A Čehovs ir novatorisks 19. gs. beigu un 20. gs. rakstnieks, kura stāstos un lugās atklājas daudzveidīgs un niansēts skatījums uz šī laika perioda sabiedrību un cilvēkiem, viņu reālajiem dzīves apstākļiem, kā arī ilgām, mīlestību un cerībām. A. Čehova daiļrade, saglabājot 19. gs. beigu naturālisma prozai un dramaturģijai nozīmīgo tendenci detalizēti iedziļināties tēlotajā vidē, sociālajos apstākļos un atveidoto personu psiholoģijā, aizsāka pārejas periodu uz tādu izteiksmes veidu, kurā būtiska nozīme bija arī mākslinieciskai nosacītībai un zemapziņas impulsiem. Šī iemesla dēļ A. Čehova stāstiem un it īpaši lugām raksturīga naturālisma, impresionisma un simbolisma principu mijiedarbe. Akcentējot indivīdu savstarpējās sapratnes grūtības un nereti piešķirot tām sakāpinātu izpausmes formu, rakstnieks uzlūkojams arī par vienu no 20. gs. vidus aktuālās absurda drāmas un teātra priekštečiem.

A. Čehovs dzimis Taganrogā, Azovas jūras piekrastē, kur beidza zēnu ģimnāziju, un 1879. gadā pārcēlās uz dzīvi Maskavā. Studēja Maskavas Universitātes (Императорский Московский университет) Medicīnas fakultātē, pēc tās absolvēšanas 1884. gadā pievērsās ārsta praksei, ko rakstnieks turpināja līdz tuberkulozes simptomu saasinājumam, slimībai kļūstot par viņa agrīnās nāves cēloni. Dzīvē novērotās personas un situācijas atspoguļotas A. Čehova literārajos darbos.

A. Čehova interese par literatūru atklājās jau skolas gados. Taganrogā bieži viesojās ceļojošas citzemju teātra trupas, piemēram, itāliešu opera, kas sniedza nākamajam autoram nozīmīgus radošus impulsus. Kopš trīspadsmit gadu vecuma viņš sacerēja komiskas skices. Piecpadsmit gadu vecumā A. Čehovs gatavoja mājas žurnālu, kurā tika satīriski aprakstītas pilsētas dzīves ainas. Šie apraksti lielākoties sākās ar pēkšņu pievēršanos atveidotajām norisēm, tiecoties tēlojumu uzsākt sarunas vidū, it kā personas sarunātos jau labu laiku. Visvairāk rakstnieku interesēja negaidītais, paradoksālais cilvēku izturēšanās veidā, kā arī paradumos.

Pēc aizbraukšanas uz Maskavu A. Čehovs kopš 1880. gada ar dažādiem pseidonīmiem publicējās satīriskos izdevumos. Redakciju galvenā prasība autoram parasti bija šo darbu īsums un kodolīgums, kas kļuva par nopietnu pārbaudījumu un skolu pastāvīgas lasītāju uzmanības uzturēšanā.

Par kvalitatīvu pārmaiņu brīdi A. Čehova literārajā darbībā kļuva 1886. gads, kad viņš uzrakstīja vairākus desmitus stāstu, un viņa darbi pirmo reizi tika apkopoti atsevišķā krājumā. Vēl nozīmīgāks bija literārā žurnāla “Novoje Vremja” (Новое время, “Jaunais Laiks”) izdevēja un redaktora Alekseja Suvorina (Алексей Сергеевич Суворин) uzaicinājums A. Čehovam iesniegt savus darbus šim respektējamam izdevumam. Jaunus iespaidus rakstnieks guva arī ceļojumos uz Krimu un Kaukāzu, bet īpaši nozīmīgs bija brauciens uz Sahalīnas salu, kur Čehovs iepazinās ar skarbajiem apstākļiem, kādos aizritēja Krievijas Impērijas izsūtīto noziedznieku ikdiena. Kopš 1892. gada viņš daudz uzturējās savā īpašumā Meļihovā, aktīvi iesaistoties arī vietējā sabiedriskajā dzīvē. Mūža pēdējos gadus pēc slimības saasināšanās A. Čehovs pavadīja Jaltā, cerot uz turienes klimatisko apstākļu labvēlīgu ietekmi veselības nostiprināšanā. Gadsimtu mijā rakstnieks aktīvi pievērsās dramaturģijai un sekoja arī savu lugu uzvedumu sagatavošanai teātros.

A. Čehovs sākotnēji iemantoja popularitāti ar īsprozas sacerējumiem, kuros attēloja spilgtas cilvēku raksturu īpašības. Viņa stāstos notikumu centrā ir atsevišķi indivīdi, kas piederīgi dažādām sabiedrības kārtām, tajos bieži vien attēlotas anekdotiskas un paradoksālas situācijas un negaidīta personu rīcība.

