AizvērtIzvēlne
Sākums
Atjaunots 2026. gada 19. novembrī
Ilona Gorņeva

Plūtarhs

(Πλούταρχος, pilnā vārdā Lūcijs Mestrijs Plūtarhs, Lucius Mestrius Plutarchus; ap 45. gadu Haironejā, Boiotijā, tagad Grieķija–ap 125. gadu Haironejā. Apbedīšanas vieta nav zināma)
Romas Impērijas laika sengrieķu prozas rakstnieks, biogrāfs

Saistītie šķirkļi

  • antīkā literatūra

Satura rādītājs

  • 1.
    Kopsavilkums
  • 2.
    Izcelšanās, ģimene, izglītība
  • 3.
    Radošā darbība
  • 4.
    Nozīmīgākie darbi
  • 5.
    Sasniegumu nozīme
  • 6.
    Novērtējums
  • 7.
    Atspoguļojums
  • Saistītie šķirkļi
  • Ieteicamā literatūra
  • Kopīgot
  • Izveidot atsauci
  • Drukāt

Satura rādītājs

  • 1.
    Kopsavilkums
  • 2.
    Izcelšanās, ģimene, izglītība
  • 3.
    Radošā darbība
  • 4.
    Nozīmīgākie darbi
  • 5.
    Sasniegumu nozīme
  • 6.
    Novērtējums
  • 7.
    Atspoguļojums
Kopsavilkums

Plūtarhs tiek uzskatīts par vienu no nozīmīgākajiem antīkās senatnes autoriem, kas sekmējis biogrāfijas žanra izkopšanu un attīstību. Viņš bija ievērojams sava laika grieķu izcelsmes intelektuālis, kura daiļradē vērojama grieķu un romiešu kultūrvides cieša mijiedarbe. Plūtarha tekstu daudzveidība atspoguļo autora plašās intereses un plašas enciklopēdiska rakstura informācijas pārvaldību, kas  sekmē to, ka Plūtarha teksti kalpo par nozīmīgu avotu vēlākos laikos sastādītajai uzziņu literatūrai. Plūtarha prozas tekstu recepcijas tradīcija liecina par autora nozīmīgo lomu literatūrvēsturiskajos procesos.

Izcelšanās, ģimene, izglītība

Ziņas par Plūtarhu lielā mērā tiek iegūtas no viņa paša darbiem. Plūtarhs, Autobūla (Αὐτόβουλος) dēls, Lamprija (Λαμπρίας) mazdēls, kā noprotams, dzimis turīgā ģimenē. Viņa dzimtā puse bija Haironejas ciemats (Haironeja var būt dēvēta arī par nelielu pilsētu), kas atradās Boiotijā ziemeļrietumos no Atēnām. Plūtarham Haironeja bija tīkama un personīgi nozīmīga vieta, viņš tur labprāt uzturējās, turklāt viņu saistīja siltas jūtas pret savu ģimeni. Plūtarha darbos pieminēti viņa brāļi Timons (Τίμων) un Lamprijs (Λαμπρίας). Plūtarham un viņa sievai Timoksenai (Τιμοξένα) varēja būt pieci bērni, meita un četri dēli. Līdz mūsdienām nonākusi Plūtarha mierinājuma vēstule sievai “Mierinājums sievai” (Παραμυθητικὸς πρὸς τὴν γυναῖκα; parasti zināma ar nosaukuma latīņu valodā Consolatio uxoris, Moralia 608A–612B), kas uzrakstīta pēc viņu divus gadus vecās meitas, kas bija nosaukta mātes vārdā, nāves. Šajā emocionāli piesātinātajā vēstulē Plūtarhs atceras arī divu savu dēlu nāvi – miris viņa un Timoksenas vecākais dēls un vēl viens dēls, kuru Plūtarhs nosauc vārdā; dēls ticis dēvēts par Haronu (Χάρων).

Plūtarha teksti liek noprast, ka viņa personības izaugsmei un līdz ar to arī daiļradei nozīmīga bijusi sarunas kultūra. Daudz vērtīgas informācijas Plūtarhs uzzināja no savas ģimenes un pietuvināto personu loka. Piemēram, Marka Antonija (Marcus Antonius) biogrāfijā Plūtarhs iekļāva sava vectēva Lamprija stāstīto par laiku, ko viņš izglītošanās nolūkos pavadīja Aleksandrijā. Vectēvs tur iepazinās ar valdnieka pavāru, tādējādi rodot iespēju ielūkoties smalkajos sagatavošanās darbos valdnieka virtuvē.

