Termins “jaungrieķu literatūra” tiek lietots, lai apzīmētu grieķu literatūras attīstības posmu pēc Bizantijas literatūras, kā arī lai šajā laikposmā sarakstīto literāro darbu kopumu nošķirtu no sengrieķu literatūras un Bizantijas literatūras.

Jaungrieķu literatūra ir grieķu valodā radītu literāro darbu kopums. Tās pirmsākumi meklējami vēlīnajā Bizantijas periodā, bet attīstība aptver laikposmu no Krētas renesanses līdz mūsdienām. Jaungrieķu literatūras veidošanos būtiski ietekmēja jaungrieķu apgaismība, neatkarīgas Grieķijas valsts izveide un ilgstošā diskusija par dimotiki jeb tautas valodas (δημοτική, dimotiki ‘tautas [valoda]’) un katarevusas jeb tīrās valodas (καθαρεύουσα γλώσσα, katharévousa glóssa, burtiski ‘attīrošā valoda’) vietu literatūrā un sabiedrībā. Jaungrieķu literatūrai raksturīga sengrieķu, Bizantijas un jaunāko Eiropas literāro tradīciju sintēze. Tās nozīmīgākie autori un darbi ieguvuši plašu starptautisku atpazīstamību.

Jaungrieķu literatūras pirmsākumi meklējami vēlīnajā Bizantijas periodā, kad līdzās Bizantijas literārajai grieķu valodai literārajos tekstos arvien plašāk sāka lietot dzīvo grieķu valodu (tautas valoda). Vēlīnajā Bizantijas periodā un pārejā no Bizantijas literatūras uz jaungrieķu literatūru radās darbi, kuros jau iezīmējās tās valodas un poētikas iezīmes, kas raksturīgas jaungrieķu literatūrai tās turpmākajā attīstībā. Par īpaši nozīmīgiem agrīnajiem tekstiem uzskata anonīmās, tā sauktās Akritiskās dziesmas (Τα ακριτικά τραγούδια, 12. gs., burtiski ‘Pierobežas dziesmas’), no kurām slavenākā ir poēma par leģendāro karotāju Digeni Akritu (Διγενῆς Ἀκρίτης), Bizantijas romances, piemēram, “Beltandrs un Hrisandza” (Βέλθανδρος και Χρυσάντζα, 13.–14. gs.), kā arī vēlīnās Krētas renesanses literatūra.

Pēc Konstantinopoles (mūsdienās Stambula) krišanas 1453. gadā grieķu rakstniecība turpināja attīstīties citos grieķu kultūras centros, īpaši Krētā un Jonijas jūras salās – Korfu, Zakintā, Kefalonijā un Lefkādā. 16.–17. gs. nozīmīgākais jaungrieķu literatūras centrs bija Krēta, kur Venēcijas Republikas pārvaldes laikā izveidojās tā sauktā Krētas renesanses literatūra. To raksturoja tautas valodas lietojums, itāļu renesanses literatūras ietekme, kā arī poētiskās romances, pastorāldrāmas, traģēdijas, komēdijas un reliģiskās drāmas attīstība. Šī perioda ievērojamākais darbs ir venēciešu izcelsmes Krētas dzejnieka Vincenta Kornaro (itāļu Vincenzo Cornaro; grieķu Βιτσέντζος Κορνάρος) poēma “Erotokrits” (Ερωτόκριτος, ap 1600. gadu).

18. gs. jaungrieķu literatūras attīstība bija cieši saistīta ar jaungrieķu apgaismību (νεοελληνικός διαφωτισμός, neoellinikós diafotismós), kas veidojās grieķu izglītības un kultūras centros Konstantinopolē, Jonijas salās, Donavas kņazistēs un citviet, kur dzīvoja grieķu kopienas. Šajā laikā pieauga izglītības, tulkošanas un publicistikas nozīme, attīstījās esejas žanrs, polemiskā publicistika, satīra un didaktiskā literatūra, kā arī attīstījās priekšstats par literatūru kā nacionālās pašapziņas veidošanas līdzekli. Aizsākās diskusija par to, kuru grieķu valodas formu izmantot rakstos un izglītībā – dimotiki vai Bizantijas literārajā grieķu valodā balstītu rakstu valodu. 19. gs. sākumā uz šīs literārās rakstu valodas bāzes mākslīgi tika izveidota sengrieķu valodu imitējoša valodas forma, ko dēvēja par tīro valodu jeb katarevusu. Pēc cīņas par neatkarību uzsākšanas 1821. gadā katarevusa pakāpeniski kļuva par jaunās grieķu valsts oficiālo rakstu valodu.

