Kallīns ir sengrieķu dzejnieks, pieder sengrieķu literatūras arhaiskajam periodam, kas datējams ar 7.–5. gs. vidu p. m. ē., rakstījis elēģijas ar kareivīgu un patriotisku raksturu. Bieži tiek dēvēts par senāko elēģiju pārstāvi.

Par Kallīna izcelšanos nav gandrīz nekādu ziņu. Zināms, ka viņš dzīvojis Efesā, bijis Arhiloha (Ἀρχίλοχος) laikabiedrs. Antīkajos avotos nav informācijas par viņa ģimeni, nav arī viņa paša dzejas paraugu, no kuriem varētu gūt kādu priekšstatu par izcelšanos. Dažkārt sengrieķu dzejnieku biogrāfijās ievijas vēlāku autoru radītas leģendas, taču par Kallīnu nav pat šādu leģendu.

Par Kallīna izglītību ziņu nav.

7. gs. p. m. ē. kimmerieši jeb kimeri (nomadu cilts, kas dzīvoja Melnās jūras ziemeļaustrumu piekrastē un vēlāk Kapadokijā, tagadējās Turcijas teritorijā), uzbruka Kallīna dzimtajai grieķu pilsētai Efesai. Šajā periodā šīs cilts iebrukumu dēļ Frīģīja piedzīvoja sabrukumu, un Efesā nodega dievietei Artemīdai (Ἄρτεμις) veltītais templis. Vēlāk uzbrukumi nākuši arī no netālā Magnēzijas apgabala (tagadējās Turcijas teritorija). Tieši šie notikumi pavēra iespēju Kallīna radošajai darbībai – viņš dedzīgi aicināja aizstāvēt dzimto pilsētu.

Kallīna elēģijām piemīt kareivīgs un patriotisks motīvs, tajās parādās eposam raksturīgas iezīmes un atskaņas no Homēra (Ὅμηρος) valodas. Kallīns rakstīja sengrieķu valodas joniešu dialektā elēģiskā distiha pantmērā.

Kallīna dzejas korpuss ir ļoti mazs – līdz mūsdienām nonācis tikai viens gandrīz pilnīgs dzejolis. Pārējais korpuss sastāv lielākoties no fragmentiem, kas bieži nav garāki par vienu rindu. Tie saglabājušies citātu veidā vēlāku autoru darbos. Korpusa numerāciju izveidojis 20. gs. britu klasiskais filologs Martins Ličfīlds Vests (Martin Litchfield West). Izteikta hipotēze, ka viņa dzeja skandēta simpozijos.

Plašākais fragments, kas saglabājies līdz mūsdienām, sastāv no 21 rindiņas. Šis fragments tulkots arī latviešu valodā un publicēts divos izdevumos – Kārļa Strauberga sastādītajā krājumā “Grieķu lirika” (1922) un Ābrama Feldhūna sastādītajā krājumā “Afrodīte mirdzošā tronī...” (1994). Tas ir kareivīga rakstura dzejolis, kurā Kallīns, viltīgi izmantodams kaunināšanu, aicina jaunatni atmest slinkumu un kūtrumu un doties cīņā par dzimteni, un tajā pašā laikā viņš godā ikvienu, kurš bezbailīgs iet kaujā un mirst, pretiniekā triekdams šķēpu. Dzejoļa 5.–7. rindiņā teikts:

“Mirstot pēdējoreiz pretniekā šķēpu lai triec.

Cīņā par dzimteni doties, par mazajiem bērniem un sievu

Jauniņo katram ir dižs pienākums, lielākais gods.”

(Ā. Feldhūna atdzejojums.)

Dzejolis uzjundī emocijas, neatstāj vienaldzīgu un atdzīvina episko spozmi. Izteiktās prasības ir tiešas un neizgreznotas. Ir nianses, kur vērojamas atsauces uz Homēra eposiem ‒ aicinājums doties cīņā par ģimeni liek atcerēties Trojas varoņa Hektora (Ἕκτωρ) sarunu ar sievu Andromahi (Ἀνδρομάχη), drosmīga vīra salīdzināšana ar torni atgādina par grieķu varoni Ajantu (Αἴας), savukārt moiru (Μοῖραι) noliktā likteņa piesaukšana līdzinās Trojas varoņa Sarpēdona (Σαρπηδών) pārdomām. Šādi Kallīns nav ļāvis aizmirst tos varoņus, kurus Jonijā piesauca kā senčus.

Sengrieķu dzejas pētnieki mēdz ierindot Kallīnu līdzās Tirtajam (Τυρταῖος), Arhiloham un Mimnermam (Μίμνερμος) – dzejniekiem, kuri arī rakstījuši kareivīguma un patriotisma apvītu dzeju. Kallīna dzeja funkcionēja kā 7. gs. p. m. ē. Mazāzijā noritējušo dramatisko notikumu tvērums, atainots transformētā episkā stilā. Izteikts pieņēmums, ka, iespējams, viņš pats piedalījies Efesas aizstāvēšanā.

Kallīns pirmo reizi esot pieminējis Homēra vārdu. Sengrieķu ģeogrāfs Pausanijs (Παυσανίας) darbā “Grieķijas apraksts” (Ἑλλάδος Περιήγησις, 2. gs.) citējis zudušās poēmas “Tēbaida” (Θηβαΐς) fragmentu, uzsverot, ka Kallīns kā autoru šai poēmai nosaucis Homēru. Mūsdienās izteikta hipotēze, ka šī poēma sacerēta ap 8.–6. gs. p. m. ē., autors nezināms.

Uzskata, ka Kallīns bijis vai nu senākais, vai viens no senākajiem elēģiju dzejniekiem. Kallīna dzeja jau pāris gadsimtus pēc viņa nāves bija diskusiju objekts – vieni uzskatīja, ka Kallīns ir pirmais elēģiķis, otri – ka Tirtajs. Arī mūsdienās Kallīna dzeja tiek pētīta un atdzejota, tai veltīti raksti un nodaļas grāmatās.