19. gs. nogalē Eiropā bija vērojama pastiprināta interese par tautas deju. Par to liecina sabiedrības pievēršanās tautas deju demonstrējumiem, to pierakstu sistematizēšanai un uzkrāšanai arhīvos. Tā, piemēram, 1899. gadā Zviedrijā speciāla deju grupa demonstrēja zviedru un dāņu dejas. Eiropā tika izdoti deju apraksti to iestudēšanai sabiedriskos pasākumos ar tērpu un kustību ilustrācijām, ko var uzskatīt par tautas deju notācijām. Dānijā tautas dejas tika iekļautas izglītības programmās. Anglijā, pateicoties mūziķa, diriģenta un publicista Sesila Šārpa (Cecil James Sharp) aktīvai darbībai, kurš publicēja gan tautas deju krājumu sēriju, gan metodiskos materiālus tautas dejas apguvei (adaptētas arī no pirmā angļu etnomuzikologa, mūzikas izdevēja un publicista Džona Pleiforda, John Playford, izdevuma “Angļu deju skolotājs”, The English Dancing Master, 1651), 1909. gadā tautas dejas tika iekļautas pamatskolu programmā. 1911. gadā tika dibināta “Angļu tautas deju biedrība” (English Folk Dance Society), lai veicinātu tautas dejas ieviešanu sabiedrības izglītībā un kultūras dzīvē.

Lielu ieguldījumu Eiropas mūzikas un dejas folkloras pētniecībā devis ungāru komponists, folklorists un muzikologs Bēla Bartoks (Bartók Béla). Iedvesmojies no tautas mūzikas, viņš savās kompozīcijās izmantoja tautas melodijas. Būdams folkloras ekspedīciju dalībnieks, viņš no pirmavotiem iepazina tautas mūziku un deju Ungārijā, Slovākijā, Rumānijā, Bulgārijā, Moldovā un Dienvidslāvijā, kā arī Turcijā, Alžīrijā un Marokā. Viņš, iespējams, bija pirmais profesionālais mūziķis, kurš spēja pārvarēt kultūras barjeru starp austrumiem un rietumiem, kā arī izmantot tautas melodijas profesionālajās mūzikas kompozīcijās.

Serbu folkloras pētnieces māsas Ļubica (Ljubica) un Danica Jankovičas (Danica Jankovič) veltīja savu dzīvi dienvidaustrumu Eiropas tautas deju krāšanai un sistematizēšanai. 1934.–1964. gadā viņas publicēja astoņus izdevumus “Tautas spēles” (Narodne igre), kuros apkopotas apmēram 900 dejas, pierakstīta un analizēta to horeogrāfija, mūzika un tērpi. Viņas pievērsās arī problēmai, ko nosauca par deju adaptāciju, t. i., tai deju folkloras daļai, kas dažādu iemeslu dēļ tiek pārveidota un pielāgota dažādiem apstākļiem, arī skatuves vajadzībām.  Sabiedrībā sākās diskusija par vienotu pieeju tautas dejas pētniecībā. 

20. gs. 30. gados interese par tautas deju bija vērojama visā Eiropā, kas veicināja daudzu jaunu deju institūciju rašanos – darbojās deju grupas, apvienības, deju pierakstu ekspedīcijas. Tika organizēti pirmie tautu deju festivāli. Baltijas valstīs spēcīgā nacionālā kustība veicināja tautu deju iekļaušanu masu pasākumos – Dziesmu svētkos, sporta svētkos, bērnības svētkos un citos, tuvinoties Deju svētku tradīcijas aizsākšanai. 

Pēc Otrā pasaules kara interese par tautas dejas norisēm nemazinājās. To uzturēja arī 20. gs. 50.–60. gados izveidojusies sadarbība starp tautas dejas pētniekiem, pedagogiem un izpildītājiem. Kopš 60. gadiem, kad tautas deja tika iekļauta daudzu Eiropas valstu augstākās izglītības programmās, veidojas vērā ņemamas tautas deju izpildītāju grupas ar plašu repertuāru, tiek veikti un izdoti nozīmīgi pētījumi. Galvenie  jautājumi ir tautas dejas ritmiskās struktūras, dejas forma, dejas valoda, notācija, rekonstrukcija un citi. Par aktuālām problēmām tiek diskutēts konferencēs. Gandrīz katrā Eiropas valstī veidojas tautas dejas asociācijas dejas tradīcijas uzturēšanai reģionā.

