Antons Balodis bija diplomāts un Ārlietu ministrijas darbinieks Latvijas Republikas parlamentārajā periodā, Latvijas Republikas ārlietu ministrs (01.1928.–02.1930.) Pētera Juraševska un Hugo Celmiņa valdībās. Publicējis publicistiskus un literatūrkritiskus rakstus.

Tēvs Juris Balodis, māte Līze Balode. Beidzis Valkas skolotāju semināru Rīgā (1900), strādājis par tauskolotāju. 1905. gada revolūcijas dalībnieks līdz pat dalībai bruņotās sadursmēs; viņam aizmuguriski tika piespriests nāvessods. Emigrācijā Šveicē un Francijā. Studējis Grenobles Universitātē (Université Grenoble-Alpes). 1911.–1920. gadā ar vārdu Ilmārs Kīvinens strādājis skolā Baku. Aktīvi darbojies Baku latviešu sabiedriskajā dzīvē. Šai periodā ar pseidonīmiem publicējies Latvijā – literatūras rakstu krājumā “Vārds”, žurnālā “Domas”, laikrakstā “Jaunā Dienas Lapa”. Rakstījis par Aspazijas, Raiņa, Jāņa Jaunsudrabiņa un Andreja Upīša daiļradi.

Sieva Emma Bēnke, ģimenē dzimušas trīs meitas.

Bijis Ārlietu ministrijas Politiski ekonomiskā departamenta Baltijas valstu nodaļas vadītājs (1920–1924), ārkārtējais sūtnis un pilnvarotais ministrs Lietuvā (1924–1928). Ārlietu ministrs P. Juraševska un H. Celmiņa valdībās (1928–1930). Ārkārtējais sūtnis un pilnvarotais ministrs Somijā (1930–1933).

20. gs. 20. gadu sākumam bija raksturīgi ļoti aktīvi Baltijas valstu sadarbības nostiprināšanas mēģinājumi. Vadošā loma tomēr bija ārlietu ministram Zigfrīdam Annam Meierovicam. Kā sūtnis Lietuvā A. Balodis piedzīvoja Augustīna Voldemāra (Augustinas Voldemaras) 1926. gada 17. decembra valsts apvērsumu galvaspilsētā Kauņā.

Par A. Baloža darbību un par Latvijas ārpolitiku 20. gs. 20. gadu beigās kopumā nav daudz pētījumu. 1928. gada janvārī P. Juraševska valdība nomainīja Marģera Skujenieka valdību, savukārt A. Balodis ārlietu ministra amatā nomainīja Fēliksu Cielēnu. Latvijas ārpolitikas tradicionālie virzieni bija dažādi, tai skaitā attiecības ar Lielbritāniju un Franciju, attiecību “horizontālā līnija” ar Padomju Sociālistisko Republiku Savienību (PSRS) un Vāciju, attiecības ar Igauniju un Lietuvu, kā arī Ziemeļvalstu virziens. Tas arī bija 20. gs. 20. gadu beigu pacifistiskās diplomātikas laiks, kad valdīja ticība rakstītu līgumu spēkam.

Šāda veida diplomātijas ietvaros Latvija pievienojās 1928. gada Briāna–Kelloga paktam par atteikšanos no kara kā nacionālās politikas līdzekli un konfliktu risināšanu miera ceļā. 1929. gada 9. februārī Maskavā Igaunija, Latvija, Polija, PSRS un Rumānija parakstīja tā saukto Ļitvinova protokolu jeb Maskavas protokolu par Briāna–Kelloga pakta nekavējošu stāšanos spēkā. Pakts zināmā mērā vismaz formāli uzlaboja Baltijas valstu drošību, tomēr arī nāca par labu PSRS, nostiprinot tās pozīcijas un, kā norāda Edgars Andersons, pavēra plašākas iespējas PSRS propagandai.

