Profesionālas muzicēšanas aizsākumi atrodami jau 14. gs., Lietuvas lielkunigaitijas laikā. 16. gs. Viļņa bija viena no pirmajām Eiropas pilsētām, kurā izskanēja opera. Lietuviešu kultūras tradīcijas 19. gs. pārtrauca Lietuvas teritorijas iekļaušana cariskās Krievijas Impērijā. Pēc neatkarības pasludināšanas 1918. gadā piedzīvojusi kultūras uzplaukumu, starpkaru periodā (1918–1939) un pēc neatkarības atjaunošanas 1990. gadā mūsdienu Lietuvas mūzikas kultūra apvieno visus komponistus un izpildītājus – no akadēmiskās mūzikas līdz eksperimentālajai elektroniskajai mūzikai, popmūzikai, rokam un džezam.

Profesionālā mūzika Lietuvā izplatījās jau no 11. gs., līdz ar šeit atceļojušajiem klejojošajiem mūkiem. Lietuvas valdnieka Ģedimina (Gediminas) meitai Aldonai (Aldona) bija pašai sava dziedātāju un mūziķu kapela. Pēc Lietuvas kristīšanas (1387) Lietuvā nostiprinājās profesionālā baznīcas mūzika. Lietuvas lielkunigaitim Vītautam (Vytautas Didysis) Viļņā bija mūziķu kapela, kas muzicēja galmā un katedrālē. Tolaik Lietuvā jau spēlēja renesanses laikmeta instrumentus – blokflautas, ērģeles (pozitīvus), klavihordus. Visā etniskajā Lietuvā 14. gs. beigās un 15. gs. sākumā, ieviešot Romas rita kristietību, baznīcās tika uzstādītas ērģeles, veidoti kori un dziedāts gregoriskais dziedājums. Pie Viļņas katedrāles un citām baznīcām tika dibinātas dziedātāju skolas, bet klosteros pārrakstīja un papildināja dziesmu grāmatas.

Lielkunigaišu – Jagaiļa (Jogaila), Žigimanta Kēstutaiša (Žygimantas Kęstutaitis), Kazimira Jogailaiša (Kazimieras Jogailaitis), Aleksandra (Aleksandras) – un dižciltīgo galmos muzicēja vokāli instrumentālās kapelas. Itāļu renesanses kultūras izplatīšanos Lietuvā veicināja Žigimanta Vecā (Žygimantas Senasis) laulība ar Bonu Sforcu (Bona Sforza). Lietuvai tuvinoties ar Poliju, pieauga Polijas kultūras ietekme, un veidojās arī kopīgas muzikālās kultūras iezīmes.

Lietuvā nostiprinājās Renesanses un baroka laikmeta laicīgās mūzikas izpausmes. Baznīcās tika uzstādītas lielas ērģeles, atlieti zvani, sāka izgatavot vijoles un klavesīnus. Reformācijas kustība veicināja skaņdarbu radīšanu lietuviešu un poļu valodā. Parādījās dziesmas lietuviešu valodā ar notīm, piemēram, Martīna Mažvīda (Martynas Mažvydas) “Katehismā” (Katekizmas, 1547).

Arī kontrreformācijas darbinieki rūpējās par muzikālo izglītību, sāka dibināt mūzikas bursas. Ķēdaiņos, Biržos un Nesvižā dižciltīgie dibināja galmu kapelas. Lietuvā strādāja itāļu, poļu, ungāru un vācu izcelsmes mūziķi: Bakfarks Bālints (Bálint Bakfark), Kipriāns Baziliks (Cyprian Bazylik), Jans Brants (Jan Brant), Džovanni Batista Kokjola (Giovanni Battista Cocciola), Mikelanjolo Galilejs (Michelagnolo Galilei), Luka Marencio (Luca Marenzio), Alesandro Pesenti (Alessandro Pesenti), Vaclavs Šamotulietis (Wacław z Szamotuł).

1579. gadā jezuītu dibinātajā Viļņas akadēmijā (Almae Academia et Universitas Vilnensis Societatis Jesu, vēlāk – Viļņas Universitātē, Vilniaus universitetas) mūziku pasniedza un komponēja Sigismunds Berents (Sigismund Berent) un Mihals Krecmers (Michał Kretzmer). Akadēmijā darbojās studentu kapela, tika dziedāts gregoriskais korālis un izveidots skolas teātris.

