Kapteiņu iela atrodas Bolderājas apkaimes centrālajā un ziemeļu daļā. Iela sākotnēji bija pazīstama kā Filipa iela, bet 1938. gadā pārdēvēta par Kapteiņu ielu. Mūsdienās tā savieno Flotes ielu (Daugavgrīvas apkaimē) ar Gobas ielu, pildot būtiskas satiksmes artērijas funkciju – savienojot Bolderājas apkaimi ar citām Rīgas apkaimēm. Apbūvi veido dažādu periodu savrupmāju un daudzdzīvokļu koka un mūra ēkas.

Kapteinis ir kuģa komandieris, atbildīgs par apkalpi, navigāciju un drošību.

20. gs. sākuma avotos ielas nosaukums – Filipa iela. Rīgas administratīvajā teritorijā iekļauta saskaņā ar 1924. gada 24. februārī Saeimā pieņemto likumu, kas noteica Bolderājas un Daugavgrīvas, kā arī citu Pārdaugavas apkaimju iekļaušanu Rīgas pilsētas administratīvajās robežās. 1938. gadā pārdēvēta par Kapteiņu ielu. Līdz 1940. gadam oficiālā numerācija četros gruntsgabalos. Nacistiskās Vācijas okupācijas periodā nosaukums saglabājās, to pielāgojot vācu valodas lietojumam – Kapteiņu iela (Kapitänstraße).

Precīzs ielas izveidošanas laiks un apstākļi nav zināmi.

Starpkaru periodā iela no Mencu ielas līdz Piestātnes ielai.

1. gruntsgabalā līdz 20. gs. 30. gadu beigām atradās tirgotāja Jāņa Lasmaņa pārtikas preču veikals.

5. gruntsgabalā līdz 30. gadu beigām darbojās Vilhelma Heizela (Wilhelm Heusel) ādu apstrādes uzņēmums. Līdz mūsdienām apbūve nav saglabājusies.

7. gruntsgabalā kopš 20. gs. 60. gadu vidus darbojās Rīgas 13. poliklīnika (iepriekš Miglas ielā Nr. 18). 90. gados – Rīgas 16. poliklīnika, 2002. gadā SIA “Bolderājas poliklīnika”. 2020. gadā Bolderājas poliklīnika pārcēlās uz jaunceltni Mežrozīšu ielā Nr. 43.

Kapteiņu (tolaik – Filipa iela) ielas galā Buļļupes krastā ap 1900. gadu uzbūvēja pagasta unikālāko celtni – jahtu elingu virs baseina. 1944. gada oktobrī, kad notika atkāpšanās, to uzspridzināja vācu armijas sapieru vienību karavīri, bet nenodegušajā mūra piebūvē Padomju Sociālistisko Republiku Savienības (PSRS) Kara flotes vienības 40. gadu otrajā pusē ierīkoja komandantūru.

Pēc Otrā pasaules kara, padomju otrreizējās okupācijas periodā, iela tika savienota ar Gobas ielu, ierīkojot tās pagarinājumu līdz Miglas ielai.

Mūsdienās iela ir Gobas ielas pagarinājums no Miglas ielas līdz Piestātnes ielai, kur tā ved pāri 2003. gadā pabeigtajam tiltam, kas savieno Bolderāju ar Daugavgrīvu pār Buļļupi.

Ielas garums ir 478 metri, segums – dažādos periodos klāts asfaltbetons.

Kapteiņu iela pārsvarā raksturojama kā dzīvojamās apbūves iela, kurā dominē dažādu periodu (lielākoties dzīvojamās) ēkas – gan 19. gs. otrās puses, gan 20. gs. pirmās puses mūra un koka ēkas, kā arī padomju perioda un mūsdienu būvobjekti.

Rūpnieka V. Heizela namā 20. gs. 20. gadu beigās dzīvoja Latvijas armijas kapteinis un Triju Zvaigžņu ordeņa kavalieris, grafiķis Herberts Mangolds.

Bolderājas apkaimes iedzīvotāji un ielas Otrā pasaules kara laikā epizodiski ir atspoguļoti Jāņa Zariņa atmiņu romāna “Kāvu gados” (1971–1973) 2. daļā (1972).

Bolderājas apkaimes ielas un iedzīvotāji ir aprakstīti novadpētnieka Arvja Popes darbā “Galvenā Rīgas nomale” (izdevniecība “Zelta grauds”, 2005).

Bolderājas iedzīvotāji, ielas un arhitektūra ir vairākkārt atspoguļota Latvijas Televīzijas ilggadējā raidījumā “Ielas garumā” (sērijās “Bolderājas centrālās ielas”, “Bolderāja”, “Vakarbuļļos un Bolderājā”).