A. Balodis uzskatīja, ka M. Skujenieka valdības tuvināšanās PSRS ir vājinājusi attiecības ar Rietumiem un kritizēja iepriekšējo kursu gan dienesta ziņojumos, gan publiski. Viņš uzskatīja, ka labas attiecības ar Lielbritāniju ir īpaši svarīgas, tai skaitā lielu nozīmi piešķīra tirdzniecībai ar Lielbritāniju. Attiecībā uz PSRS pēc M. Skujenieka kreisās valdības perioda bija vērojams zināms atsalums. PSRS pārstāvniecība Latvijā turpināja īstenot Latvijai naidīgu darbību, piemēram ārējās tirdzniecības pārstāvniecība “Vņeštorg” mēģināja īstenot Latvijā streiku.

Netika panākta sadarbības uzlabošanās ar Baltijas valstīm, kaut arī turpinājās retorika par sadarbības nepieciešamību. 1928. gadā A. Balodis, apmeklējot Lietuvas neatkarības desmitgades svētkus, pat saņēma lielkunigaiša Ģedimina ordeni (I šķira). Latvijas un Lietuvas attiecības tomēr nelabvēlīgi ietekmēja 1929. gadā viņa Latvijas vārdā Tautu Savienībā izteiktā kritika par Liepājas–Romnu (Ukraina) dzelzceļa slēgšanu sakarā ar Polijas okupētās Viļņas jautājumu un Lietuvas un Polijas attiecību negatīvo raksturu. Šī kritika uzlaboja Latvijas un Polijas attiecības, bet tas savukārt satrauca Vācijas diplomātiju. Par svarīgu uzskata Latvijas un Polijas 1929. gada Tirdzniecības un kuģniecības līgumu, ko pavadīja protokols par valsts robežu iezīmēšanu dabā, kas nozīmēja Latvijas un Polijas esošo robežu atzīšanu. Kopumā šis periods nebija īpaši nozīmīgs Latvijas ārpolitikas vēsturē.

Valstu galvu vizītes starpkaru periodā bija retas. 1929. gada maijā Valsts prezidentsGustavs Zemgals ieradās valsts vizītē Zviedrijā. Par īpašu sasniegumu uzskata Zviedrijas karaļa Gustava V (Gustaf V) vizīti Latvijā 1929. gada 29.–30. jūnijā, kas cēla Latvijas prestižu.

1930.–1933. gadā A. Balodis darbojās kā sūtnis Somijā. Vēsturnieks Valters Ščerbinskis atzīmējis, ka Somija nevēlējās politiskas sadarbības līgumu ar Latviju un A. Balodis šajā amatā ne ar ko īpašu neizcēlās. 

A. Balodis bija arī publicists un literatūrkritiķis. Viņš publicējās ar vairākiem pseidonīmiem, kā, piemēram, Antons Krauja, Antons Kraujiņš, rakstīja par politiskiem jautājumiem ar pseidonīmu Civis.

1933. gadā A. Balodis devās pensijā. 1941. gada 14. jūnijā apcietināts un izsūtīts uz PSRS ieslodzījuma vietām, kur arī mira 1942. gadā.

A. Balodis bija viens no profesionālajiem Latvijas diplomātiem, talantīga personība ar traģisku likteni. Viņa darbība parlamentārajā periodā bija saistīta ar Latvijas diplomātijai svarīgām problēmām. Sava nozīme ir arī viņa literatūrkritiskajai darbībai.

A. Balodim piešķirti apbalvojumi sakarā ar diplomātisko dienestu un oficiālām vizītēm: Latvijas Triju Zvaigžņu ordenis (II šķira, 1928), Igaunijas Brīvības krusts (III šķira, II pakāpe), Lietuvas Ģedimina ordenis (I šķira), Polijas “Polonia Restituta” ordenis (I šķira, 1929), Luksemburgas Ozola Vainaga ordeņa Lielais krusts (I šķira, 1928), Zviedrijas Vāsas ordenis (I šķira, 1929), Norvēģijas Svētā Olava ordeņa Lielais krusts (1928), Somijas Baltās Rozes ordenis (I šķira, 1929), Dienvidslāvijas Svētā Sava ordenis (I šķira).