1667. gadā Žīgimants Ļauksmins (Žygimantas Liauksminas) izdeva Lietuvā pirmo nošu rakstības un dziedāšanas mācību grāmatu “Mūzikas teorija un prakse” (Ars et praxis musica). 1669. gadā Vojcehs Tiļkovskis (Wojciech Tylkowski) sarakstīja traktātu “Interesantā fizika” (Physica curiosa), kurā aprakstīja muzikālo akustiku. Savukārt, 1675. gadā akadēmijas audzēknis Nikolajs Dileckis (Nikolaj Dileckij) Viļņā poļu valodā izdeva darba “Mūzikas gramatika” (Gramatyka muzyczna) pirmo versiju (tā nav saglabājusies), kas 1677. gadā tika pārtulkota baznīcslāvu valodā. 1636. gadā Viļņas valdnieku pilī tika iestudēta Marko Skači (Marco Scacchi) opera “Elenas nolaupīšana” (Elenos pagrobimas). Libreta autors – Virgilio Pučitelli (Virgilio Puccitelli).

Baznīcu kapelu uzplaukuma laikā Viļņā strādājušie mūziķi Florjans Bobrovskis (Florjan Bobrowski) un Vojcehs Dankovskis (Wojciech Dankowski) radīja pasijas, litānijas, mesas un simfonijas. Viļņas Universitātē mūziku pasniedza Jans Davids Hollands (Jan Dawid Holland), kurš 1806. gadā Vroclavā izdeva mācību grāmatu “Akadēmisks traktāts par patieso mūzikas mākslu” (Traktat akademicki o prawdziwej sztuce muzyki).1813. gadā Viļņā tā izdota atkārtoti ar pielikumu. Augstmaņu Motiejus Radvilas (Motiejus Radvila) un Mīkola Kazimiera Oginska (Mykolas Kazimieras Oginskis) daiļradē dzirdamas klasicisma stilistikas iezīmes. Operas un baleti tika iestudēti Radvilu (Nesvižā, Sluckā), Tīzenhauzenu (Grodņā) un Oginsku (Slonimā) galmos. 1785. gadā dibinātajā Viļņas pilsētas teātrī (Vilniaus miesto teatras) operas iestudēja gan vietējās, gan viesizrāžu trupas: tika iestudētas Džovanni Paisjello (Giovanni Paisiello), Volfganga Amadeja Mocarta, Džoakīno Rosīni (Gioachino Antonio Rossini) un Kārļa Marijas fon Vēbera (Carl Maria Friedrich Ernst von Weber) operas. 1809. gadā Viļņā tika atskaņota Jozefa Haidna (Joseph Haydn) oratorija “Radīšana” (Die Schöpfung, 1798), bet 1840. gadā – V. A. Mocarta Rekviēms (Requiem, 1791). 19. gs. sākumā lietuviešu dzejnieki Antans Strazds (Antanas Strazdas) un Silvestrs Teofils Vaļūns (Silvestras Teofilis Valiūnas) radīja un izplatīja vēsturiska un sociāla satura dziesmas ar oriģinālām vai pielāgotām melodijām. Viļņā dzīvojušais komponists Staņislavs Moņuško (Stanisław Moniuszko) 1848. gadā radīja operu “Halka” (Halka), kantātes ar lietuviešu mitoloģijas sižetiem “Milda” (Milda), “Nijole” (Nijolė), reliģisko mūziku, kā arī dziesmas ar Adama Mickeviča (Adam Bernard Mickiewicz) un Vladislova Sirokomļas (Władysław Syrokomla) tekstiem. 1850. gadā Viļņā bija septiņas klavieru, ērģeļu un citu instrumentu darbnīcas, kā arī grāmatnīca, kurā tirgoja notis.

Pēc 1863. gada sacelšanās lietuviešu kultūras darbība tika ievērojami ierobežota. Tika dibinātas slepenas lietuviešu biedrības, popularitāti ieguva lietuviešu vakari (bieži vien ar koncertiem). 1873.–1915. gadā (ar pārtraukumu) darbojās Krievu mūzikas biedrības (Русское музыкальное общество) Viļņas nodaļa un tās mūzikas skola. 19. gs. beigās īpašu popularitāti ieguva Pluņģes, Rietavas un Rokišķu muižu mūzikas skolas. Muzikālo kultūru attīstīja biedrības “Daina” (Daina) un “Viļņas kankles” (Vilniaus kanklės).