20 gadu vecumā Plūtarhs devās uz Atēnām, turklāt no Plūtarha tekstiem noprotams, ka Atēnu pilsētu viņš labi iepazina. Tur Plūtarhs izglītojās pie ēģiptiešu filozofa Ammonija (Ἀμμώνιος), kas laikā, kad Nerons (Nero Claudius Caesar Augustus Germanicus, valdīšanas laiks 54.–68. gads) apmeklēja Grieķiju (66./67. gads), vadīja Platona (Πλάτων) akadēmiju.

Plūtarhs daudz ceļoja (apmeklēja Maķedoniju, Krētu, Ziemeļēģipti, Mazāziju), vairākas reizes bija Romā, kur bija visnotaļ aizņemts – runāja par filozofijas jautājumiem, pārstāvēja Boiotijas iedzīvotāju intereses, kuplināja savu paziņu skaitu. Plūtarham Romā izveidojās plašs elitāra rakstura pazīšanās loks. Mēdz būt diskusijas par to, cik labi Plūtarham bija izdevies apgūt latīņu valodu. Sengrieķu oratora Dēmostena (Δημοσθένης) biogrāfijā Plūtarhs par sevi saka, ka latīniski viņš sāka lasīt vēlu. Vienlaikus tomēr skaidrs, ka Plūtarha darbu uzrakstīšanai bija nepieciešama romiešu avotu iepazīšana.

Radošā darbība

Plūtarhs pamatā guva atzinību ar savu literāro darbību – tematiski vērienīgajiem sacerējumiem, kuros izkopts biogrāfijas izklāsts, dažādi filozofiska, ētiska u. c. satura jautājumi. Taču līdzās rakstniecībai Plūtarhs vadīja aktīvu sociālpolitisko dzīvi. Avoti norāda, ka Plūtarhs no imperatora Trajāna (Marcus Ulpius Traianus, valdīšanas laiks 98.–117. gads) saņēma īpašu pagodinājumu ornamenta/insignia consularia, t. i., goda statusu, kas apliecina imperatora varas labvēlību, bet imperatora Adriāna (Publius Aelius Hadrianus, valdīšanas laiks 117.–138. gads) laikā viņam tika uzticēta Ahajas pārvaldība. Tiek uzskatīts, ka Plūtarha romiešu vārds Lūcijs Mestrijs pieņemts no viņam labi pazīstamā Romas konsula Lūcija Mestrija Flora (Lucius Mestrius Florus), kad Plūtarham tika piešķirta romiešu pilsonība. Aptuveni no 96. gada Plūtarhs bija priesteris Apollona (Ἀπόλλων) svētnīcā Delfos.

Nozīmīgākie darbi

Plūtarha literārā darbība bija plaša. Tā dēvētajā Lamprija  katalogā (Πίναξ ὧν ὁ Πλούταρχος ἔγραψε, burtiski Tabula/tāfelīte [ar darbiem], kurus sarakstīja Plūtarhs) minēti 227 Plūtarha darbi, no kuriem saglabājušies 83, taču līdz mūsdienām nonākuši arī teksti, kas katalogā nav uzskaitīti. Bizantijas laika Sudas leksikonā (Σοῦδα, šķirkļa numurs Adler L96, ap 10. gs.) minēts, ka Lamprijs bijis Plūtarha dēls, kas sastādījis sava tēva, visas Grieķijas un Romas vēstures sarakstītāja, darbu sarakstu. Nav zināms, vai Lamprijs tik tiešām bijis Plūtarha dēls, lai gan Lamprija vārds Plūtarha dzimtā ir sastopams (gan Plūtarha vectēvs, gan arī brālis dēvēts par Lampriju).

Kopumā no Plūtarham piedēvētajiem tekstiem saglabājusies relatīvi liela daļa.

Par Plūtarha nozīmīgāko veikumu parasti tiek uzskatīti “Paralēlie dzīves apraskti” (Βίοι παράλληλοι, plašāk zināms nosaukums latīņu valodā Vitae parallelae), kas ir ievērojamu grieķu un romiešu biogrāfiju sērija. Biogrāfijas pamatā organizētas pa pāriem un veidojot salīdzinājumu, t. i., līdzās ievērojama grieķa biogrāfijai tiek izklāstīta arī kāda ievērojama, pēc noteiktiem apsvērumiem izvēlēta (proti, noteiktās līdzībās balstīta) ievērojama romieša biogrāfija. Pavisam saglabājušies 22 paralēlo dzīves gājumu pāri (tiesa, viens pāris veido dubultu grupu, proti, līdzās diviem grieķiem Agidam (Ἄγις) un Kleomenam (Κλεομένης) nostatīti divi romieši – brāļi Tiberijs (Tiberius Sempronius Gracchus), un Gājs Grakhi (Gaius Sempronius Gracchus,). Saglabājušās arī četras savrup stāvošas biogrāfijas. Literāro biogrāfiju sarakstīšana, visticamāk, bija daudzu darba gadu rezultāts. Biogrāfijās parasti izklāstīta attiecīgās personas bērnība un jaunība, rakstura īpašības, sasniegumi, nāves apstākļi. Plūtarha sarakstītās biogrāfijas raksturo ētisko kvalitāšu apcerējums, anekdotisku nostāstu iekļaušana, kā arī kultūrvēsturiski nozīmīgu notikumu atainojums.

