Lietuviešu teātra aizsākumi saistīti ar nacionālās kustības attīstību 19. gs. otrajā pusē, kas risinājās politiski nelabvēlīgos apstākļos, kad lietuviešiem bija liegta drukas un pulcēšanās brīvība. Pirmās izrādes varēja notikt tikai tā dēvētajos slepenajos lietuviešu vakaros, kas aptuveni kopš 1885. gada tika sarīkoti galvenokārt lauku apvidos, liekot pamatus amatieru teātrim. Minētās aktivitātes faktiski ietvēra primitīvus pašdarbības koncertus, taču šī iniciatīva stiprināja nācijas pašapziņu un veidoja skatuves kultūras izpratnes aizsākumus.
20. gs. sākumā teātris guva iespēju darboties politiski labvēlīgākā situācijā, un kopš 1904. gada Lietuvas pilsētās pakāpeniski veidojās kultūras biedrību tīkls, kuru aktivitātēs nozīmīga vieta bija arī amatieru teātra trupām. Šajās biedrībās darbojās pirmie lietuviešu teātra režisori un aktieri, kam gan vēl trūka speciālas izglītības. Vairāki jaunie intelektuāļi uzsāka studijas teātra skolās Maskavā un Pēterburgā, un viņu iegūtās zināšanas vēlāk kļuva par pamatu tālākajai lietuviešu teātra attīstībai.
Profesionāls teātris Lietuvā izveidojās 20. gs. 20. un 30. gadu periodā, un par tā aizsākumu uzskatāma Valsts teātra (Valstybės teatras) nodibināšana starpkaru perioda galvaspilsētā Kauņā 1920. gadā. Šī teātra pirmais vadītājs bija Jozs Vaičkus (Juozas Vaičkus). Būtiska nozīme skatuves mākslas attīstībā bija režisoram Borisam Dauguvietim (Borisas Dauguvietis), Konstantīnam Glinskim (Konstantinas Glinskis), Antanam Sutkum (Antanas Sutkus) un kopš 1929. gada arī Andrjum Olekam-Žilinskim (Andrius Oleka-Žilinskas). Viņu Krievijā gūtie iespaidi bija saistīti ar modernākajām šī perioda skatuves mākslas tendencēm, iezīmējot pakāpenisku atteikšanos no psiholoģiskas aktierspēles un estētisku eksperimentu daudzveidības. Valsts teātrī ar panākumiem tika uzvestas izcilo lietuviešu autoru Vinca Krēves-Mickēviča (Vincas Krėvė-Mickievičius), Baļa Srogas (Balys Sruoga), kā arī Petra Vaičūna (Petras Vaičiūnas) lugas, kas šajā periodā tika parādītas arī atkārtotās viesizrādēs Latvijas Nacionālajā teātrī Rīgā. Valsts teātris saglabāja noteicošo lomu Lietuvas teātra procesā līdz pat 30. gadu beigām, kad vienlaikus sāka veidoties plašāks profesionālo teātru tīkls, kas pakāpeniski aptvēra arī Šauļus, Klaipēdu un citas pilsētas.
Padomju okupācijas periodā, sākot jau no 1940. gada, teātrim bija valsts finansējums, taču to spēcīgi ietekmēja gan ideoloģiski ierobežojumi, gan politiskas represijas, kas bieži bija vērstas pret ievērojamākajiem un talantīgākajiem skatuves māksliniekiem. 1940. gada oktobrī tika izveidots Valsts teātris Lietuvas Padomju Sociālistiskās Republikas galvaspilsētā Viļņā, kas vēsturiski piedzīvojis vairākus nosaukumus, un mūsdienās turpina darbu kā Lietuvas Nacionālais drāmas teātris (Lietuvos nacionalinis dramos teatras). Tā nozīmīgākie vadītāji līdz valstiskās neatkarības atjaunošanai bija Romualds Juknēvičs (Romualdas Juknevičius), Boriss Dauguvietis un Henriks Vancēvičs (Henrikas Vancevičius), veidojot Drāmas teātri par vienu no nozīmīgākajām skatuvēm, kur daudz izrādīti arī oriģināldramaturģijas darbi. Nozīmīgs pavērsiena punkts teātra attīstībā Lietuvā bija saistīts ar H. Vancēviča veikto Joza Gruša (Juozas Grušas) traģēdijas “Herkus Mants” (Herkus Mantas) iestudējumu 1957. gadā, kas atjaunoja vēstures traģiskas interpretācijas iespējamību. Pakāpeniski nostiprinājās vairāki kvalitatīvi skatuves mākslas kolektīvi, un profesionāli teātri darbojās piecās lielākajās pilsētās: Viļņā, Kauņā, Šauļos, Paņevežā un Klaipēdā. Tajos veidojās izcili aktieri, piemēram, Reģimants Adomaitis (Regimantas Adomaitis), kurš strādāja Kauņā un no 1967. gada Lietuvas Nacionālajā drāmas teātrī.