Pēc grieķu Neatkarības kara (Ελληνική Επανάσταση, Ellinikí Epanástasi, burtiski ‘grieķu sacelšanās’, 1821–1829) un neatkarīgas Grieķijas valsts izveides, jaungrieķu literatūra kļuva par nozīmīgu jaunās valsts nacionālās identitātes un kultūras daļu. Šajā laikā literatūrā dominēja romantisms, patriotiskā dzeja, vēsturiskā poēma, traģēdija un vēsturiskais romāns. Vienlaikus turpinājās diskusija par to, vai literatūrā un izglītībā jālieto dimotiki vai katarevusa. Dionīsijs Soloms (Διονύσιος Σολωμός) savā dzejā konsekventi lietoja dimotiki, savukārt Andrejs Kalvs (Ανδρέας Κάλβος) – katarevusas formas. Jonijas jūras salu literārajā vidē dominēja liriskā un patriotiskā dzeja dimotikī, savukārt Atēnās – romantiskā dzeja katarevusā.

19. gs. beigās jaungrieķu literatūrā mazinājās Atēnu romantisma skolas dominance, pieauga interese par ikdienas dzīves atainojumu. Sociālās vides un cilvēka rakstura tēlojums kļuva precīzāks, autori rakstīja dimotiki un deva priekšroku prozai. Dzejā iezīmējās pāreja no romantisma uz reālismu un simbolismu. Kostis Palams (Κωστής Παλαμάς) bija viens no nozīmīgākajiem šī perioda dzejniekiem. Viņš savā dzejā apvienoja romantisma tradīciju, simbolisma ietekmi un grieķu tautasdziesmu elementus, vienlaikus attīstot dimotiki kā pilnvērtīgu dzejas valodu. Prozā centrālā vieta bija novelei, īsprozai, sociāli psiholoģiskajam romānam; nozīmīgu vietu ieņēma lauku un provinces dzīves, paražu un sociālās vides detalizēts attēlojums.

20. gs. pirmajā pusē jaungrieķu literatūrā nostiprinājās modernisms. Būtisku ietekmi uz šī laika literatūras tematiku atstāja 1922. gada Mazāzijas katastrofa (Μικρασιατική Καταστροφή, Mikrasiatikí Katastrofí) – Grieķijas sakāve grieķu–turku karā, grieķu iedzīvotāju masveida izceļošana no Mazāzijas un Smirnas iznīcināšana. Pēc šiem notikumiem literatūrā nozīmīgu vietu ieņēma zaudējuma, trimdas, vēsturiskās atmiņas un identitātes tematika, kā arī bēgļu dzīves, pilsētvides pārmaiņu un sociālās spriedzes atainojums. Nozīmīga loma modernisma attīstībā bija Konstantinam Kavafim (Κωνσταντίνος Καβάφης), kura daiļrade veidojās Aleksandrijas grieķu kopienas kultūrvidē, Angelam Sikeljanam (Άγγελος Σικελιανός) un Nikam Kazantzakim (Νίκος Καζαντζάκης), kā arī tā sauktajai 30. gadu paaudzei (Γενιά του ’30), kuras ievērojamākie pārstāvji ir Jorgs Seferis (Γιώργος Σεφέρης), Odisejs Elītis (Οδυσσέας Ελύτης) un Jorgs Teotoks (Γιώργος Θεοτοκάς). Šajā periodā izteiktāka kļuva vēsturiskā refleksija un identitātes meklējumi, kā arī centieni savienot grieķu kultūras mantojumu – antīko un Bizantijas tradīciju, pareizticību un folkloru – ar 20. gs. pirmās puses Eiropas literatūras virzieniem, īpaši simbolismu, sirreālismu, ekspresionismu, intelektuālo un psiholoģisko romānu, kā arī brīvā panta dzeju. Jaungrieķu literatūras starptautisko atpazīstamību būtiski veicināja J. Sefera Nobela prēmija literatūrā (Nobelpriset i litteratur) 1963. gadā un O. Elīša Nobela prēmija literatūrā 1979. gadā.

