Profesionālā, politiskā un sabiedriskā darbība Pēc semināra absolvēšanas A. Jakubeckis uzsāka skolotāja gaitas. 1912.–1913. gadā viņš strādāja par skolotāju trīsklašu draudzes skolā Grodņā. Viņa turpmāko dzīvesgājumu ietekmēja Pirmā pasaules kara sākums. 1914. gadā viņš tika iesaukts Krievijas armijā un piedalījās karadarbībā Austrumu frontē. 1918. gada 1. janvārī viņš tika demobilizēts un atgriezās dzimtajā pusē. A. Jakubeckis atstāja armiju podporučika pakāpē.
1918. gada sākumā viņš iesaistījās vietējo baltkrievu organizāciju darbībā un pievienojās Baltkrievu sociālistu-revolucionāru partijai (Беларуская партыя сацыялістаў-рэвалюцыянераў). A. Jakubeckis bija viens no Baltkrievu zemnieku kongresa sasaukšanas iniciatoriem Grodņas apgabalā, kura laikā viņš tika ievēlēts par Grodņas apriņķa Baltkrievu zemnieku padomes priekšsēdētāju.
Pēc tam, kad 1919. gada pavasarī reģionu okupēja Polijas karaspēks, A. Jakubeckis nolēma sadarboties ar tiem baltkrievu sabiedriskajiem darbiniekiem, kuri atbalstīja Poliju, uzskatot, ka vienošanās starp poļiem un baltkrieviem atbilst baltkrievu interesēm un varētu novest pie Baltkrievijas neatkarības aliansē ar Poliju. 1919. gada jūlijā viņš pievienojās Viļņas un Grodņas apgabalu Centrālajai baltkrievu padomei (Цэнтральная беларуская рада Віленшчыны і Гарадзеншчыны).
No 1919. gada oktobra līdz 1921. gada maijam A. Jakubeckis bija Baltkrievu militārās komisijas (Беларуская вайсковая камісія) loceklis. Komisija, kas sākotnēji atradās Viļņā, bet vēlāk Minskā, organizēja baltkrievu militārās vienības Polijas armijas sastāvā cīņai pret lieliniekiem. 1919. gada novembrī, būdams majora pakāpē, viņš ieņēma komisijas priekšsēdētāja vietnieka amatu. Sarkanās armijas uzbrukuma rezultātā 1920. gada vasarā komisija tika evakuēta uz Lodzu, kur A. Jakubeckis tika iecelts par tās priekšsēdētāju. Baltkrievu militārās komisijas vārdā viņš tika nosūtīts uz Sluckas apriņķi (Baltkrievijā), kur 1920. gada novembrī sākās pret lieliniekiem vērsta bruņota sacelšanās. Decembrī Baltkrievijas Tautas Republikas varas iestādes iecēla A. Jakubecki par baltkrievu spēku virspavēlnieku, kuri cīnījās pret lieliniekiem.
Pēc sacelšanās sakāves A. Jakubeckis tika internēts Polijā. Viņš pārcēlās uz Viļņu, kur iesaistījās baltkrievu politiskajā dzīvē poļu ieņemtajā Viduslietuvā. No 1921. gada augusta līdz septembrim viņš strādāja par skolotāju Baltkrievu ģimnāzijā Viļņā. 1922. gada 5. februārī Polijas varas iestādes viņu arestēja, apsūdzot pretvalstiskās darbībās, un vēlāk izraidīja uz Kauņu.
Pēc Konstantīna Jezovitova (Константин Борисович Езовитов) uzaicinājuma viņš 1922. gada sākumā ieradās Latvijā, apmetās Daugavpilī un iesaistījās vietējās baltkrievu organizācijās. No 1922. gada 1. aprīļa līdz 1. septembrim A. Jakubeckis vadīja baltkrievu skolu, kas darbojās pie Baltkrievu pedagoģiskajiem kursiem. No 1922. gada maija līdz 1923. gada oktobrim viņš vadīja šo kursu darbību. No 1922. gada 1. jūnija līdz 1925. gada 1. decembrim A. Jakubeckis bija Daugavpils Baltkrievu pamatskolas direktors.
1924. gada jūnijā A. Jakubeckis kopā ar septiņiem citiem baltkrievu skolotājiem tika apsūdzēts pretvalstiskās darbībās (apsūdzība par centieniem atdalīt daļu Latgales no Latvijas un pievienot to Baltkrievijai). 1925. gada aprīlī Latgales apgabaltiesa visus apsūdzētos attaisnoja. Lai gan A. Jakubeckis tika attaisnots, viņam draudēja izraidīšana no Latvijas, jo viņam nebija Latvijas pilsonības (A. Jakubeckis bija Lietuvas pilsonis). Galu galā viņam izdevās izvairīties no izraidīšanas, pateicoties citu baltkrievu sabiedrisko darbinieku, tostarp K. Jezovitova, aizstāvībai.
Sākot ar 20. gs. 20. gadu otro pusi, viņš attālinājās no Latvijas baltkrievu sabiedriski politiskās un kultūras dzīves, pievēršoties pedagoga karjerai. 1925. gada decembrī A. Jakubeckis sāka strādāt par skolotāju Daugavpils Baltkrievu ģimnāzijā (Daugavpils Valsts baltkrievu ģimnāzijā). No 1932. gada viņš turpināja pedagoģisko darbu Daugavpils pilsētas 2. ģimnāzijā, bet 1938. gada 1. augustā devās pensijā.
Padomju okupācijas laikā (1940–1941) viņš neveica nekādu profesionālu vai sabiedrisku darbību. Sākoties vācu okupācijai, A. Jakubeckis atgriezās pedagoga profesijā, kļūstot par Daugavpils Baltkrievu pamatskolas direktoru. Viņš sadarbojās ar vācu varas iestādēm un piedalījās Baltkrievu nacionālās komitejas (Беларускі нацыянальны камітэт) dibināšanā; 1942. gada martā šī organizācija tika pārdēvēta par biedrību “Baltkrievu apvienība” (Беларускае Аб’яднанне) Lavijas ģenerālapgabalā. A. Jakubeckis darbojās šīs organizācijas vadībā Daugavpils apriņķī un mēģināja Daugavpilī izdot baltkrievu laikrakstu.
Pēc vācu spēku atkāpšanās viņš palika Latvijā. Pēc Otrā pasaules kara viņš atradās padomju drošības dienestu uzraudzībā. Miris no arteriālās hipertensijas.