Eiropas tautas dejas pamatā tiek klasificētas pēc to struktūras. Struktūras bāzes faktori ir dejotāju sākotnējais izvietojums, attiecības dejotāju starpā un vide, kurā tiek dejots. Dejas konstrukcijā noteicošā nozīme ir attiecībām starp dzimumiem, kas  balstās katras tautas tradīcijās.

Lielākā daļa Eiropas tautas deju pēc formas ir rindu un riņķa dejas. Tās galvenokārt izplatītas Eiropas austrumu un dienvidaustrumu teritorijās – reģionos, kuros dejās izmantoti nosacīti izvērstāki zīmējumi, to varianti un atvasinājumi. Eiropas centrālajā daļā un ziemeļos rindu un riņķa dejas sāka izzust apmēram kopš 19. gs. beigām. Izņēmums šai tendencei ir tautas deju izpildījums Īslandē, kur deju tradīcija cieši savienota ar deju dziesmu tradīcijām. Citos reģionos (piemēram, Mazovijā, uz ziemeļiem no Varšavas) tās izzuda daudz lēnāk un tika dejotas līdz pat Otrā pasaules kara sākumam. Arī atsevišķos reģionos Francijā, Anglijā, Sardīnijā un Spānijas ziemeļu provincēs rindu un riņķa dejas tautā tika dejotas līdz pat 20. gs. 50. gadiem. Dažādos reģionos rindu un riņķa dejas tika variētas dažādi, tajās varēja izpausties arī, piemēram, individuāla improvizācija, vietējās tradīcijas. Šīs dejas nav sarežģītas, to pamatā parasti ir pārvietošanās no vienas vietas uz citu.

Riņķa dejās pārvietojas vienā virzienā vai arī atgriežas atpakaļ, t. i., notiek virzienu maiņa. Rietumeiropas tautas dejās parasti pārvietošanās ir pa kreisi (pulksteņa rādītāju virzienā), dienvidos, dienvidaustrumos un ziemeļos – pretēji. Dejotāju skaits parasti nav ierobežots, to nosaka telpa, kurā tiek dejots. Riņķa dejās reizēm dabīgi iekļaujas arī atsevišķu dalībnieku improvizācija, kad kāds no dejotājiem izvirzās apļa vidū un dejo individuāli. Agrīnajās riņķa dejās vīrieši un sievietes dejoja atsevišķi tajos apvidos, kur bija spēcīga islāma vai pareizticīgās baznīcas ietekme. Tiek uzskatīts, ka riņķa dejas ir senākā tautas deju forma, jo izriet no seno rituālu uzbūves. Rindu un riņķa dejas var būt variētas ar kādas grupas solo dejām. Šāda veida konstrukcijas visbiežāk sastopamas Balkānu tautu kultūrā, kur solo dejas parasti izpilda ierobežots skaits vīriešu. Rindu un riņķa dejas mūsdienās reizēm var vērot tradicionālajos eiropiešu svētkos – Jaungada karnevālos, pavasara svētkos un citur. Riņķa un rindu dejas pieaugušās komunikācijas un dzīvesveida pārmaiņu dēļ ar nelieliem izņēmumiem pamazām izzudušas no Eiropas cilvēku ikdienas dzīves. Tās saglabājušās kā tautas deju priekšnesumi deju kolektīvu repertuārā, aizmirstas, vai arī atradušas jaunu kontekstu horeogrāfu veidotajās apdarēs.

Parasti pāru dejas tiek izpildītas grupās, un tajās izpaužas katras tautas sociālais zemteksts – attiecības ģimenē, starp dažāda vecuma cilvēkiem, starp vīriešiem un sievietēm. Pāru dejās parasti starp partneriem ir kontakts – roku satvērieni, aptvērieni. Pārī kāds no partneriem var būt līdera pozīcijās un tās atklāti demonstrēt. Reģionos ar izteiktu islāma ietekmi – Spānijā, Portugālē, Balkānu valstīs sastopamas arī bezkontakta pāru dejas. Pāru dejas var būt izvietotas kā apļos, tā arī līnijās, vai arī šie izvietojumi tiek dažādi variēti.