Pirmā A. Čehova luga, kas tika iestudēta teātrī, bija “Ivanovs” (Иванов, 1887). Nākamajos gados pēc šī darba uzveduma privātā teātrī rakstnieks lielākoties pievērsās īsām viencēliena formas lugām, ko dēvēja par vodeviļām, tajās akcentējot atsevišķas komiskas situācijas un tuvinoties farsa estētikai. Neraugoties uz dzīvē bieži vīlušos cilvēku atveidi, A. Čehovam bija ļoti svarīga norišu vitalitāte, un viņš allaž vērsās pret māksliniecisku aptuvenību. Zīmīgi, ka savus vēlākos darbus rakstnieks vienmēr mēdza dēvēt par komēdijām, turklāt uzskatīja, ka komisma klātbūtne viņa darbos nav pienācīgi novērtēta un atklāta.

Par nozīmīgu pagrieziena punktu A. Čehova dramaturģijā kļuva luga “Kaija” (Чайка). Pirmuzvedumā, kas notika Pēterburgā, Aleksandras teātrī (Александринский театр), 17.10.1896., tā netika saprasta un piedzīvoja sāpīgu neveiksmi. Pēc atkārtotiem uzvedumiem citos teātros “Kaija” atzīšanu iekaroja līdz ar režisora Konstantīna Staņislavska (Константин Сергеевич Станиславский) veidoto izrādi Maskavas Dailes teātrī (Московский Художественный театр) 1898. gadā, kļūstot par šī ansambļa pirmās sezonas centrālo notikumu. Savas vēlākās lugas A. Čehovs rakstīja, rēķinoties ar Dailes teātra māksliniecisko izteiksmi, kas ievadīja Krievijas teātrī naturālisma estētiku, un domāja arī par konkrētiem aktieriem, kam veltītas atsevišķas lomas. Mūža pēdējos gados A. Čehovs sacerēja komēdijas “Tēvocis Vaņa” (Дядя Ваня, 1897), “Trīs māsas” (Три сестры, 1901) un savu pēdējo lugu “Ķiršu dārzs” (Вишнёвый сад, 1904), kas arī tika iestudēta Maskavas Dailes teātrī un izpelnījās gan skatuves mākslas profesionāļu, gan skatītāju ievērību.

A. Čehova prozā un dramaturģijā mākslinieciski augstvērtīgi atklāta cilvēku dzīve, attiecības un sociālie apstākļi 19. un 20. gs. mijā. Viņa darbos būtiska nozīme ir vides konkrētībai, kas nosaka arī personu sabiedriskās eksistences atveidojuma precizitāti. Pēc rakstnieka domām, literārā darba radītājam ir jāvēro situācijas kā vienkāršam reportierim un jācenšas tēlot dzīvi tā, kā viņš to izprot. Autors tieši nekomentē un neiejaucas savas radītās pasaules un cilvēku likteņos, bet ļauj liecināt pašām norisēm. Svarīgs A. Čehova darbu elements ir raksturu tēlojums to individuālo izpausmju daudzveidībā. Cilvēka daba ir nepilnīga, tāpēc rakstnieks nevar mākslīgi vairīties no negatīvo iezīmju tēlojuma. Sižeta risinājumam A. Čehova prozā un dramaturģijā iespējams izsekot, taču tas nekļūst par dominējošo māksliniecisko elementu. Daudz vairāk nekā notikums autoru interesē dažādu dzīves uzskatu un viedokļu konfrontācija. Notikumam nereti raksturīgs kāpinājuma un kulminācijas trūkums vai tās aizkavēšana ar šķietami maznozīmīgām norisēm, kas atklāj personu nespēju rīkoties. Konfliktu risinājumā dominē nevis vēlme atrisināt konkrēti izveidojušos situāciju, bet refleksija par eksistenci, dzīves īstenību plašākā mērogā. Indivīdu nespēja izprast attīstības likumsakarības iezīmē eksistenciālus motīvus, kas risināti arī simbolisma drāmā, bet 20. gs. vidū aktualizēti absurda dramaturģijā. Absurda drāmai A. Čehova darbus īpaši pietuvināja viņa lugu dialogi, kas reti veidoti pēc tradicionālā principa kā jautājums un atbilde divu (vai vairāku) personu sarunā. Stāstos un lugās dialogiem raksturīgs atšķirīgs personu dzīves pieredzes un inteliģences līmenis un domu gaita. Bieži vien, šķietami runājot par vienu un to pašu, tēli domā un runā par dažādām lietām. Būtisks ir ne tikai tuvplāns, bet vairāku norišu vienlaicīgums; nereti atšķirīgu personu grupu izteikumi komentē un ironiski apvērš cits citu.