Par vienu no spilgtākajiem kolektīviem 20. gs. 60. un 70. gadu periodā kļuva Paņevežas Drāmas teātris (Dramos teatras), kura vadībā 1959. gadā oficiāli atgriezās režisors Jozs Miltinis (Juozas Miltinis). Viņš 30. gados bija mācījies režisora Šarla Dilēna (Charles Dullin) studijā Parīzē, savukārt 1938. un 1939. gadā uzturējās Anglijā, kļūstot par vienu no erudītākajiem lietuviešu skatuves māksliniekiem. Darbu Paņevežas teātrī J. Miltinis uzsāka jau Otrā pasaules kara gados, taču 1954. gadā tika no amata atbrīvots, tomēr turpināja slepus strādāt pie iestudējumu veidošanas. J. Miltina veidotie uzvedumi bija stilistiski atšķirīgi, taču to kopējās iezīmes bija augstvērtīgs literārais materiāls, filozofiskās domas vēriens un tēlu psiholoģisko attiecību niansētība.
Skatuves mākslas novatorismu spilgti atklāja Viļņas Valsts Jaunatnes teātrī (Valstybinis jaunimo teatras) veidotie režisora Eimunta Nekrošus (Eimuntas Nekrošius) iestudējumi, kas teātrī tapa laika posmā no 1979. līdz 1993. gadam. Izbaudot teātra vadītājas Daļas Tamuļēvičutes (Dalia Tamulevičiūtė) sekmēto radošo brīvību, E. Nekrošus ilgstošā mēģinājumu procesā attīstīja spilgti tēlainu metaforiskā teātra modeli, kura izcilākās izpausmes bija kirgīzu rakstnieka Čingiza Aitmatova (Чыңгыз Айтматов) krievu valodā sarakstītā romāna “Un garāka par mūžu diena ilgst” (И дольше века длится день, 1980) dramatizējuma iestudējums 1983. gadā un Antona Čehova (Антон Павлович Чехов) lugu “Tēvocis Vaņa” (Дядя Ваня, 1897) un “Trīs māsas” (Три сестры, 1901) uzvedumi attiecīgi 1986. gadā un 1995. gadā. E. Nekrošus izrādes padarīja Lietuvas teātri starptautiski atpazīstamu un veicināja viņa, bet vēlāk arī citu režisoru aktīvo darbību ārvalstīs. Šo uzvedumu tapšanu sekmēja kolektīva ieinteresētība, un par izrāžu faktiskajiem līdzautoriem kļuva aktieri Aļģirds Latēns (Algirdas Latėnas), Kosts Smorigins (Kostas Smoriginas), Vlads Bagdons (Vladas Bagdonas), komponists Fausts Latēns (Faustas Latėnas) un citi. 1998. gadā E. Nekrošus sāka vadīt paša dibināto projektu teātri “Mākslas forts” (Meno fortas), turpinot jau iepriekš uzsākto viesizrāžu un festivālu dalības praksi.
Pēc valstiskās neatkarības atjaunošanas spilgtu lietuviešu poētiskā teātra turpinājumu savā 1990. gadā dibinātajā Viļņas Valsts Mazajā teātrī (Valstibinis Vilniaus Mažasis teatras) veidoja režisors Rims Tumins (Rimas Tuminas), kurš no 1995. gada līdz 1999. gadam bija arī Lietuvas Nacionālā drāmas teātra mākslinieciskais vadītājs.
Jaunās paaudzes skatītājus 20. gs. 90. gadu sākumā piesaistīja režisora Oskara Koršunova (Oskaras Koršunovas) spilgtie un pretenciozie laikmetīgās ārzemju dramaturģijas iestudējumi. Lai pilnvērtīgi un neatkarīgi varētu realizēt mākslinieciskās ieceres, režisors 1998. gadā Viļņā izveidoja savu un savu domubiedru teātri OKT.
Aktīvu iesaisti starptautiskajā teātra dzīvē 20. gs. nogalē sekmēja arī Lietuvā organizētie avangarda teātra festivāli, kas izpelnījās gan skatuves profesionāļu, gan intelektuālās publikas interesi.