Divu pretnostatītu līniju dejās dejotāji izvietojušies divās līnijās iepretī viena otrai. Dejas norises saistītas ar sacensību garu starp līnijās esošiem dejotājiem. Vēsturiski divu pretnostatītu līniju dejas attīstījušās gan no kara rituāliem un angļu moreskām, kur tiek demonstrēta dejotāju (parasti vīriešu) veiklība un uzturēta sacensība, gan no ceremonijām un procesijām, kad persona sevi demonstrē. Divu pretnostatītu līniju dejas ietekmējušās no senajiem rituāliem, antīkajām kara dejām, galma ceremonijām. Sociālo un galma deju integrācija radījusi tādas jaunāko laiku tautas dejas formas kā kadriļas. Lai arī kadriļās tradicionāli piedalās četri dejotāju pāri, dejas laikā tiek uzturēts pretī stāvēšanas un sacensību princips.

Solo dejas izpilda viens cilvēks, parasti vīrietis. Dejas tehnika ir samērā sarežģīta, jo tiek demonstrēta veiklība, cīņas spars, uzvarētāja gars (īru/angļu stepa dejas, ungāru vīriešu dejas). Vīriešu solo dejās bieži tiek izmantoti dažādi cīņu ieročus imitējoši priekšmeti – zobeni, koki, virves un citi.

Deju formu reģionālais izkārtojums ir visai nosacīts, un to vēsturiskie pierādījumi ir aptuveni. Eiropas tautu dejas kultūrā tās var pastāvēt tikai iedīgļu veidā vai arī ir asimilējušās un ieguvušas jaunu, tikai konkrētam reģionam tipisku izteiksmi. Kultūru difūzija parāda, ka asimilācija var notikt neprognozējamos un neizskaidrojamos veidos. Taču vienojošais elements visās Eiropas tautu dejās ir pārvietošanās kustības jeb deju soļi. Pārvietošanās solis palēciens ir tipisks daudziem reģioniem – tas sastopams Dienvidfrancijas farandolā, dejā Na Bojan centrālajā Bulgārijā, Itālijā, Baltijā, Ukrainā un daudzās citās zemēs. Daudzās dejās tiek iekļautas t. s. vilcināšanās kustības, kas ietver sevī kustību pauzi un tādā veidā pārtrauc monotonu soļu ritmu. Vilcināšanās kustības ir arī vienkāršākais dejas kompozīcijas elements, jo tādējādi notiek atteikšanās no simetrijas kustību izvietojumā. Tās ir tipiskas Balkānu  tautu deju kultūrai.

Rituāli ir senākā sinkrētiskās mākslas pastāvēšanas forma. Rituāls ir katras kultūras pamats, cilvēku sociālās un kultūras mijiedarbības forma. Rituāls tiek organizēts īpaši sagatavotā vietā un veltīts, lai ietekmētu pārdabiskos spēkus vai tēlus saskaņā ar izpildītāju uzstādītajiem mērķiem vai interesēm. Rituālos kustība kļūst par galveno zīmi, kur fiziskā darbība tiek saskaņota ar darbības jēgu, tā veidojot veselumu un apvienojot sevī darbību laikā un telpā. Veidojoties nācijām un tautām, pirmatnējās mākslas (arī dejas) elementi daļēji pārtapa par folkloras elementiem. Folklora saglabā pirmatnējai mākslai raksturīgo sinkrētismu, tomēr nākotnē profesionālajā mākslā sinkrētisma robežas tiek sašaurinātas līdz atsevišķam mākslas veidam. Katra pirmatnējā rituāla mērķis ir kontakts ar pārdabisko pasauli, lai nodrošinātu personisko vai sociālo atbalstu, kā, piemēram, ļauno garu aizdzīšanai, aizsardzībai pret slimībām un nelaimēm, drošībai. Rituāla laikā neviens nevar būt tikai skatītājs, visiem jākļūst par tā dalībniekiem. Katram rituālam ir specifiskas dejas, taču ne vienmēr tām jābūt tehniski sarežģītām. Lai saglabātu maģisko iedarbību, deju repertuārs rituālā ir stabils un parasti ierobežo indivīda kreativitāti. Dalībnieku skaits ir ierobežots vai diferencēts un atkarīgs no rituāla mērķa. Dejā, kas visbiežāk ir galvenais rituāla elements, tiek integrēti sadzīves žesti, drāmas elementi un pantomīma. Rituāla dejas parasti saistītas ar specifiskām norisēm, piesaistītām pirmskristietības laika notikumu kalendāram.

Ceremoniju deju primārais uzdevums ir veicināt grupas identitāti, saliedēt to, kā arī demonstrēt indivīda sociālo statusu. Šim nolūkam vienmēr nepieciešami skatītāji. Dejas tehnika ceremoniju dejās var būt dažāda – no vienkāršākām norisēm līdz sarežģītām konstrukcijām. Dalībnieku skaits ir limitēts un sociālā statusa diferencēts. Ceremoniju dejas parasti ir pāru dejas, kuras tiek izpildītas visdažādākos sabiedriskos pasākumos – amatnieku ģildes svētkos, ģimenes svētkos, kalendāros un politiskos notikumos.