Liela ietekme uz lietuviešu mūzikas attīstību bija komponistu, ērģelnieku un diriģentu Mikolaja Konstantīna Čurļoņa (Mikalojus Konstantinas Čiurlionis), Joza Naujaļa (Juozas Naujalis), Mika Petrauska (Mikas Petrauskas) un Česlova Sasnauska (Česlovas Sasnauskas) daiļradei un sabiedriskajai darbībai. Kopš 1894. gada Kauņā darbojās J. Naujaļa dibinātie ērģelnieku un kora diriģentu kursi, bet 1908.–1914. gadā – Svētā Gregora ērģelnieku biedrība (Šventojo Grigaliaus vargonininkų draugija), kuras vārdā J. Naujalis 1909.–1910. gadā izdeva pirmo lietuviešu mūzikas žurnālu Vargonininkas. Pēc 1904. gada aktīvā mūzikas dzīvē piedalījās komponisti Vītauts Bacevičs (Vytautas Bacevičius), Kazimiers Viktors Banaitis (Kazimieras Viktoras Banaitis), Jozs Grodis (Juozas Gruodis), Vlads Jons Jakubēns (Vladas Jonas Jakubėnas), Jeronims Kačinsks (Jeronimas Kačinskas), Stasis Šimkus (Stasys Šimkus), Jozs Tallats-Kelpša (Juozas Tallat-Kelpša). Viņu daiļradei raksturīga neoromantiska stilistika, un daudzu skaņdarbu pamatā ir tautas mūzikas intonācijas. Lietuviešu mūziku izplatīja kultūras un savstarpējās palīdzības biedrības, kas darbojās Latvijas, Polijas, Krievijas, Vācijas un Amerikas Savienoto Valstu pilsētās (daudzām no tām bija kori). Tika uzvestas pirmās lietuviešu operetes: 1905. gadā Pēterburgā – M. Petrauska “Ādams un Ieva” (Adomas ir Ieva), 1908. gadā Rīgā – Aleksandra Kačanauska (Aleksandras Kačanauskas) “Jaunā atraitnīte” (Jaunoji našlelė). 1906. gadā Viļņā tika uzvesta pirmā lietuviešu opera – M. Petrauska “Birute” (Birutė). Tās libreta autors – Gabrieļus Landsberģis-Žemkalnis (Gabrielius Landsbergis-Žemkalnis).

1919.–1939. gadā Lietuvas muzikālās dzīves centrs bija Kauņa. J. Naujaļa 1919. gadā Kauņā dibinātā privātā mūzikas skola 1920. gadā tika nacionalizēta un kļuva par Kauņas mūzikas skolu (Kauno muzikos mokykla), kas 1933. gadā tika pārveidota par Kauņas konservatoriju (Kauno konservatorija). 1920. gadā tika nodibināta profesionāls Lietuviešu mākslas radītāju biedrības (Lietuvių meno kūrėjų draugija) Operas teātris (Operos vaidykla), no 1922. gada – Valsts opera (Valstybės opera). 1924. gadā Kauņā notika pirmie visas Lietuvas Dziesmu svētki.

Mūzikas teorijas un pētniecības jomā darbojās Teodors Brazis (Teodoras Brazys), V. J. Jakubēns, Jozs Žilevičs (Juozas Žilevičius), savukārt muzikālo folkloru pētīja Jadvīga Čurļonīte (Jadvyga Čiurlionytė). 1920.–1939. gadā Polijas okupētajā Viļņā darbojās Viļņas konservatorija (Vilniaus konservatorija, no 1935. gada – Mečislava Karloviča konservatorija, Mieczysławo Karłowicziaus konservatorija; tā pastāvēja līdz 1940. gadam), Ebreju mūzikas institūts (Jidišer muzikališer institute), poļu mūzikas biedrība Lutnia un Viļņas filharmonijas biedrība (Vilniaus filharmonijos draugija).