Pēc Otrā pasaules kara, Grieķijas pilsoņu kara (1946–1949) un militārās diktatūras (1967–1974) jaungrieķu literatūrā arvien lielāka uzmanība tika pievērsta sabiedriskajiem un politiskajiem satricinājumiem. Dzejā un prozā nozīmīga vieta bija kara, pilsoņu kara, militārās diktatūras, trimdas un politisko represiju pieredzes atainojumam, kā arī sabiedrības sašķeltības un indivīda attiecību ar valsti izvērtējumam.

Kopš 20. gs. 60. gadiem un īpaši pēc 1974. gada jaungrieķu literatūra kļuva daudzveidīgāka. Pieauga prozas nozīme, ievērojami palielinājās sieviešu autoru skaits un paplašinājās literatūrā aplūkoto tēmu loks. 1976. gadā dimotiki tika noteikta par Grieķijas oficiālo izglītības un valsts pārvaldes valodu, tādējādi noslēdzot ilgstošo diskusiju par tautas valodas un katarevusas vietu literatūrā, izglītībā un valsts pārvaldē. 20. gs. beigās jaungrieķu literatūrā nostiprinājās postmodernisma tendences, īpaši vēsturiskajā romānā.

21. gs. sākuma literatūrā pieaug interese par migrācijas, diasporas, pilsētvides, personiskās identitātes un Grieķijas vietas Eiropas kultūrtelpā tematiku. Jaungrieķu literatūra arvien plašāk tiek tulkota un iegūst lielāku starptautisku atpazīstamību.

Jaungrieķu literatūras attīstībā dominējošā nozīme dažādos periodos bijusi atšķirīgiem literatūras veidiem un žanriem. Līdz 19. gs. beigām īpaši nozīmīga vieta bija dzejai – no agrīnajām Akritiskajām dziesmām un Krētas renesanses poēmām līdz patriotiskajai lirikai. Proza strauji attīstījās 19. gs. beigās un 20. gs., kad īpašu nozīmi ieguva romāns, novele un īsproza. Šajā laikā prevalēja vēsturiskais, sociāli psiholoģiskais un intelektuālais romāns, kā arī autobiogrāfiskā un dokumentālā proza. Drāma īpaši nozīmīga bija Krētas renesanses laikā, kad izveidojās pastorāldrāma, traģēdija, komēdija un reliģiskā drāma, savukārt vēlāk attīstījās pilsētas un sociālā drāma.

Grieķu diglosijas apstākļos literatūrā ilgstoši līdzās pastāvēja dimotiki un katarevusa, bet valodas formas izvēli lielā mērā noteica literārā tradīcija, tematika un paredzētais lasītājs. Patriotiskā lirika, tautasdziesmu tradīcijā balstītā dzeja un vēlāk arī reālistiskā proza biežāk tika rakstīta dimotiki, savukārt romantiskā dzeja, agrīnā Atēnu proza un daļa intelektuālās rakstniecības biežāk saistījās ar katarevusu. Valodas formas izvēle nereti pauda arī autora attieksmi pret grieķu valodas attīstību, tā dēvēto klasisko izglītību un nacionālo identitāti.

Jaungrieķu literatūrai raksturīga cieša saikne ar grieķu folkloras, sengrieķu un Bizantijas literāro tradīciju. Vienlaikus tās attīstību būtiski ietekmēja arī Rietumeiropas literatūras virzieni. Dažādos periodos īpaši nozīmīga bija itāļu renesanses, franču romantisma, reālisma, simbolisma, sirreālisma un modernisma ietekme, tomēr šie virzieni parasti tika pārveidoti atbilstoši grieķu vēsturiskajai pieredzei un nacionālās kultūras īpatnībām. Tādējādi jaungrieķu literatūru veidojusi grieķu literārās tradīcijas un Eiropas literāro virzienu sintēze.

Jaungrieķu literatūrā pastāvīgi nozīmīgi ir nacionālās identitātes, vēstures, valodas, reliģijas, sabiedrības modernizācijas un politisko satricinājumu jautājumi. Nozīmīga vieta ir kara, trimdas, emigrācijas un politisko represiju pieredzes atainojumam, kā arī indivīda skatījumam uz kolektīvo atmiņu un pagātni. Īpaši 20. gs. otrās puses un 21. gs. literatūrā pieaug interese par attiecībām ģimenē, indivīda privāto telpu, sievietes pieredzi un personiskās identitātes jautājumiem. Grieķu diasporas autoru darbos prevalē migrācijas, piederības, valodas un kultūras identitātes jautājumi.

