Putnu būrīšus izmanto dobumperētāji – zīlītes, mušķērāji, mājas strazdi, zvirbuļi, arī dažas pīles un plēsīgie putni, tostarp pūces. Kura suga būrīti apdzīvos, galvenokārt nosaka tā izmērs, skrejas diametrs un izvietošanas vieta. Mūsdienu būrīšu tips izveidojās 19. gs. beigās Vācu Impērijā. Mūsdienās būrīši ir putnu aizsardzības līdzeklis un pētījumu instruments, kā arī viens no vienkāršākajiem veidiem, kā apdzīvotā vidē atbalstīt putnus un vērot tos tuvumā.

Vārds “būrītis” ir vārda “būris” pamazināmā forma. “Būris” aizgūts no viduslejasvācu valodas vārda būr, bûr ‘ēka’, ‘būris’ vai vidusholandiešu buur ‘māja’, ‘šķūnis’; tam radniecīgs ir vācu Bauer ‘sprosts’, ‘būris putniem’. Latviešu vārdnīcās tas minēts 18. gs. ar nozīmi ‘būdiņa’, 19. gs. sākumā – savienojumā “putnu būris”, bet 19. gs. otrajā pusē galvenokārt pamazinājumā “būrītis”. 20. gs. 30. gados ornitoloģijas literatūrā lietoja arī nosaukumus “mākslīgie perēšanas būrīši”, “mākslīgie perēšanas sprosti” un “strazdu mājiņas”. Lielos būrīšus ornitologi parasti sauc par būriem, bet ieejas atveri – par skreju.

Būrīša galvenais mērķis ir kompensēt dabisko dobumu trūkumu. Saimnieciskos mežos un apdzīvotās vietās vecu, dobumainu koku ir maz, tāpēc dobumperētājiem trūkst ligzdvietu. Būrīši ļauj palielināt šo sugu blīvumu, piesaistīt kukaiņēdājus putnus dārziem un mežiem un atbalstīt retas sugas.

Eiropā mājas strazdu būrus sākotnēji izlika, lai iegūtu olas un mazuļus pārtikai. Somijā lielajām gaurām izlika koka kastes, no kurām sistemātiski ņēma olas. Putnu aizsardzībai būrīšus 19. gs. sākumā sāka izmantot anglis Čārlzs Votertons (Charles Waterton). Mūsdienu būrīša pamatus lika vācu putnu aizsardzības pionieris Hanss fon Berlepšs (Hans von Berlepsch): pētot dzeņu kaltus dobumus, viņš izstrādāja tos imitējošus būrīšus un šo procesu aprakstīja grāmatā “Putnu aizsardzība” (Der gesamte Vogelschutz, 1899).

Latvijā būrīšus, galvenokārt mājas strazdu būrus, izlika jau starpkaru periodā Meža un Putnu dienās. Pirmos mērķtiecīgos izmēģinājumus mežos 1946.–1947. gadā pēc profesora Arvīda Kalniņa ierosinājuma vadīja docents Egons Tauriņš – Rīgas un Latvijas Lauksaimniecības akadēmijas (LLA, tagad Latvijas Biozinātņu un tehnoloģiju universitāte, LBTU) mežniecībās pārbaudīja ap 150 dažādu būrīšu. 1948. gadā 765 būrīšus izlika priežu pūcītes (Panolis flammea) savairošanās perēkļos Krievupes un Tumšupes mežniecībās, un putni šos perēkļus apslāpēja. 1949. gadā būrīšus sāka izlikt arī amatieri Kārlis Vilks, Edgars Rambols un Māris Čauns. 1951. gadā uzskaitē bija ap 1800 būrīšu. 1952.–1956. gadā tēmu pētīja Latvijas Zinātņu akadēmijas Bioloģijas institūta Ornitoloģijas laboratorija. Līdz 1963. gadam mežinieki ik gadu izlika dažus tūkstošus būrīšu, no 1971. gada – ap 25 000. Pēc Latvijas Ornitoloģijas biedrības (LOB) dibināšanas 1985. gadā izveidoja dobumperētāju monitoringa programmu, bet 2025. gadā, kad mājas strazds bija gada putns, darbojās 14 brīvprātīgo strazdu būru parauglaukumi.

