Katarevusa tika izveidota 19. gs. sākumā uz Bizantijas literārās grieķu valodas bāzes. Par tās idejisko tēvu tiek uzskatīts Parīzē, Francijā, dzīvojošais grieķu emigrants – zinātnieks un revolucionārs – Adamantijs Korais (Ἀδαμάντιος Κοραῆς). Katrevusa saglabāja sengrieķu un tādējādi arī Bizantijas literārajai grieķu valodai raksturīgo politonisko ortogrāfiju – jeb pieraksta sistēmu, kurā ir vairāki akcenti (akūts (ʹ), cirkumflekss (˜) un gravis (ˋ)) un dvesmas zīmes (skarbā dvesma (ʿ) un vieglā dvesma (ʾ)).
Dimotiki tiek pierakstīta tā dēvētajā monotoniskajā ortogrāfijā, proti, tajā ir tikai viens akcents – akūts (ʹ) un nav dvesmas zīmju. Par spīti atšķirīgajām pieraksta sistēmām, gan katarevusas, gan arī dimotiki izruna līdzinājās mūsdienu grieķu valodas izrunai.
Izstrādājot katarevusu, citu valodu vārdi tika aizstāti ar sengrieķu ekvivalentiem vai to atvasinājumiem, piemēram, φαμελιά, famelja (no latīņu familia) kļuva par οικογένεια, ikogenja, ‘ģimene’, μινίστρος, ministros (no latīņu minister, ‘kalpotājs’) kļuva par υπουργός, ipourgos, ‘ministrs’. Vienlaikus tika sistematizēta katarevusas morfoloģija, izmantojot sengrieķu valodas vārdu saknes un galotnes.
Gadsimtu gaitā dimotiki vārdu krājumu lielā mērā papildināja aizguvumi – gan citu valodu vārdi, gan teikuma konstrukcijas. Īpatnēja dimotiki iezīme ir biežs deminutīvu lietojums, piemēram, κοριτσάκι, koritsaki, ‘meitenīte’, φουστίτσα, foustitsa, ‘svārciņi’, μπανανούλα, bananula, ‘banāniņš’. Dimotiki morfoloģija tika būtiski vienkāršota, piemēram, nekārtnie darbības vārdi tika padarīti par kārtniem.
Lielākās atšķirības starp katarevusu un dimotiki vērojamas tieši vārdu krājumā un morfoloģijā, savukārt sintakse tikpat kā neatšķiras.