20. un 21. gs. jaungrieķu literatūrai raksturīgs fragmentārs un nelineārs stāstījums, kur vēsturiskie notikumi aplūkoti no dažādiem aspektiem. Nozīmīga kļūst autobiogrāfisku elementu un dokumentālu faktu apvienošana literārā darbā, kā arī atsauces uz sengrieķu un Bizantijas literāro tradīciju. Raksturīga ir simboliska un daudzslāņaina tēlainība, savukārt pagātne bieži tiek kritiski izvērtēta, mazinoties robežām starp dokumentālo un izdomāto. Īpaši nozīmīga kļūst vēsturiskā romāna attīstība, kurā pagātnes notikumi interpretēti no mūsdienu skatpunkta.

Jaungrieķu literatūra būtiski ietekmēja grieķu valodas standartizāciju, grieķu sabiedrības intelektuālo un politisko dzīvi, īpaši nacionālās identitātes veidošanos, kā arī priekšstatu par Grieķijas vietu Eiropas kultūrtelpā. Kopš 18. gs. jaungrieķu apgaismības perioda literatūra kļuva par vienu no galvenajiem izglītības, sabiedriskās domas un politiskās pašapziņas veidošanas instrumentiem. Tulkojumi, publicistika, dzeja un proza sekmēja apgaismības ideju izplatīšanos un sagatavoja intelektuālo pamatu grieķu neatkarības kustībai.

Pēc neatkarīgas Grieķijas valsts izveides 19. gs. literārajos darbos arvien biežāk tika uzsvērta saikne starp sengrieķu pasauli, Bizantijas impēriju un moderno Grieķiju, veidojot priekšstatu par vēsturisku nepārtrauktību un vienotu grieķu kultūras tradīciju. Patriotiskā dzeja, vēsturiskais romāns un folkloras vākšana kļuva par nozīmīgiem nacionālās identitātes veidošanas instrumentiem.

Īpaša nozīme bija valodas jautājumam. Jaungrieķu literatūra kļuva par galveno vidi, kurā risinājās diskusija par katarevusas un dimotiki lietojumu. Rakstnieku, filologu un izdevēju izvēle par labu dimotiki būtiski ietekmēja ne tikai literatūras attīstību, bet arī izglītības sistēmu, presi un valsts valodas politiku. Dimotiki lietojuma izplatīšanās literatūrā sagatavoja priekšnoteikumus tam, ka 1976. gadā tā tika noteikta par Grieķijas oficiālo izglītības un valsts pārvaldes valodu.

20. gs. jaungrieķu literatūra kļuva par nozīmīgu jomu, kurā tika izvērtēti kari, Mazāzijas katastrofa, militārā diktatūra un trimdas pieredze. Dzeja un proza ne tikai dokumentēja vēsturiskās traumas, bet arī veidoja kolektīvo atmiņu un sabiedrības attieksmi pret neseno pagātni.

Tulkojumi, literārie kontakti un grieķu autoru recepcija ārvalstīs paplašināja jaungrieķu literatūras klātbūtni Eiropas kultūrtelpā.

Par vienu no agrīnās jaungrieķu literatūras nozīmīgākajiem autoriem uzskata V. Kornaro, kura poēma “Erotokrits” ir ievērojamākais Krētas renesanses literatūras darbs. Jaungrieķu nacionālās dzejas attīstībā izšķiroša nozīme bija Dionīsijam Solomam, kura daiļrade veicināja dimotiki lietojuma nostiprināšanos literatūrā. Nozīmīgu vietu jaungrieķu romantismā ieņem Andrejs Kalvs (Ανδρέας Κάλβος), kura dzejā apvienojas klasicisma un romantisma iezīmes. 19. gs. jaungrieķu literatūras attīstībā būtisks ieguldījums bija Antonijam Matesim (Αντώνιος Μάτεσης), vienam no jaungrieķu dramaturģijas aizsācējiem, un Emanuilam Roidim (Εμμανουήλ Ροΐδης), kurš literatūrā ieviesa izteikti satīrisku un kritisku skatījumu uz sabiedrību.