Klasiskais būrītis ir taisnstūrveida koka kaste ar slīpu jumtiņu un skreju priekšējā sienā. Berlepša tipa būrīti izgatavo no izdobta stumbra gabala, kokbetona būrīši ir cilindriski vai zvanveida, bet pilsētās izmanto arī ēku fasādēs iestrādātas ligzdu kastes, piemēram, svīrēm. Pievilcīgākais būrītis ne vienmēr ir drošākais: dekoratīvām, krāsotām mājiņām bieži ir plānas sienas, gluda iekšpuse un puļķītis pie skrejas, pa kuru plēsēji var piekļūt ligzdai.

Pēc konstrukcijas izdala:

• mazos būrīšus – sīkajiem dobumperētājiem (skreja 26–28 mm zilzīlītei un meža zīlītei, 32–35 mm lielajai zīlītei, melnajam mušķērājam, zvirbuļiem) un mājas strazdiem (skreja 50–55 mm);
• lielos būrus – pūcēm, meža balodim, zaļajai vārnai, gaigalai, lielajai gaurai, lauku piekūnam;
• speciālas konstrukcijas – kastes svīrēm, pusatvērtus (nišas) būrīšus, “tuneli” pupuķim, būrīšus ar paplašinātu skreju erickiņam un dzeguzei, ūdensstrazdu būrīšus zem tiltiem un bezdelīgu ligzdu pamatnes.

Ieteicamie būrīšu izmēri:

Pūču būriem bieži izmanto pusatvērtu priekšpusi: urālpūces būrim – līdz 18 cm augstu atveri. Meža balodim piemērotāka ir lielākā skreja – ap 8 cm.

Būrīšus gatavo no sausiem 2–2,5 cm (lielajiem būriem arī 3 cm) bieziem dēļiem, kas iekšpusē nav ēvelēti; dibenu ienaglo starp sienām, lai tur nekrātos mitrums un ar laiku nenokristu. Izturīgāki ir kokbetona būrīši, bet tie ir dārgāki. Lai cauna vai kaķis ar ķepu nesasniegtu ligzdu, jumtiņu priekšā izvirza par vismaz 6,5 cm un tikai būrīšiem sīkajiem putniem tieši zem skrejas pienaglo 6,5 cm biezu “balkoniņu”. Pupuķa būrim “tunelim” izmanto dubultu priekšējo sienu ar skrejām pretējos stūros.

Putnu būru piestiprināšanas augstuma galvenais nosacījums, lai cilvēks netraucētu putniem – apdzīvotās vietās, parkos u. tml. vietās tie ir jāizvieto tā, lai cilvēks nevar aizsniegt. Sīko dobumperētāju būrīšus parasti piestiprina 2–4 m augstumā, strazdu būrus – 2,5–5 m, pūču būrus – 5–12 m. Meža pūces un bikšainā apoga būrus izvieto ne tuvāk par 1 km, urālpūces būrus – 1–3 km vienu no otra, zaros izcērtot pielidošanas “logu”. Mazos būrīšus ik gadu septembrī–novembrī iztīra, jo sīkie dobumperētāji būvē jaunu ligzdu virsū vecajai un pēc pāris gadiem tajā vairs nav vietas. Vecajā ligzdas materiālā arī mēdz savairoties parazīti.

Būrīšus putni izmanto ligzdošanai, ziemā arī nakšņošanai. Galvenie pielietojumi:

• mežsaimniecība – būrīši ļauj vairākkārt palielināt zīlīšu un melno mušķērāju blīvumu un tā ierobežot “kaitēkļus” bez ķīmiskām vielām. Mežā izliktajā zīlīšu būrītī visbiežāk ligzdo melnais mušķērājs; apdzīvotās vietās šādos būrīšos bieži ligzdo arī zvirbuļi. Priežu tīraudzēs melnais mušķērājs un lielā zīlīte praktiski ligzdo tikai tur, kur izlikti būrīši; ar 100 būrīšiem 25 ha platībā lielās zīlītes blīvums sasniedza 40 pāru/km²;
• aizsardzība – būrīšus izmanto retu sugu atbalstam, piemēram, zaļās vārnas šobrīd ligzdo gandrīz tikai būros, bet LOB 2026. gadā uz AS “Sadales tīkls” elektrolīniju stabiem izvieto 90 lauku piekūnu būrus;
• zinātne – būrīšu parauglaukumos pēta ligzdošanas fenoloģiju, sekmes, populāciju dinamiku un uzvedību, tajos tiek arī gredzenoti un ar raidītājiem aprīkoti putni migrācijas ceļu izsekošanai. Pirmos mājas strazdus 1899. gadā gredzenoja dāņu skolotājs Hanss Mortensens (Hans Mortensen), noķerot tos būros;
• izglītība un pilsoņu zinātne – būrīšu darbnīcas, Putnu dienas, brīvprātīgo parauglaukumi.