Otrs nozīmīgais Plūtarha tekstu kopums ir tā sauktie “Morāles traktāt jeb ”Esejas par morāles jautājumiem“ (Ἠθικά), kas parasti zināmas ar nosaukumu latīņu valodā Moralia, retāk arī Ethica. Sacerējumu kopa Moralia ir apjomīga. Tajā ietilpst 78 dažādi traktāti/esejas (tostarp teksti, kuru autorība nav skaidri zināma, bet tradīcija tos piesaista Plūtarha vārdam; piemēram, pie neskaidras autorības darbiem pieder Moralia tekstos iekļautais sacerējums “Desmit oratoru dzīves” (Βίοι τῶν δέκα ῥητόρων, latīņu valodā Vitae decem oratorum). Moralia tekstu tematika ir vērienīga, tajos aplūkoti dažādi dabaszinātņu jautājumi, tāpat reliģijas, filozofijas, politikas, mūzikas, literatūras u. c. tēmas. Arī formas ziņā Moralia teksti var būt atšķirīgi (piemēram, dialogs, runa vai vēstule).

Plūtarha tekstos redzama eklektiska pievēršanās filozofisko domu apcerei (kopumā eklektisms un kompilācijas elementi ir raksturīgi Plūtarha daiļradei, kas ir arī likumsakarīgi plašā tēmu tvēruma dēļ). Plūtarhs uzskatāms par platonisma mācības piekritēju; viņa darbos izskan epikūrisma un stoicisma kritika.

Sasniegumu nozīme

Plūtarha darbi atstāja paliekošu iespaidu uz vēlāko laiku literārajiem procesiem un veicināja izpratni par dažādiem antīkās senatnes kultūrvēsturiskajiem aspektiem. Plūtarha tekstu recepcijas iezīmes saskatāmas gan Romas Impērijas laika, gan Bizantijas kultūrā (jo sevišķi 9.–10. gs., ietekmējot bizantiešu historiogrāfijas un enciklopēdiska satura izklāstu attīstības procesus). Plūtarha tekstiem, kas sabalsojās ar humānistu idejām, bija būtiska loma renesanses kultūrā; arī apgaismības laikmeta autori Plūtarha darbos saskatīja nozīmīgās idejās balstītu vērtību. Kopumā pievēršanās Plūtarha daiļrades motīviem ir plaša un dažādiem žanriem raksturīga. Tā, piemēram, sasauces ar Plūtarha tekstiem rodamas franču rakstnieka Fransuā Rablē (François Rabelais) darbos, angļu dramaturga Viljama Šekspīra (William Shakespeare) lugās, franču rakstnieka Mišela de Monteņa (Michel de Montaigne) un angļu esejista Frānsisa Bēkona (Francis Bacon) esejās; Plūtarha teksti atstājuši iespaidu uz franču rakstnieka un filozofa Voltēra (Voltaire) un vācu rakstnieka Johana Volfganga fon Gētes (Johann Wolfgang von Goethe) intelektuāli radošajiem meklējumiem un grieķu dzejnieka Konstantina Kavafja (Κωνσταντίνος Καβάφης) dzeju.

