Kārlis Padegs ir leģendāra personība Latvijas 20. gs. 20.–30. gadu kultūras vēsturē. K. Padega darbiem un tēlam mākslinieciskās darbības sākumā raksturīgi centieni izaicināt sabiedrību. Darbu tematika – asas laikmeta pretrunu izjūtas (Pirmā pasaules kara upuri, pilsētas sociālie pretstati, erotiski motīvi). Nereti pievērsies literāriem (Oskara Vailda, Oscar Wilde; Knuta Hamsuna, Knut Hamsun) tēliem. Darbos jaušama dažādu 20. gs. stilistisko virzienu klātbūtne – no jūgendstila elegances reminiscencēm līdz ekspresionisma izmisīgajai deformācijai un jaunās lietišķības materialitātei. 20. gs. 30. gadu nogales zīmējumi, pievēršoties eksotisku, tālu zemju motīviem un neīstenojamiem ceļojumiem, ir izsmalcinātāki. K. Padega izveidoto elegantā dendija tēlu, kas krasi atšķīrās no viņa sociālā stāvokļa, var atzīt par agrīnu performanci. Būtiska K. Padega personības daļa – inscenētie, galvenokārt Heinriha Bauera uzņemtie fotoportreti Lūcijas Kreicbergas fotosalonā, kas ir līdzvērtīgi sava laika nozīmīgāko fotomeistaru (piemēram, Edvarda Steihena, Edward Steichen) veikumam.

Mūsdienās K. Padega māksla vairs nespēj šokēt kā viņa dzīves laikā, bet nozīmīgākas kļuvušas tās fineses. K. Padega darbi spēj ne tikai rosināt nostaļģiju par aizgājušiem laikiem, bet radīt pavisam laikmetīgas pārdomas un sajūtas. Gandrīz vai katrā K. Padega darbā ietverts kaut kas greizs, kas padara viņa darbus gan intriģējošus, gan trausli sāpīgus, iemiesojot pasaules nenoteiktību un neprognozējamību. Vienlaikus tie pauž nepārprotamu tieksmi pēc harmonijas, ko reti izdodas sasniegt ne tikai īstenībā, bet arī iedomu ceļojumos.

Mācījās Rīgas 1. pamatskolā (1921–1928). Latvijas Mākslas akadēmijā iestājās 1928. gadā, 1933. gadā pabeidza tās māksliniecisko daļu (Vilhelma Purvīša vadīto Dabasskatu meistardarbnīcu).

Zīmēja karikatūras satīriskajā mākslas žurnālā “Svari” (1930–1931). Veidoja Lūcijas Kreicbergas fotosalona skatloga noformējumu (20. gs. 30. gadi). 1933. un 1934. gadā sarīkoja izstādes ar gleznotāju Valdi Kalnrozi. Īsu laiku sadarbojās ar mākslinieku vienību “Radigars”, piedaloties tās brīvdabas izstādē “Zem liepām” pie Vērmanes dārza (1933). 1936. gadā sarīkoja vienīgo personālizstādi sava mūža laikā.

Gleznas – “Pašportrets (Kailais)”, “Madonna ar ložmetēju”, “Tēvs ar dēlu” (visi 1932. gadā), “Noņemšana no krusta” (1934), ”Zuzija (Madonna)” (1935. vai 1936. gadā).