Pēc tam, kad Lietuva atguva Viļņu, 1939. gadā nodibināts Viļņas pilsētas pašvaldības simfoniskais orķestris (Vilniaus miesto savivaldybės simfoninis orkestras) Tā diriģents – Balis Dvarjons (Balys Dvarionas), uz Viļņu pārcēlās radiofona orķestris un žurnāla Muzikos barai redakcija.

Pēc Lietuvas okupācijas un aneksijas, ko īstenoja Padomju Sociālistisko Republiku Savienība (PSRS), lietuviešu mūzikas attīstība sašķēlās divos virzienos – viens virziens attīstījās padomju Lietuvā, otrs trimdā. Padomju vara, uzskatot mākslu par politikas līdzekli, visas institūcijas nacionalizēja, bet radošo darbību stingri kontrolēja. Komponistiem un muzikologiem nācās pielāgoties politiskajām un sociālajām pārmaiņām valstī. Izvairoties no PSRS okupācijas, daudzi lietuviešu mūziķi (komponisti, dziedātāji, pianisti, ērģelnieki) devās bēgļu gaitās uz Rietumiem. 1945. gadā Viļņas mūzikas skola tika pārveidota par Viļņas konservatoriju (Vilniaus konservatorija). Vairākus gadus Kauņā un Viļņā darbojās divas augstākās mūzikas izglītības iestādes, taču 1949. gadā tās apvienoja vienā – Lietuvas PSR konservatorijā (Lietuvos SSR konservatorija). 1948. gadā Lietuvas PSR Operas un baleta teātri (Lietuvos TSR valstybinis operos ir baleto teatras; 1922. gadā dibināts kā Valsts opera) no Kauņas pārcēla uz Viļņu.

Līdz 60. gadiem Lietuvas komponistu daiļradē dominēja romantisma un neoromantisma virziena iezīmes, daudzos skaņdarbos tika citēti lietuviešu folkloras motīvi. Lai arī komponistu daiļrade aprobežojās ar tradicionālā romantisma stilistiku, vērtīgus skaņdarbus sarakstīja Juļus Juzeļūns (Julius Juzeliūnas), B. Dvarjons un Stasis Vaiņūns (Stasys Vainiūnas). Jaunākās paaudzes komponisti – Felikss Romualds Bajors (Feliksas Romualdas Bajoras), Vītauts Barkausks (Vytautas Barkauskas), Vītauts Jurgutis (Vytautas Jurgutis), Vītauts Laurušs (Vytautas Laurušas), Broņus Kutavičs (Bronius Vaidutis Kutavičius), Antans Rekašus (Antanas Rekašius) – izmantoja modernus izteiksmes līdzekļus (dodekafoniju, aleatoriku, kolāžu), savdabīgi tos saistot ar seno lietuviešu tautas mūziku.

Baznīcas mūziku varēja komponēt tikai slepeni, vai arī to rakstīja mūziķi, kas nebija oficiālo organizāciju un valsts iestāžu biedri. Pēc 1980. gada veidojās jaunā komponistu paaudze – Vidmants Bartulis (Vidmantas Bartulis), Aļģirds Martinaitis (Algirdas Martinaitis), Rītis Mažulis (Rytis Mažulis), Onute Narbutaite (Onutė Narbutaitė), Mindaugs Urbaitis (Mindaugas Urbaitis), Nomeda Valančūte (Nomeda Valančiūtė) –, kas tiecās pēc mūzikas intimitātes, sirsnīguma un lakoniska vienkāršuma.

Pēc Lietuvas neatkarības atjaunošanas sākās brīvas, atvērtas un autentiskas kultūras attīstība. Mūzikas izglītība tika pārveidota atbilstoši Lietuvas vajadzībām, jaunas iezīmes parādījās koncertdzīvē. Valsts konservatorija 1992. gadā tika pārdēvēta par Lietuvas Mūzikas akadēmiju (Lietuvos muzikos akademija), bet 2004. gadā – par Lietuvas Mūzikas un teātra akadēmiju (Lietuvos muzikos ir teatro akademija, LMTA).

