Sešstarainie koraļļi apdzīvo jūras un okeānus. Daļai sugu raksturīgs ciets ārējais skelets. Sešstarainajiem koraļļiem ir būtiska nozīme jūras ekosistēmās, tie veido koraļļu rifus un veicina jūras bioloģisko daudzveidību.

Iespējams, senākās sešstaraino koraļļu fosilijas pieder mūsdienās izmirušai pusmilimetru lielai jūras anemonei Eolympia pediculata (Han et al., 2010). Fosilijas atrastas Ķīnā aptuveni 540 miljonus gadu vecos nogulumiežos. Sešstaraino koraļļu tiešie senči nav droši zināmi. Tie varēja būt vienkārši, mīksti, polipiem līdzīgi zarndobumaiņi kembrija perioda sākumā. Šiem dzīvniekiem nebija cieta skeleta; to fosilijas praktiski nav saglabājušās. Perma izmiršanas laikā daudzas sešstaru koraļļu grupas gāja bojā. Triasā parādījās pirmie akmenskoraļļi, juras un krīta periodā tie plaši izplatījās un veidoja rifus. Kainozojā sešstarainie koraļļi turpināja dažādoties. To evolūcijā nozīmīga bija sešstarainās simetrijas attīstība un dažām grupām – cieta ārējā skeleta veidošanās.

Sešstarainie koraļļi ir sešstaraini simetriski. Tiem ir viena simetrijas ass, ap kuru staraini izvietojušies orgāni. Taustekļu un iekšējo orgānu skaits dalās ar seši. Daudzām sešstaraino koraļļu sugām raksturīgs ārējais kalcija karbonāta skelets. Izņēmums ir jūras anemones, cauruļmītņu anemones, zoantīdas un diskoaktīnijas, kurām cieta ārējā skeleta nav. Ciets ārējais skelets sāk veidoties, polipa pēdas ektodermai izdalot kaļķa plātnīti. No tās gar polipa sāniem uz augšu veidojas skelets. Atsevišķu polipu skeleti saplūst, un veidojas kolonija. Kolonijas sastāv no daudziem savstarpēji saistītiem polipiem un ir lodveida, zarainas, plākšņveida, krūmveida, kupolveida. To forma ir atkarīga no ūdens kustības, gaismas daudzuma un citiem vides apstākļiem. Jūras anemonēm ir cilindriskas formas ķermenis ar saplacinātu augšējo galu, kur atrodas mutes atvere, un paplašinātu pamatni jeb pēdu. Pēdas ektoderma izdala sacietējošu sekrētu, ar kuru anemones piestiprinās pie substrāta. Sešstaraino koraļļu polipi ir mīksti, sīki dzīvnieki. To ķermeni veido ārējais šūnu slānis jeb epiderma, kas aizsargā organismu. Iekšējais šūnu slānis jeb gastroderma izklāj gremošanas dobumu, izdala gremošanas fermentus un piedalās barības vielu sagremošanā un uzsūkšanā. Starp abiem šūnu slāņiem atrodas plāns želejveida starpslānis – mezogleja. Tas piešķir ķermenim elastību un ir mehānisks balsts. Sešstarainajiem koraļļiem ķermeņa augšgalā atrodas mutes atvere, no kuras atiet rīkle. Tālāk atrodas gastrovaskulārais dobums, kuru sadala vertikālas starpsienas (mezentēriji), kas palielina gremošanas virsmu. Sešstarainie koraļļi pa mutes atveri uzņem barības vielas un izdala nesagremotās atliekas. Sešstarainajiem koraļļiem mutes atveri radiāli apņem taustekļi. Tiem parasti ir vienkārša uzbūve, un tie nav sazaroti kā astoņstaraino koraļļu gadījumā. Uz taustekļiem atrodas dzeļšūnas ar dzeļkapsulām un dzeļpavedieniem. Uz dzeļšūnas ārējās virsmas atrodas tieva viciņa – maņu orgāns knidocils. Saskaroties ar citu organismu, tas atliecas, izraisa uzbudinājumu dzeļšūnā. Dzeļkapsula izmet dzeļpavedienu. Dzeļpavediens ir klāts ar atpakaļ vērstiem dzelksnīšiem. Dzeļpavediena dūriens ir indīgs, medījums tiek paralizēts un ar taustekļiem ievilkts mutē. Pēc pavediena izmešanas dzeļšūna iet bojā. Dzeļšūnas izmanto aizsardzībai vai medījuma notveršanai. Sešstarainajiem koraļļiem nav elpošanas vai asinsrites orgānu. Skābekļa un oglekļa dioksīda apmaiņa notiek caur ķermeņa virsmu. Nervu sistēmu veido izkliedēts nervu tīkls un jutīgas šūnas epidermā. Sešstarainie koraļļi reaģē uz gaismu un ķīmiskajām vielām un uztver pieskārienus.