19. gs. nogalē un 20. gs. sākumā īpaša nozīme bija Aleksandram Papadjamantim (Αλέξανδρος Παπαδιαμάντης), kuru uzskata par vienu no nozīmīgākajiem jaungrieķu prozas autoriem, un K. Palamam, kurš būtiski ietekmēja jaungrieķu dzejas modernizāciju un literārās grieķu valodas attīstību. Viena no ievērojamākajām personībām 20. gs. jaungrieķu literatūrā ir K. Kavafis, kura dzejā nozīmīga vieta ir vēsturiskai refleksijai, ironijai un Aleksandrijas grieķu kopienas kultūrvidei. Sengrieķu kultūras tradīcijas un reliģiski filozofiskas idejas savā daiļradē attīstīja Angels Sikelians, savukārt N. Kazantzakis ir starptautiski pazīstamākais jaungrieķu prozas autors.

Jaungrieķu modernisma attīstībā būtiska loma bija 30. gadu paaudzei, kuras ievērojamākie pārstāvji ir J. Seferis, O. Elītis un J. Teotoks. Pēckara literatūrā nozīmīgu vietu ieņem Jannis Rics (Γιάννης Ρίτσος) un Stratis Cirks (Στρατής Τσίρκας), kuru daiļradē būtiska vieta ir 20. gs. politisko un sabiedrisko satricinājumu atainojumam.

Par agrīnās jaungrieķu literatūras nozīmīgākajiem darbiem uzskata anonīmās Akritiskās dziesmas un poēmu par Digeni Akritu, kas iezīmē pāreju no Bizantijas literatūras uz jaungrieķu literatūru. Krētas renesanses ievērojamākais literārais darbs ir V. Kornaro poēma “Erotokrits”. 19. gs. nozīmīgākie literārie darbi ir D. Soloma poēma “Himna brīvībai” (Ύμνος εις την Ελευθερίαν, 1823), kas pārtapa par Grieķijas valsts himnu, A. Kalva krājums “Odas” (Ωδαί, 1824, 1826), A. Matesa luga “Baziliks” (Ο βασιλικός, 1830), E. Roida romāns “Pāveste Joanna” (Η πάπισσα Ιωάννα, 1866), A. Papadjamanta novele “Slepkava” (Η φόνισσα, 1903) un K. Palama poēma “Čigāna divpadsmit dziedājumi” (Ο δωδεκάλογος του γύφτου, 1907). 20. gs. jaungrieķu dzejā īpaša nozīme ir K. Kavafja dzejolim “Itaka” (Ιθάκη, 1911), kas ir viens no pasaulē pazīstamākajiem un visvairāk tulkotajiem jaungrieķu dzejas darbiem, J. Sefera dzejoļu ciklam “Mitistorima” (Μυθιστόρημα, 1935, burtiski ‘mīta stāstījums’) un O. Elīša poēmai “Aksion esti” (Το Άξιον Εστί, 1959, burtiski ‘pienākas’). Jaungrieķu prozas starptautisko atpazīstamību īpaši veicināja N. Kazantzaka romāns “Alekša Zorbas dzīve” (Βίος και πολιτεία του Αλέξη Ζορμπά, 1946), kā arī S. Cirka romānu triloģija “Nepārvaldītās pilsētas” (Ακυβέρνητες πολιτείες, 1960–1965).

Mūsdienās jaungrieķu literatūra tiek vērtēta kā patstāvīga Eiropas literatūras tradīcija, kurā savienojas sengrieķu, Bizantijas un mūsdienu Eiropas kultūras ietekmes. Literatūrzinātnē īpaši uzsvērta tās nozīme grieķu nacionālās identitātes veidošanā un priekšstata nostiprināšanā par kultūras nepārtrauktību starp Seno Grieķiju, Bizantijas impēriju un moderno Grieķiju. Mūsdienās jaungrieķu literatūra tiek pētīta gan kā nacionālās kultūras parādība, gan salīdzināmās literatūrzinātnes, tulkojumzinātnes, migrācijas un diasporas literatūras, kā arī Vidusjūras kultūras studiju ietvaros. Īpaša uzmanība tiek pievērsta valodas jautājumam, diglosijai, vēsturiskajai atmiņai un kultūras identitātei. Starptautiski visplašāko atpazīstamību ieguvuši K. Kavafja, J. Sefera, O. Elīša un N. Kazantzaka darbi. Nobela prēmija literatūrā, ko saņēma J. Seferis un O. Elītis, apliecina jaungrieķu literatūras nozīmīgo vietu pasaules literatūrā. Pētniecībā nav vienprātības par jaungrieķu literatūras sākumpunktu. Daļa pētnieku tās aizsākumus saista ar vēlīnā Bizantijas perioda tautas valodā sarakstītajiem tekstiem, citi – ar Krētas renesansi vai jaungrieķu nacionālās literatūras izveidi 19. gadsimtā. 

