīruļa meta tika izveidoti un uzdāvināti svečturi Eltišķu draudzei. Tie nesen tika restaurēti Ģederta Eliasa Jelgavas vēstures un mākslas muzejā.

Līdz Otrā pasaules kara sākumam G. Rauskiņš dzīvoja Salnāru muižā, kas atradās netālu no Eltišķu draudzes. Otrā pasaules kara laikā devies kalpot uz Liepājas apkaimi, vadīja dievkalpojumus Sv. Annas baznīcā, Grobiņas evaņģēliski luteriskajā draudzē u. c. draudzēs.

1945. gadā G. Rauskiņš laikrakstā “Tēvija” publicēja rakstus “Kas esat jūs?” (“Tēvija”, 23.01.), “Lūdzamā dienā” (“Tēvija”, 21.02.) un “Lieldienas” (“Tēvija”, 01.04.), kuru pretpadomiskais saturs vēlāk kļuva par vienu no galvenajiem pamatojumiem viņa apsūdzībai un tiesāšanai. 1945. gada 27. augustā G. Rauskiņš nonāca padomju apcietinājumā. Pārmeklējot mācītāja dzīvokli, tika atrasti žurnāla “Tēvija” Lieldienu eksemplāri, kuros G. Rauskiņš rakstīja par “Jēzus un Sātana cīņu”, kas esot risinājusies Kurzemē 1945. gada pavasarī. 1945. gada 26. decembrī pēc vairāku mēnešu ilgām nopratināšanām G. Rauskiņu notiesāja pēc Krievijas Padomju Federatīvās Sociālistiskās Republikas (Krievijas PFSR) Kriminālkodeksa 58. panta 1-a daļas punkta par dzimtenes (“tēvijas”) nodevību uz 10 gadiem labošanas darbu nometnē ar visas mantas konfiskāciju. G. Rauskiņš pēc notiesāšanas tika nosūtīts uz Ozernijas labošanas darbu nometni, kas atradās Taišetas pilsētas apkārtnē Irkutskas apgabalā.

Pēc 10 gadu apcietinājuma izciešanas Sibīrijā G. Rauskiņš atgriezās Eltišķos un kalpoja Eltišķu evaņģēliski luteriskajā draudzē no 1956. gada janvāra līdz savai nāvei 1979. gadā. Pēc atgriešanās no Sibīrijas G. Rauskiņam tika uzcelta mācītājmāja (pastorāts), kurā mitinājās arī mācītāja māte un mātes māsa. Šis ir vienīgais gadījums Lietuvas evaņģēliski luteriskās baznīcas vēsturē, kad padomju okupācijas periodā uzbūvēja jaunu mācītājmāju garīdzniekam tieši tādam nolūkam.

G. Rauskiņš cieši sadarbojās ar Jonu Kalvānu (Jonas Kalvanas), kurš bija Lietuvas evaņģēliski luteriskās baznīcas Konsistorijas priekšsēdētāja vietnieks un 1976. gadā kļuva par tās bīskapu. Kopā ar citiem garīdzniekiem abi mācītāji mēģināja saglabāt baznīcu intensīvas sovetizācijas un antireliģiskas politikas apstākļos. Uz Eltišķu evaņģēliski luterisko baznīcu devās no Lietuvas pierobežas izceļojušie Lietuvas latvieši. G. Rauskiņš regulāri laulāja, kristīja un iesvētīja iedzīvotājus no Latvijas PSR – Auces, Saldus, Rīgas u. c. vietām. G. Rauskiņš aizgāja mūžībā 1979. gada 10. aprīlī.

Par piedalīšanos Latvijas Neatkarības karā G. Rauskiņš 1923. gadā tika apbalvots ar Latvijas atbrīvošanas kara piemiņas zīmi, bet 1938. gadā kā Eltišķu evaņģēliski luteriskās draudzes mācītājs – ar Atzinības krustu.