Andris Kronbergs ir arhitekts, kurš pakāpeniski, ar visaptverošu arhitektūras izpratni ieguvis savas paaudzes līdera pozīcijas, jo neapstājas attīstībā un savos darbos neatkārtojas.

A. Kronberga tēvs bija arhitekts Juris Visvaldis Kronbergs, māte skolotāja Ārija Anna Erna Kronberga (dzimusi Paegle-Freija). A. Kronbergs 1969. gadā absolvēja Pumpuru vidusskolu (mūsdienās Jūrmalas 4. vidusskola) un 1975. gadā – Rīgas Politehnisko institūtu (mūsdienās Rīgas Tehniskā universitāte). Darba pieredzi ieguva Latvijas Padomju Sociālistiskās Republikas (LPSR) Valsts pilsētu celtniecības projektēšanas institūtā jeb “Pilsētprojektā” (Латгипрогорстрой, 1974–1985), Modra Ģelža vadītajā darbnīcā.

Arhitekts kopā ar M. Ģelzi un Juri Paegli izstrādāja Mežciema dzīvojamā rajona projektu, kurā viņa sabiedriskā centra ēkas projekts (1976) gan realizēts tikai daļēji. Pēc viņa projekta attīstīja Taksimo ciematu Baikāla–Amūras maģistrālē (1982–1989). A. Kronbergs bija Rīgas galvenā arhitekta vietnieks (1985–1996), kopš 1992. gada ir projektēšanas biroja “ARHIS” (kopš 2014. gada SIA “ARHIS Arhitekti”) vadītājs. Arhitekts spēj līdzsvarot šaura biznesa loka intereses un plašākas sabiedrības sociālās utopijas. Kopš 1996. gada VAS “Starptautiskā lidosta “Rīga”” attīstība pārsvarā notiek pēc viņa vadībā izstrādātajiem projektiem (lidostas areāla detālplānojums, ielidošanas un izlidošanas zāles, kapela, VIP biznesa loža, jauns termināls, gaisa satiksmes tornis un citi). A. Kronberga idejas kalpoja Ķīpsalas dienvidu daļas un tai piegulošās Āgenskalna līča teritorijas (2004–2010), Lucavsalas (2005) un “Jaunā Mežaparka” (2013) attīstībai. Sadarbībā ar Rīgas pilsētas arhitektu biroju radīja Daugavas kreisā krasta attīstības vīziju (2007–2010), un “Filozofu nami” Bezdelīgu ielā 5 (2019) ir viens no ideju iemiesošanas piemēriem.

A. Kronberga radošajā darbā svarīga bija arī muzikālā darbība. Viņš spēlēja taustiņinstrumentus, saksofonu un dziedāja 1968. gadā dibinātajā Jūrmalas 4. vidusskolas puišu rokagrupā “Menuets” (līdz 1974. gadam), pēc tam populārās mūzikas ansamblī “Mazā Selga” (līdz 1984. gadam), kur spēlēja elektriskās ērģeles, sintezatoru, saksofonu un dziedāja.  