Jaungrieķu literatūras pētniecība galvenokārt notiek universitātēs un specializētās grieķu valodas un literatūras pētniecības institūcijās Grieķijā, Eiropā un Amerikas Savienotajās Valstīs (ASV). Galvenie pētniecības virzieni ir literatūras vēsture, tekstoloģija, valodas jautājums, žanru attīstība, salīdzināmā literatūrzinātne, tulkošana un recepcijas studijas. Nozīmīgākās pētniecības institūcijas Grieķijā ir Grieķu valodas centrs (Κέντρο Ελληνικής Γλώσσας) Salonikos, kas nodarbojas ar grieķu valodas un jaungrieķu literatūras dokumentēšanu, bibliogrāfiju, tekstu digitalizāciju un valodas resursu izstrādi, Atēnu Nacionālā un Kapodistrija universitāte (Εθνικό και Καποδιστριακό Πανεπιστήμιο Αθηνών) Atēnās, Saloniku Aristoteļa universitāte (Αριστοτέλειο Πανεπιστήμιο Θεσσαλονίκης) un Manoļa Triandafilida fonds (Ίδρυμα Μανόλη Τριανταφυλλίδη) Salonikos, kas specializējas jaungrieķu valodas, diglosijas un literārās valodas jautājumu pētniecībā.

Starptautiski nozīmīgi jaungrieķu valodas, literatūras un kultūras pētniecības centri darbojas Londonas Karaliskajā koledžā (King’s College London) Londonā, Oksfordas Universitātē (University of Oxford) Oksfordā un Kolumbijas Universitātē (Columbia University) Ņujorkā. Starptautisko sadarbību veicina arī Jaungrieķu pētniecības asociācija (Modern Greek Studies Association) – profesionāla zinātniska organizācija ASV, kas apvieno mūsdienu grieķu valodas, literatūras, vēstures un kultūras pētniekus un izdod zinātnisko žurnālu Journal of Modern Greek Studies.

Latvijā grieķu valodas, literatūras un kultūras pētniecība notiek Latvijas Universitātes Hellēnistikas centrā Rīgā, kura darbība aptver sengrieķu un jaungrieķu valodas, literatūras un kultūras studijas, kā arī sengrieķu un jaungrieķu literatūras tulkošanu un popularizēšanu.

Par vienu no ietekmīgākajiem jaungrieķu literatūras vēstures pētniekiem uzskata Konstantīnu Dimaru (Κωνσταντίνος Θ. Δημαράς,), kura pētījumi par jaungrieķu apgaismību un jaungrieķu literatūras vēsturi būtiski ietekmēja šīs nozares attīstību. Lins Polītis (Λίνος Πολίτης), Aristoteļa universitātes profesors Salonikos, bija viens no nozīmīgākajiem 20. gs. jaungrieķu literatūras pētniekiem, un viņa darbs “Jaungrieķu literatūras vēsture” (Ιστορία της Νεοελληνικής Λογοτεχνίας, 1948, 1949) ir viens no svarīgākajiem jaungrieķu literatūras vēstures pārskatiem. Starp starptautiski pazīstamākajiem pētniekiem ir Roderiks Bītons (Roderick Beaton), Londonas Karaliskās koledžas profesors, kura darbi veicinājuši jaungrieķu literatūras pētniecību Eiropas literatūras vēstures kontekstā, un Pīters Makridžs (Peter Mackridge), Oksfordas Universitātes emeritētais profesors, kurš pētīja katarevusu, dimotiki un grieķu diglosiju, kā arī to nozīmi jaungrieķu literatūras attīstībā.