Sešstarainie koraļļi vairojas dzimumiski un bezdzimumiski. Dzimumiskās vairošanās laikā dzimumšūnas izlaiž ūdenī, tad notiek ārējā apaugļošanās. Nārsts notiek noteiktā gadalaikā un ir saistīts ar Mēness fāzēm. Pēc apaugļošanās veidojas zigota, kas attīstās par brīvi peldošu, skropstiņām klātu kāpuru (planulu). Planula piestiprinās pie cieta substrāta, iziet metamorfozi un pārvēršas par jaunu polipu. Turpmāk polips vairojas galvenokārt bezdzimumiski (pumpurojoties), veidojas kolonija. Visi tās polipi ir ģenētiski vienādi. Bezdzimumvairošanās var notikt arī, polipam vai kolonijai sadaloties vairākās daļās. Bezdzimumvairošanās nodrošina strauju koloniju un rifu augšanu. Sešstaraino koraļļu attīstībā nav medūzas stadijas. Tie visu dzīves laiku ir polipi. 

Sešstarainie, rifus veidojošie koraļļi parasti sastopami siltos, seklos jūru ūdeņos visā pasaulē. Dažas koraļļu sugas dzīvo aukstos ūdeņos vai lielā dziļumā. Izplatību nosaka ūdens temperatūra, apgaismojums, kvalitāte, sāļums un barības pieejamība. Sešstarainajiem koraļļiem ir bentisks dzīvesveids. Tie piestiprinās pie cieta substrāta uz jūras gultnes vai arī apdzīvo smilšainu vai dūņainu jūras gultni. Baltijas jūrā dzīvo dažas jūras anemones, piemēram, introducētā svītrainā jūras anemone Diadumene lineata (Verrill, 1870) vai jūras sāļākajā daļā sastopamā plūksnainā jūras anemone Metridium senile (Linnaeus, 1761). 

Sešstarainie koraļļi barojas, ar taustekļiem uztverot planktonu un citus sīkus organismus. Anemones ir aktīvas plēsējas un ar taustekļiem var notvert un paralizēt nelielus vēžveidīgos un zivis. Rifus veidojošajiem koraļļiem gastrodermā atrodas simbiotiskas fotosintezējošās vienšūnas aļģes jeb zooksantellas (Zooxanthellae). Tās polipiem nodrošina barības vielas un enerģiju. Sešstarainie koraļļi veido rifus, kas ir pasaules daudzveidīgākās ekosistēmas. Tie aizsargā piekrasti no erozijas un plūdu riska. Koraļļu rifu ekosistēmas ir vienas no pasaulē visapdraudētākajām ekosistēmām. Klimata pārmaiņu rezultātā paaugstinoties ūdens temperatūrai, koraļļi zaudē simbiotiskās aļģes, spēcīgi tropiskie cikloni nodara mehāniskus bojājumus. Oglekļa dioksīdam atmosfērā pieaugot, paskābinās jūras ūdens un samazinās kalcija karbonāta pieejamība, palēninās rifu augšana. Būtiski koraļļu rifus ietekmē vides piesārņojums, nepārdomāta zvejošana, piekrastes attīstība un nekontrolēts tūrisms.