Atdzima baznīcas mūzika un mūzikas dzīve baznīcās: kopš 90. gadiem tiek rīkoti starptautiski baznīcas mūzikas festivāli, piemēram, starptautiskais baznīcas mūzikas festivāls Šauļos (kopš 2007. gada Resurrexit) bet 1989. gadā atjaunota Svētās Cecīlijas biedrība (Šventosios Cecilijos draugija) – Lietuvas katoļu baznīcu mūzikas un ērģelnieku organizācija. 1989. gadā pirmo reizi notika senās mūzikas festivāls Banhetto musicale.

Pārmantojot trīs galvenos 20. gs. profesionālās lietuviešu mūzikas aspektus – profesionalitāti, intīmu attieksmi pret skaņu un nekonformistisku skatījumu uz mākslu –, 20. gs. beigu komponisti radījuši mūsdienu lietuviešu mūziku. Komponisti, kas radošo darbību sākuši 20. un 21. gs. mijā – Vīkints Baltaks (Vykintas Baltakas), Diana Čemerīte (Diana Čemerytė), Juste Janulīte (Juste Janulyte), Žibokle Martinaitīte (Žibuoklė Martinaitytė), Ramūns Motiekaitis (Ramūnas Motiekaitis), Raminta Šerksnīte (Raminta Šerkšnytė) – vairāk tiecas sevi apliecināt starptautiskā kontekstā.

Spilgtākās 21. gs. sākuma Lietuvas muzikālās dzīves iezīmes ir individualitāte, starptautiskā integrācija, mūzikas dzīve ārpus valsts un pašvaldību iestādēm un pieaugošā sabiedrisko attiecību un sociālo mediju nozīme mūzikas izplatīšanā.

Jaunākās paaudzes komponisti – Darjus Digims (Darius Digimas), Jons Jurkūns (Jonas Jurkūnas), Juliuss Kubiļus (Julius Kubilius), Lina Lapelīte (Lina Lapelytė), Rūta Mačiļūnaite (Rūta Mačiliūnaitė), Mindaugs Natalevičs (Mindaugas Natalevičius), Rūta Vitkauskaite (Rūta Vitkauskaitė) – paši uzņemas savas jaunrades prezentēšanu un pilnveidojas arī kā izpildītāji.

Ārvalstīs īpaši pazīstama ir lietuviešu operdziedātāja Asmika Grigorjana (Asmik Grigorian) un diriģente Mirga Gražinīte-Tīla (Mirga Gražinytė-Tyla).

Lietuvā darbojas mūzikas izglītības tīkls – mūzikas skolas, mākslu ģimnāzijas un konservatorijas (vidējās profesionālās mūzikas izglītības iestādes): Joza Tallata-Kelpša konservatorija (Juozo Tallat-Kelpšos konservatorija) Viļņā, Kauņas Joza Grodža konservatorija (Kauno Juozo Gruodžio konservatorija), Klaipēdas Staša Šimkus konservatorija (Klaipėdos Stasio Šimkaus konservatorija), Panevēžas Vītauta Mikalauska konservatorija (Panevėžio Vytauto Mikalausko konservatorija). Svarīgākā mūzikas izglītības iestāde ir Lietuvas Mūzikas un teātra akadēmijā ar trīs fakultātēm un Nacionālo kino skolu (Nacionalinė kino mokykla, KIMO).

Lietuvā darbojas arī nevalstiskā sektora trupas: Viļņas pilsētas opera (Vilniaus miesto opera), Baroka operas teātris (Baroko operos teatras), laikmetīgās operas apvienība Operomanija, kas kopš 2008. gada rīko festivālu “Jaunās operas akcija” (Naujosios operos akcija, NOA). Līdzās akadēmiskajai mūzikai patstāvīgi attīstās arī džeza, alternatīvās un populārās mūzikas virzieni.

Pirmā nacionālā lietuviešu opera ir M. Petrauska “Birute”. M. K. Čurļoņa “Mežā” (Miške, 1900–1901) un “Jūra” (Jūra, 1903–1907) ir pirmās lietuviešu simfoniskās poēmas un nozīmīgākie šā komponista skaņdarbi (neviena no šīm poēmām M. K. Čurļoņa dzīves laikā netika atskaņota).