Galvenā motivācija piedalīties šādās dejās ir dalībnieku vēlēšanās izmantot jau iegūto dejas pieredzi, jo dejots tiek paša un partnera priekam. Līdzdalības dejas domātas gan brīvā laika pavadīšanai, gan mijiedarbībai ar citiem dejotājiem, gan socializācijai. Tās parasti ir pāru dejas, kas izvietotas riņķa kompozīcijā, retāk  – atsevišķi vīriešu vai sieviešu dejas. Skatītāji nav nepieciešami. Dejas tehnika ir vienkārša un visiem pieejama, tāpēc dejā var iesaistīties arī ārpus grupas esošās personas. Iespējama arī individuāla improvizācija, ja vien to pieļauj tradīcijas. Deja var turpināties ļoti ilgi, taču tas atkarīgs no katra reģiona tradīcijām. Šīs funkcijas dejām parasti ir fiksēta struktūra. 

Priekšnesumu deju galvenā motivācija ir komunicēt ar skatītājiem un demonstrēt tiem dejas prasmes, tāpēc skatītāji ir nepieciešama priekšnesumu sastāvdaļa. Dejām ir tendence uz individuālo vai grupu solo, tās parasti ir izdomas pilnas, ekspresīvas, ar augsti attīstītu tehniku. Priekšnesumu dejas var būt speciāli trenētas, jo kustības ir fokusētas uz fizisko prasmju demonstrēšanu, tāpēc tās visbiežāk izpilda vīrieši. Repertuārs ir iepriekš skaidri noteikts. Priekšnesumi galvenokārt tiek vērsti uz vēstījumu, tāpēc dejā tiek iekļauta pantomīma, drāmas elementi, teksti, žesti (norvēģu Halling, vācu, austriešu Schuplattler, īru, angļu stepa dejas u. c.). Tās  dejo dažādos pasākumos – ielu priekšnesumos, festivālos, folkloras festivālos, konkursos.

Rietumeiropā tautas dejas cenšas saglabāt to autentiskā veidā. Tiek veikta arhīvu materiālu izpēte, tautas deju rekonstrukcija un iestudēšana to publiskai apskatei. Savukārt Austrumeiropas valstīs kopš 20. gs. 50. gadiem līdzās tautas dejas tradicionālo šīs dejas sauc par skatuves tautas dejām, kuras tiek attīstītas amatierdeju un profesionālajos kolektīvos. Deju veidošanā tiek iesaistīti profesionāli dejotāji un horeogrāfi, daudzās valstīs izveidoti profesionāli tautas deju kolektīvi (piemēram, Ungārijas Valsts folkloras ansamblis, Polijas Nacionālais dziesmu un deju ansamblis Slask, moldāvu deju ansamblis Zhok, Lietuvas Valsts deju ansamblis Lietuva u. c.).

Tautas dejas tradīcijas uzturēšanai un attīstībai Eiropas valstīs notiek daudzveidīgi festivāli, konkursi, simpoziji un kongresi. Nozīmīgākās institūcijas ir ikgadējais festivāls “Eiropiāde”, kuru 1964. gadā dibināja ilggadējais tā prezidents Edmons de Klopers (Edmond de Clopper) ar mērķi veicināt sadarbību starp atsevišķu tautu kultūrām. 2016. gadā festivāls notika 53. reizi. 2007. gadā Bulgārijas pilsētā Veliko Tirnovā dibināta Eiropas Folkloras festivālu asociācija (European Association of Folklore Festivals, EAFF), kas rīko festivālus visā Eiropā, apvienojot 6000 dažādu tautu deju kolektīvus un 120 000 dejotājus. 2016. gadā EAFF festivāls notika Ungārijā – Sv. Stefana folkloras un tautas deju festivāls, kura mērķis ir iespējami plašākam dalībnieku lokam (dejotājiem, dziedātājiem, mūziķiem) starptautiskā līmenī parādīt, piemēram, savas tautas kultūru, savas dziedāšanas vai dejošanas prasmes, tautastērpus, tādējādi veicinot gan katram savas valsts atpazīstamību, gan pašiem gūstot neaizmirstamas emocijas, esot kopā ar citu tautu pārstāvjiem.