Nedroši būrīši var kļūt par ekoloģisku slazdu: tajos plēsēji izposta perējumus un savairojas parazīti.

Eiropas Savienības Putnu direktīvas (2009/147/EK) 5. pants aizliedz apzināti postīt putnu ligzdas un olas. Latvijā Sugu un biotopu aizsardzības likuma 11. pants īpaši aizsargājamo sugu putniem aizliedz apzinātu traucēšanu, īpaši vairošanās laikā, olu bojāšanu un izņemšanu no ligzdām, kā arī vairošanās vietu iznīcināšanu vai bojāšanu. Tas ir viens no iemesliem, kāpēc būrīšus tīra ārpus ligzdošanas sezonas. 2021. gadā LOB atklātā vēstulē aicināja pašvaldības pievērst uzmanību putnu būru drošībai.

LOB publicē būrīšu rasējumus, kopā ar Dabas aizsardzības pārvaldi izdeva brošūru “Putnu mākslīgās ligzdvietas” (2006) un rīko Putnu dienas. Teiču dabas rezervāts 2004. gadā izdeva bukletu “Pūču būri”.

Latvijā ar putnu būru ražošanu, tirdzniecību un uzstādīšanu nodarbojas SIA “Simbaro” (Cēsu novads; arī salikšanai gatavi komplekti un darbnīcas), SIA “Motacilla”, SIA “Diversum” (konsultācijas par būriem putniem, sikspārņiem, kukaiņiem) un citi. Vācijā pazīstams kokbetona būrīšu ražotājs ir Schwegler. Putnu būrus izgatavo arī daudzi amatnieki.

K. Vilks, ārsts un ornitologs, LOB goda biedrs. No 1949. gada izlika būrīšus Strenču apkārtnē, kur 1954.–1983. gadā apgredzenoja 12 516 melnos mušķērājus. Izstrādāja ierīci pieaugušu putnu ķeršanai būrīšos, caunu drošu būrīti un erickiņa būrīti ar paplašinātu skreju, ko labprāt izmantoja dzeguzes. Izliekot šos būrīšus sila tipa mežā ne tuvāk par trešdaļu kilometra citu no cita, aptuveni katrā otrajā vai trešajā būrītī bija dzeguzes ola – tā izveidojās “dzegužu ferma”. Būrīšos veica etoloģiskus eksperimentus, apmainot mazuļus starp sugām.

M. Čauns, mežkopis un ornitologs, LOB viceprezidents. 20. gs. 50. gados pētīja būrīšos ligzdojošo melno mušķērāju populāciju sastāvu, zaļās vārnas un mājas strazda piesaistīšanu un putnu ķeršanas metodes. Izstrādāja caunu drošus būrīšu veidus, kā arī LOB dobumperētāju monitoringa metodiku un programmu – 30 parauglaukumus pa 100 būrīšiem un 20 strazdu parauglaukumus pa 20 būriem. No 1948. līdz 1991. gadam apgredzenoja ap 31 000 putnu.

Harijs Mihelsons kopā ar M. Čaunu izstrādāja 50. gadu būrīšu pētījumu plānu un metodiku Latvijas Zinātņu akadēmijas Bioloģijas institūtā un 1964. gadā aizstāvēja disertāciju par kukaiņēdāju putnu piesaistīšanu mežu aizsardzībai. Pētījumos piedalījās arī E. Tauriņš, Česlava Tima (putnu barība) un Jānis Vīksne (lielā zīlīte).

Mūsdienās būrīšu pētījumus turpina Oskars Keišs (strazdu būru parauglaukumi), Edmunds Račinskis un Ieva Mārdega (zaļās vārnas), Edgars Lediņš un Aigars Kalvāns (lauku piekūnu un ūdensstrazdu būri), arī citi.

Putnu būrītis ir biežs bērnu literatūras un pavasara tematikas attēls. K. Vilka grāmatā “Atmiņas par putniem” (1986) aprakstīti būrīšos veiktie novērojumi un eksperimenti ar melnajiem mušķērājiem, zīlītēm, strazdiem un dzeguzēm. 2025. gadā “Latvijas Pasts” izdeva pastmarku ar mājas strazdu pie būra; ornitologi gan to kritizēja, jo zīmējumā būrītim ir puļķītis, kas plēsējiem atvieglo perējuma izpostīšanu.