Nozīmīgākās kora dziesmas ir J. Naujaļa “Lietuva dārgā” (Lietuva brangi, 1905) un “Jaunatnes dziesma” (Jaunimo giesmė, 1900–1905), kas sacerētas ar dzejnieka Mairona (Maironis) tekstiem. Viens no nozīmīgākajiem 20. gs. lietuviešu simfoniskās mūzikas paraugiem ir J. Juzeļūna 5. simfonija “Līdzenumu dziesmas” (Lygumų giesmės, 1982), kurā jūtama lietuviešu tautas mūzikas, īpaši sutartiņu, ietekme, kas savijas ar laikmetīgās mūzikas izteiksmes līdzekļiem.

B. Kutaviča “Panteistiskā oratorija” (Panteisinė oratorija, 1970) un “Pēdējie pagānu rituāli” (Paskutinės pagonių apeigos, 1978) ir vieni no nozīmīgākajiem skaņdarbiem lietuviešu mūzikas vēsturē, kuros savijas pagāniskā pasaules izjūta, simbolika, rituālisms un minimālisma principu izmantojums.

Nozīmīgākie mūsdienu lietuviešu mūzikas paraugi ir O. Narbutaites Viļņas vēsturei veltītā oratorija Centones meae urbi (Skiautinys mano miestui, 1997) un pasaules atzinību guvušās L. Lapelītes (Lina Lapelytė) operas “Labu dienu” (Geros dienos, 2011) un “Saule un jūra” (Saulė ir jūra, 2017). 2019. gadā šī opera-performace saņēma Venēcijas biennāles (La Biennale di Venezia) “Zelta lauvas” balvu.

Lietuvā nozīmīgākie profesionālie kori ir jauktais valsts koris “Viļņa” (Vilnius, kopš 1970. gada) un Viļņas pilsētas pašvaldības kamerkoris “Jauna mūzika” (Jauna muzika, kopš 1989. gada). Kopš 1959. gada pastāv zēnu koris “Ozolītis” (Ąžuoliukas). Nozīmīgākie simfoniskie orķestri ir Lietuvas Nacionālais simfoniskais orķestris (Lietuvos nacionalinis simfoninis orkestras, kopš 1940. gada) un Lietuvas Valsts simfoniskais orķestris (Lietuvos valstybinis simfoninis orkestras, kopš 1988. gada), kamermūzikas orķestri – Lietuvas kamerorķestris (Lietuvos kamerinis orkestras, kopš 1960. gada) un Svētā. Kristofera kamerorķestris (Šventojo Kristoforo kamerinis orkestras, kopš 1994. gada). Laikmetīgās mūzikas stīgu instrumentu ansamblis, kas izceļas ar mūsdienīgu pieeju akadēmiskās mūzikas atskaņošanai, ir Jauno ideju kamerorķestris (Naujų idėjų kamerinis orkestras, NIKO; kopš 2006. gada). Nozīmīgākie stīgu kvarteti Lietuvā ir Viļņas Valsts kvartets (Valstybinis Vilniaus kvartetas, kopš 1965. gada) un Čurļoņa kvartets (Čiurlionio kvartetas, kopš 1968. gada).

Akadēmiskā virziena dziedātāji Lietuvā darbojas kopš 20. gs. sākuma. Par šīs tradīcijas aizsācēju uzskatāms tenors Kiprs Petrausks (Kipras Petrauskas). 20. gs. vidū īpaši nozīmīgi bijuši tenors Virgiljus Noreika (Virgilijus Kęstutis Noreika) un soprāns Irena Milkevičūte (Irena Milkevičiūtė). 20. gs. beigās un 21. gs. sākumā pasaules slavu ieguva dziedātāji A. Grigorjana, Violeta Urmana (Violeta Urmana), Edgars Montvids (Edgaras Montvidas), Kosts Smorigins (Kostas Smoriginas), Justina Gringīte (Justina Gringytė), kā arī diriģentes M. Gražinīte-Tīla un Ģiedre Šlekīte (Giedrė Šlekytė).