Zīmējumu cikli – “Sarkanie smiekli” (1930–1931), “Nabagu grāmata” (1933–1934), norvēģu rakstnieka K. Hamsuna literāro tēlu portreti (1939. gads, vienīgais pilnībā saglabājies cikls), zīmējumi – “Pašportrets”, “Slepkavība” (abi 1929. gadā), “Mana mīļākā no ielas”, “Orators” (abi 1930. gadā), “Svētais vakarēdiens”, “Pašportrets” (abi 1932. gadā), “Meitene ar zelta lūpām”, “Madonna ar balto puķi”, “Kāda aizmirsta cilvēka seja” (visi 1933. gadā), “Okey, baby”, “Kavalieris Čikāgas mētelī (Kādas meitenes sapnis)” (abi 1934. gadā), “Five o’clocks morgā”, “Pēdējā māte”, “Mīļai atmiņai no 1918. gada. Džons Iperits”, “Jaunākais tango “Es zvaigznes, māt, tev klēpī bēršu”, “Ņem mani līdz uz Honolulu” (visi 1935. gadā), “Tagadnes amazone” (1936), “Nezināmā kareivja augšāmcelšanās”, “Jā, tāda ir dzīve”, “Spēlēju, dancoju visu cauru nakti (ar vienu skaistu meiteni)”, “Padegs un astrālais”, “Sapņu zīmētājs” (visi 1939. gadā). 

Grāmatu vāki un ilustrācijas – Erika Brikmaņa dzejoļu krājumam “Bikts” (1933), Kārļa Lapiņa stāstu krājumam “Kara stāsti” un Elzas Ķezberes dzejoļu krājumam “Profils stiklā” (abi 1936. gadā), un sengrieķu rakstnieka Longa (Λόγγος) romānam “Dafnids un Hloja” (Δάφνις και Χλόη, ap 1937.–1938. gadu).

Darbi atrodas Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā (LNMM), Tukuma muzejā, Jūrmalas pilsētas muzejā, Zuzānu kolekcijā un citās privātajās kolekcijās. Apzināti vairāk nekā 650 K. Padega zīmējumi un gleznas (no bērnības līdz pēdējām nepabeigtajām skicēm, neskaitot nesaglabājušās karikatūras žurnālam “Svari”). Daudzi darbi, īpaši laikā no 1930. līdz 1936. gadam radītie, zuduši.

Plašākās izstādes – “Kārlis Padegs. Dendijs un autsaiders” (1997. gadā LNMM), “Trauslais izaicinājums”, “Padegs un pilsoniskā madāma” (abas 2011. gadā LNMM).

K. Padega uzsvērti personiskā māksla, kam piemīt gan pašironija, gan ironija un izteiksmes daudzveidība (no pārsmalcinātības līdz piezemētai smagnējībai), ir spilgtākais modernisma apliecinājums 20. gs. 30. gadu Latvijas mākslā, kas krasi atšķiras no jaunreālisma un Kārļa Ulmaņa autoritārā režīma laika valstiski veicināta kultūras pozitīvisma.

Dzīves laikā pretrunīgi vērtēts. Plašu popularitāti iemantoja pēc 70. dzimšanas dienas atceres izstādes 1981. gadā toreizējā Latvijas Padomju Sociālistiskās Republikas Valsts mākslas muzejā (tagad LNMM).

Fragmentāri saglabājies (septiņi vai astoņi zīmējumi no vismaz 29) “kara cikls” “Sarkanie smiekli” (1930–1931), kura nosaukums aizgūts no krievu rakstnieka Leonīda Andrejeva (Леонид Николаевич Андреев) Krievijas–Japānas kara ietekmē uzrakstītā stāsta “Sarkanie smiekli” (Красный смех, 1904) un kas līdzvērtīgs Vācijas armijas ložmetējnieku vienības komandiera Oto Diksa (Otto Dix) iespiedgrafikas ciklam “Karš” (Der Krieg, 1924); iekļauts Latvijas kultūras kanonā. Piemineklis K. Padegam (tēlnieks Andris Vārpa, arhitekts Arno Heinrihsons, Ritas Červeņakas-Virkavs ziedojums, 1998. gads), atrodas pie Vērmanes dārza, vietā, kur 1934. gadā tika sarīkota V. Kalnrozes gleznu un zīmējumu izstāde. Mūzikas un mākslas atbalsta fonds iestudējis izrādi “Padegs un Padegs” (2015. gads, režisors Varis Piņķis).