Tā sauktā Kopenhāgenas skola attīstījusies zinātniskajās institūcijās Kopenhāgenā, Dānijā, sākot no 20. gs. 80. gadu beigām. Kopenhāgenas skola attīstīja jaunu ietvaru drošības jautājumu analīzei, paplašinot, padziļinot un strukturējot pētāmos objektus un procesus. Tās pazīstamākie teorētiskie jēdzieni ir drošībošana, reģionālās drošības kompleksi un drošības sektori.
Drošības sektoru jēdziens piedāvā uz drošību raudzīties plašāk nekā tā sauktajā tradicionālajā jeb šaurajā pieejā, kas lielākoties fokusējas uz militārās un politiskās drošības jautājumiem un valstīm kā centrālajiem analīzes objektiem. Drošības sektoru jēdziens piedāvā drošības jautājumus strukturēt sektoros: militārās drošības, vides (jeb ekoloģiskās) drošības, ekonomiskās drošības, sabiedriskās (jeb identitātes) drošības un politiskās drošības. Šie pieci drošības sektori nav vienīgie iespējamie – drošības sektoru skaits un to veids ir atkarīgs no aktuālās drošības situācijas (piemēram, tikuši analizēti gan energodrošības, gan kiberdrošības sektori). Drošības dalījums sektoros arī nenozīmē, ka tie ir pilnībā atdalāmi viens no otra, – tie savā starpā ir saistīti un tie pārklājas. Tāpēc pilnvērtīgai situācijas izpratnei drošības jautājumi jāvērtē kopumā.
Drošības jautājumu aplūkošana sektoru dalījumā ļauj tematiski līdzīgus jautājumus atdalīt analīzes vajadzībām. Tā ļauj katram no drošības jautājumu veidiem pievērsties detalizētāk un izcelt mazāk būtiskos, kuri citādi nebūtu pietiekami pamanāmi galveno nacionālās drošības jautājumu vidū.
Reģionālās drošības kompleksu teorija skaidro drošības dinamikas ietekmi uz reģionu veidošanos. Šī teorija ļauj sadalīt pasauli reģionālās drošības kompleksos – ar drošības saiknēm cieši saistītos vienību (parasti – valstu) kopumos.
Pazīstamākais no Kopenhāgenas skolas teorētiskajiem jēdzieniem – drošībošanas teorija – skaidro, kā jautājumi kļūst par drošības jautājumiem (drošībošana), kā arī pretējo procesu – kā drošības jautājumi kļūst par parastiem jautājumiem (atdrošībošana).