Novērtējums

Dažādu laikposmu inteliģence ar aizrautību lasa un studē Plūtarhu – lielā mērā biogrāfijas, bet arī vērienīgo Moralia tekstu kopu. Plūtarha tekstu plūduma vieglums un laiku pa laikam manāmais anekdotiskums mijas ar vispārcilvēcisku vērtību un vieduma apcerējumu. Cilvēka dzīves gājums izgaismo laikmetam raksturīgo un rosina domāt par to, kāda ir indivīdu attieksme, reakcijas un darbības attiecīgo notikumu kontekstā. Lai gan vēsturiskajiem notikumiem ir ļoti liela nozīme, tieši indivīds, persona, kuras biogrāfija tiek stāstīta, nokļūst uzmanības centrā. Plūtarha pieeja veidot paralēlos dzīves aprakstus parāda antīkās kultūrtelpas mijiedarbes pamatslāņus (seno grieķu un romiešu dzīvesziņa), kas pastarpināti rosina arī plašāku diskusiju par kultūru attīstību un hibriditāti. Atklājot pavisam konkrētas dzīves gājuma detaļas un raksturu iezīmes, Plūtarhs vienlaikus spēj saskatīt un sniegt savam lasītājam plašāku vispārinājumu, kas nezaudē aktualitāti un raisa interesi dažādu laikmetu griežos. Lai gan, pētot Plūtarha tekstus, tajos rodams kompilatīvais elements, noprotams, ka Plūtarham tas bija nepieciešams materiāla izklāsta vērienam, kas izpaužas autora izvēlētajos tekstveides risinājumos. Tomass Stērnss Eliots (Thomas Stearns Eliot) eseju apkopojumā “Svētais mežs” (The Sacred Wood, 1920) saka, ka V. Šekspīrs no Plūtarha ieguva nozīmīgākas vēstures zināšanas, nekā vairums spētu iegūt no visa Britu muzeja (British Museum).

Atspoguļojums

Plūtarha atainojums rodams tēlniecības darbos, grāmatu ilustrācijās. Iespējama sasauce ar klasiskās senatnes autoru Plūtarhu saskatāma populārajā kultūrā – amerikāņu autores Sūzenas Kolinsas (Suzanne Collins) romānu ciklā “Bada spēle (The Hunger Games, 2008), kur sastopams tēls vārdā Plūtarhs (Plutarch Heavensbee).

Liela kultūrvēsturiska nozīme ir Plūtarha biogrāfijās raksturotajām personām. Ar tām saistītie sižeti, kurus izklāstīja Plūtarhs, tieši vai pastarpināti kļuvuši par iecienītiem motīviem mākslā. 

Saistītie šķirkļi

  • antīkā literatūra

Autora ieteiktie papildu resursi

Ieteicamā literatūra

  • Beck, M. (ed.), A Companion to Plutarch, John Wiley & Sons, Incorporated, 2014.
  • Liebert, H., Plutarch’s Politics: Between City and Empire, Cambridge, Cambridge University Press, 2016.
  • O’Sullivan,  L., Writing Doubt in Montaigne’s Essais: Thinking Relationally with Seneca and Plutarch, Edinburgh, Edinburgh University Press, 2024.
  • Plutarhs, Hellāda no Perikla līdz Aleksandram, no sengrieķu valodas tulkojis G. Lukstiņš, Rīga, Liesma, 1975.
    Skatīt bibliotēku kopkatalogā
  • Plutarhs, Tālo gadsimtu slava, no sengrieķu valodas tulkojis G. Lukstiņš, Rīga, Liesma, 1975.
    Skatīt bibliotēku kopkatalogā
  • Plūtarhs, Esejas par politiku, no sengrieķu valodas tulkojis A. Mazlovskis, Rīga, Zvaigzne ABC, 2014.
    Skatīt bibliotēku kopkatalogā
  • Titchener, F. B. (ed.), The Cambridge Companion to Plutarch, Utah State University, Cambridge University Press, 2023.
  • Warren, J., ‘Epicurus and Plutarch on pleasure and human nature’, The Pleasures of Reason in Plato, Aristotle, and the Hellenistic Hedonists, Cambridge University Press, 2014, pp. 79–103.
  • Xenophontos, S. and Oikonomopoulou, K. (eds.), Brill’s Companion to the Reception of Plutarch, BRILL, 2019.

Ilona Gorņeva "Plūtarhs". Nacionālā enciklopēdija. https://enciklopedija.lv/skirklis/303993-Pl%C5%ABtarhs (skatīts 19.11.2026)

Kopīgot


Kopīgot sociālajos tīklos


URL

https://enciklopedija.lv/skirklis/303993-Pl%C5%ABtarhs

Šobrīd enciklopēdijā ir 6092 šķirkļi,
un darbs turpinās.
  • Par enciklopēdiju
  • Padome
  • Nozaru redakcijas kolēģija
  • Ilustrāciju redakcijas kolēģija
  • Redakcija
  • Sadarbības partneri
  • Atbalstītāji
  • Sazināties ar redakciju

© Latvijas Nacionālā bibliotēka, 2026. © Tilde, izstrāde, 2026. © Orians Anvari, dizains, 2026. Autortiesības, datu aizsardzība un izmantošana