A. Kronbergs ir inovatīvs, viņš meklē un atrod oriģinālu atrisinājumu katram objektam. Vairākas ēkas ir integrētas ainavā t. s. zemesskrāpju formā, piemēram, Latvijas Bankas Rīgas filiāle (1996–1999, birojā “Kronbergs, Kārkliņš un partneri”), tipogrāfija “Britania” Daugmalē (2007), modes un izklaides centrs “Rīga Plaza” (2002–2009), savrupmāja Siguldā Gulbju ielā 6 (2004, kopā ar Juri Lasi) un “Likteņdārza” apmeklētāju centrs Koknesē (2006–2019). Vecā un jaunā attiecības viņš atklāj ar metaforu palīdzību. Tāda ir viesnīca Vecrīgā, Grēcinieku ielā 25 (2007–2019), kuras fasāde veidota kā karā nopostītās ēkas plāna projekcija. Rīgā, Baznīcas ielā 20/22 (1999–2003) esošās darījumu ēkas apjomā integrēta sena koka ēka. Izdevniecības “Diena” redakcijas ēka Mūkusalas ielā 15 (2005) un viesnīca “Albert Hotel” (2005) Rīgā izbūvētas, pārveidojot 70. gadu industriālās ēkas. Šķūņa arhetips ir pamats kapličai Milzkalnē (1989–2004), bet lielveikalam “top” Salacgrīvā (2012) piešķirta laivas forma. Jūrmalas kūrorta arhitektūrai kontekstuāla ir savrupmāja E. Birznieka-Upīša ielā 21 (1999), pansija Jūras ielā 26 (2012), kā arī arhitekta ģimenes ēkas Zemeņu ielā 5 pārbūve (2007). Kompleksas rekonstrukcijas piemēri Rīgā ir kvartāls starp Antonijas, Zaļo un Dzirnavu ielām (2004–2013), ietverot viesnīcu “Albert Hotel”, kā arī Saeimas nams Jēkaba ielā 6/8 (2016, kopā ar Arni Kleinbergu, Jāni Zvejnieku). Jauns liela mēroga ir “Verde” Skanstē (kopā ar J. Zvejnieku un sadarbībā ar birojiem “AROUND” un “ZALA Landscape architects”).

Vairāki A. Kronberga radītie projekti (koncertzāle Rīgā, Republikas laukums, 1988. gadā, Kino propagandas centrs Vecrīgā, 1989. gadā, abi kopā ar Edgaru Treimani un Vladimiru Neilandu; viesnīca “Sunrise” Zaķusalā, 1990.–1994. gadā, kopā ar A. Kleinbergu; Vilhelma Purvīša muzejs, 1924. gadā) nav realizēti, bet to radīšanas laikā tie atstāja ietekmi uz šo vietu turpmāko attīstību.

Nozīmīgākie konkursi: Otrā pasaules kara muzejs Gdaņskā (2010. gads, 3. vieta), Austrumlatvijas reģionālais centrs Rēzeknē (2008. gads, 2. vieta), koncertzāle Rīgā “Grand Veranda” AB dambī (2006. gads, 2. vieta), koncertzāle Liepājā “Sound of Dune” (2003. gads, 2. vieta), Dabas un pieminekļu aizsardzības biedrības ēka Rīgā, Lielajos kapos (konkursa projekts, 1. vieta, 1982. gads).

Latvijas Arhitektu Savienības (LAS) biedrs no 1979. gada, LAS Padomes priekšsēdētājs (2009–2012), Nacionālās Arhitektūras padomes priekšsēdētājs (2009–2018), Latvijas Zinātņu Akadēmijas Goda loceklis (2013), Biznesa, mākslas un tehnoloģiju augstskolas “RISEBA” Goda profesors (2017), Rīgas vēsturiskā centra saglabāšanas un attīstības padomes priekšsēdētājs kopš 2003. gada, apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeņa IV šķiru (2009), iekļauts Latvijas kultūras kanonā, nominēts Prickera arhitektūras balvai (Pritzker Architecture Prize) Amerikas Savienotajās Valstīs (2003), saņēmis Latvijas Arhitektūras Gada balvas: 2008. gadā par tipogrāfiju “Britania”, 2005. gadā par savrupmāju Siguldā, 2000. gadā par ēkas rekonstrukciju Rīgā, Palasta ielā, un 2001. gadā par lidostas “Rīga” rekonstrukciju (“Arhis”, “Kronbergs, Kārkliņš un partneri”). Dalība izstādēs – Rīgā, Arhitektu namā: “Kāds būs reģionālās arhitektūras liktenis?” (1979) un “Arhitektūras tuvplāni” (1980); biroja “Arhis” izstādēs: Tallinā, Ziemeļu–Baltijas arhitektūras triennālē (Nordic- Baltic Architecture Triennale, 1993), Parīzē, galerijā “LaGalerie” (1994), Rīgā, Latvijas Arhitektūras muzejā (2001) un galerijā “Daugava” (2008). 2021. gadā piešķirta goda zīme un tituls “Goda jūrmalnieks”.