Piemineklis atrodas Jēkabpilī, Rīgas ielā, Daugavas labajā krastā, iepretī Krustpils pilij.

1923. gada 12. jūnijā Latvijas Brāļu kapu komitejas Krustpils nodaļa izteica priekšlikumu par pieminekļa celtniecību Latvijas Neatkarības karā kritušajiem karavīriem. Šis priekšlikums tika pieņemts, tomēr finansējums projektam netika izdalīts, tā vietā Iekšlietu ministrija deva atļauju nodaļai vākt ziedojumus. Palīdzēja Krustpils pagasta valde, kas 12. novembrī atļāva Brāļu kapu komitejai izmantot cara Aleksandra II pieminekļa akmens daļu pie pagasta valdes ēkas, kur tas bija uzstādīts par godu dzimtbūšanas atcelšanai.

Kopumā turpmāko divu gadu laikā pieminekļa celtniecībai tika saziedoti apmēram 2400 latu, kas nebija pietiekami visu izmaksu nosegšanai. Trūka vēl apmēram 1200 latu (avotos gan atšķiras informācija par kopsummu). Trūkstošo summu bija iecerēts savākt no atklāšanas dienā sarīkotā bazāra un saviesīgā vakara. Presē arī ir atrodamas liecības par to, ka tika rīkoti bazāri pirms pieminekļa atklāšanas, piemēram, Brāļu kapu komitejas organizētajā 1924. gada 28. septembra bazārā savākts 21 tūkstotis rubļu (citur tajā pašā publikācijā minēti lati). Pieminekļa būvei tika izvēlēts laukums Daugavas labajā krastā pretī Krustpils pilij. Šis laukums tobrīd atradās Latvijas armijas Latgales artilērijas pulka pārvaldībā, un piekrišanu pieminekļa celtniecībai deva pulka komandiera vietas izpildītājs, pulkvedis-leitnants Edgars Jākobsons (ar nosacījumu ka laukums paliks pulka īpašumā).

Pieminekļa projekts tika uzticēts arhitektam Aleksandram Birzeniekam. Krustpils piemineklis bija viens no pirmajiem svarīgajiem projektiem A. Birzenieka karjerā. Kopumā viņš no 1924. līdz 1936. gadam projektēja 12 pieminekļus Latvijas Neatkarības karā kritušiem karavīriem, tajā skaitā Asarē, Babītē un Tirzā, kā arī 1930. gadā Tērbatā (mūsdienās Tartu, Igaunija).

Krustpils piemineklim viņš plānoja izmantot vietējos resursus – dolomīta radzes. Kopumā tika izmantotas 11 kubikasis konkrētā materiāla (apmēram 107 kubikmetri). Pieminekļa pamatakmens tika ielikts 1925. gada 26. jūlijā.

Pieminekļa apjomu veidoja divi koncentriski, masīvi dolomīta radžu mūra pusloki, no kuriem ārējais pusloks Daugavas pusē bija zemāks, iegriezās krastā un veidoja terasi. Šīs terases centrā no sarkaniem ķieģeļiem tika izveidots ugunskrusts, un galvenā pusloka centrā kā altāris tika iebūvētas granīta plāksnes ar tekstu: “Kritušiem par tēviju 1918.–1920.”, kā arī attēlota uzlecoša saule virs Daugavas viļņiem tradicionālu latviešu zīmju ierāmējumā.

Pieminekļa centrālo daļu papildināja tā sauktās kritušo karavīru maskas, un šos elementus no smilšakmens bija izkalis tēlnieks Vilhelms Treijs.

Pieminekļa atklāšana notika 1925. gada 27. septembrī. Atklāšana bija liels un svinīgs vietēja mēroga pasākums. Vietējā prese rakstīja, ka atklāšanas pasākumam sekos saviesīgs vakars un bagāts bazārs, kā arī to, ka ieņēmumi no šiem pasākumiem palīdzēs finansēt atlikušo pieminekļa celtniecības izmaksu daļu. Arī kara resora galvenais izdevums – “Latvijas Kareivis” – pieminēja pieminekļa atklāšanu. Uz šīm svinībām devās vairākas militārās personas: kara ministrs pulkvedis Rūdolfs Bangerskis, artilērijas inspektors ģenerālis Eduards Kalniņš un kara ministra adjutants, kapteinis Kārlis Mednītis. No reģionā dislocētajām vienībām ieradās Latgales divīzijas komandieris ģenerālis Krišjānis Berķis un Latgales artilērijas pulka komandieris pulkvedis Pēteris Kire ar citiem pulku virsniekiem, Krustpilī dislocētajam pulkam tiekot nostādītam pretī piemineklim. Pieminekļa atklāšanas ceremonija sākās ar dievkalpojumu, piedaloties vietējam orķestrim un Krustpils jauktajam korim. Mācītājs Kārlis Skujiņš uzstājās ar runu un iesvētīja pieminekli. Pulkvedis P. Kire sniedza pārskatu par pieminekļa celšanas finansiālo pusi. Kara ministrs pulkvedis R. Bangerskis atklāja pieminekli Valsts prezidenta un valdības vārdā. Tika nolikti vainagi un nodoti ziedojumi (vainagu nolika arī Krustpils ebreju pamatskolas priekšsēdētājs ar vārdiem, ka arī ebrejiem kritušie varoņi ir devuši dzimteni), savukārt atklāšanu noslēdza Latgales artilērijas pulka un vietējās aizsargu nodaļas parādes gājiens.

Padomju okupācijas apstākļos 1941. gada pavasarī tika nojaukta pieminekļa virsdaļa ar karavīru maskām, aizsmērēti uzraksti un iznīcināta ugunskrusta zīme. Padomju otrreizējās okupācijas apstākļos 50. gados turpinājās pieminekļa nopostīšana.

Neatkarības atjaunošanas sākumā sākumā Latvijas Tautas frontes Krustpils nodaļas aktīvisti pirmās Latvijas Tautas frontes rajona konferencēs rezolūcijā ierakstīja prasību atjaunot pieminekli.

Piemineklis tika pilnībā atjaunots 1992. gadā. Tobrīd tika konstatēts, ka bojājumi tika nodarīti ne tikai piemiņas plāksnei, arī apakšējais pusaplis bija ieplaisājis un sagāzies uz upes pusi. Nepieciešamie granīta gabali atbilstošā lielumā un formā tika sagatavoti Cēsu komunālo uzņēmumu kombinātā, savukārt apstrāde tika veikta Jēkabpils akmeņkaļu darbnīcās. Bronzas detaļas atlietas Rīgā. To izdarīja tēlniece Inta Berga. Viņas darbs ir arī atjaunotās karavīru maskas. Atjaunošanas darbus, vadoties pēc starpkaru perioda fotogrāfijām, veica Pārvietojamās mehanizētās kolonnas amatnieki, šo darbu tehnisko uzraudzību veica arhitekte Māra Steķe. Finansējums restaurācijai nāca no Jēkabpils pilsētas budžeta. Atjaunotais piemineklis tika atklāts 1992. gada 18. novembrī, un to iesvētīja divi garīdznieki – Jēkabpils un Krustpils evaņģēliski luteriskās draudzes prāvests Modris Plāte, kā arī Jēkabpils katoļu draudzes mācītājs Jānis Bratuškins.

Laika gaitā notikuši regulāri atceres pasākumi pie pieminekļa un par godu kritušajiem Latvijas Neatkarības karā.