Lietuvā notiek starptautiski konkursi, kas ir labi pazīstami pasaulē, tostarp Starptautiskais Mikolaja Konstantīna Čurļoņa pianistu un ērģelnieku konkurss (Tarptautinis Mikalojaus Konstantino Čiurlionio pianistų ir vargonininkų konkursas, kopš 1968. gada) un Starptautiskais Jāšas Heifeca vijolnieku konkurss (Tarptautinis Jaschos Heifetzo smuikininkų konkursas, kopš 2001. gada). Nozīmīgākais starptautiskais laikmetīgās mūzikas festivāls ir “Nots” (Gaida, kopš 1991. gada), klasiskās mūzikas festivāli ar senām tradīcijām – Viļņas festivāls (Vilniaus festivalis, kopš 1997. gada) un Pažaisles mūzikas festivāls (Pažaislio muzikos festivalis, kopš 1996. gada), bet džeza festivāli – Starptautiskais džeza festivāls “Birštona” (Tarptautinis džiazo festivalis “Birštonas”, kopš 1980. gada) un Viļņas džeza festivāls Vilnius Jazz (kopš 1988. gada).

Nozīmīgākās koncertzāles ir Lietuvas Nacionālā filharmonija (Lietuvos nacionalinė filharmonija, kopš 1940. gada), Lietuvas Valsts simfoniskā orķestra koncertzāle (Lietuvos valstybinio simfoninio orkestro koncertų salė, kopš 1989. gada) un Kauņas Valsts filharmonija (Kauno valstybinė filharmonija, kopš 2006. gada). Nozīmīgākie muzikālie teātri ir Lietuvas Nacionālais operas un baleta teātris (Lietuvos nacionalinis operos ir baleto teatras), Kauņas Valsts muzikālais teātris (Kauno valstybinis muzikinis teatras) un Klaipēdas Valsts muzikālais teātris (Klaipėdos valstybinis muzikinis teatras, kopš 1987. gada).

Nozīmīgākās kultūras institūcijas, kas rūpējas par Lietuvas senās un mūsdienu mūzikas popularizēšanu un pētniecību, ir Lietuvas Komponistu savienība (Lietuvos kompozitorių sąjunga, kopš 1941. gada), Lietuvas Kultūras pētniecības institūts (Lietuvos kultūros tyrimų institutas, kopš 1977. gada), Lietuvas Mūzikas informācijas centrs (Lietuvos muzikos informacijos centras, kopš 1996. gada), Lietuvas Mūziķu savienība (Lietuvos muzikų sąjunga, kopš 1987. gada) un Lietuvas teātra, mūzikas un kino muzejs (Lietuvos teatro, muzikos ir kino muziejus, 1926–1944, kopš 1957. gada).

Nozīmīgākās izglītības iestādes ir Nacionālā Mikolaja Konstantina Čurļoņa mākslu skola (Nacionalinė Mikalojaus Konstantino Čiurlionio menų mokykla, kopš 1945. gada; M. K. Čurļoņa vārdā – kopš 1965. gada) un Lietuvas Mūzikas un teātra akadēmija.

Lietuvas Mūzikas un teātra akadēmija izdod trīs zinātniskos žurnālus: muzikoloģijai veltītu ikgadēju zinātnisko žurnālu Lietuvos muzikologija (kopš 2000. gada), kopš 2013. gada žurnālu Ars et praxis, kas ir ikgadējs zinātniskais žurnāls, kurā publicēti muzikoloģijas, teātra zinātnes, pedagoģijas un citu ar mākslas zinātnēm saistītu humanitāro un sociālo zinātņu nozaru raksti. Akadēmija izdod arī žurnālu Muzikos komponavimo principai (kopš 2001. gada). Tas ir ikgadējs zinātniskais žurnāls, kurā skartas trīs galvenās tēmas: komponēšanas principu teorētiskā izpausme, komponēšanas principu vēsturiskā attīstība un mūsdienu kompozīcijas problemātika.

Menotyra (kopš 1967. gada) ir Lietuvas Zinātņu akadēmijas (Lietuvos mokslų akademija) izdots zinātniskais žurnāls. Tajā tiek publicēti oriģināli zinātniskie raksti un citas publikācijas mākslas zinātnē, muzikoloģijā un teātra zinātnē. Muzikos barai (1931–1933, 1938–1940, kopš 1989. gada) ir periodisks ilustrēts mūzikas žurnāls, ko izdod Lietuvas Mūziķu savienība. Kopš 1992. gada iznāk 7 meno dienos (7md) – elektronisks kultūrai veltīts dienas laikraksts un drukāts nedēļas laikraksts.