Ā. Alunāns bija pirmais Rīgas Latviešu biedrības teātra jeb Rīgas Latviešu teātra vadītājs kopš tā pirmsākumiem 19. gs. 70. un 80. gados, aizsākot sistemātisku latviešu skatuves mākslas attīstību. Ā. Alunāns darbojās režijā, piedalījās izrādēs kā aktieris, rūpējās par skatuves noformējumu un veidoja teātra repertuāru. Viņš rakstīja dramaturģijas darbus un iedibināja drāmas un komēdijas žanru latviešu literatūrā.

Ā. Alunāna izglītības un vēlāko profesionālo gaitu veicināšanā svarīga nozīme bija viņa tēvam Pēterim Alunānam, Mazsesavas muižas nomniekam un pagasta rakstvedim, kas bija jaunlatviešu dzejnieka Jura Alunāna un grāmatizdevēja Heinriha Alunāna brālis. Savukārt Ā. Alunāna vectēvs no mātes puses, Jelgavas rātskungs Jūliuss Felke (Julius Felcke) iepazīstināja viņu ar Jelgavas Vācu teātra izrādēm un šī teātra aprindām. 1865. gadā Ā. Alunāns absolvēja Jelgavas  ģimnāziju (agrāko Academia Petrina). Pēc skolas beigšanas viņš pievērsās teātrim. Ā. Alunāna māsa Luīze Skujeniece kļuva par ievērojamu teātra kritiķi, savukārt brālis Nikolajs Alunāns pazīstams kā komponists.

Skatuves gaitas Ā. Alunāns sāka kā aktieris vācu teātros ārpus Latvijas. No 1866. gada līdz 1870. gadam viņš strādāja Tērbatā un Pēterburgā, kā arī bija iesaistīts Rēveles vācu teātra (Revaler Deutsches Theater) trupā. 1869. gada 24. jūnijā Ā. Alunāns pirmo reizi piedalījās latviešu teātra izrādē Rīgā, kopīgi ar citiem tās dalībniekiem sagatavojot un izrādot savu viencēlienu “Paša audzināts”. Pēc Rīgas Latviešu biedrības uzaicinājuma Ā. Alunāns 1870. gada rudenī uzņēmās Rīgas Latviešu teātra vadītāja pienākumus un ar neilgiem pārtraukumiem vadīja teātri līdz 1885. gadam. Šajā laika periodā viņš izveidoja pirmo pastāvīgo latviešu aktieru trupu, nodrošināja regulāru teātra darbību, rakstīja un lokalizēja lugas, veidoja repertuāra pamatu latviešu valodā. Ā. Alunāns bija arī pieredzējis un populārs aktieris, kurš galvenokārt uzstājās komiskās lomās. Nesaskaņu dēļ ar Rīgas Latviešu biedrības vadību 1885. gadā viņš teātri atstāja, turpinādams aktīvu darbību amatieru kopās, un izveidoja savu teātra trupu Jelgavā, t. s. Alunāna teātri, kuru vadīja no 1896. gada līdz 1904. gadam. Šī ceļojošā teātra darbība, sniedzot viesizrādes Rīgā un daudzās mazākās Latvijas pilsētās un apdzīvotās vietās, nodrošināja Ā. Alunānam popularitāti un atpazīstamību, iedibinoties viņa personības apzīmējumam “latviešu teātra tēvs”. Aktīvi Ā. Alunāns darbojās arī ārpus teātra jomas. Ā. Alunāna humoristiskie un satīriskie darbi apkopoti izdevumos “Nātras” (1880), “Līksmības avots” (1889), “Dunduri” (1906), “Humoristīgi-satīriskie sakopotie dzejoļi” (1–2, 1912–1914), “Kuplejas” (1914), viņš sastādīja arī “Zobgala kalendāru” (1892–1912). Rakstos “Aiz kulisēm” (“Dienas Lapas” pielikums 1887. gadā) un “Atmiņas par latviešu teātra izcelšanos” (vācu valodā žurnālā Baltische Monatsschrift 1910. gadā; publikācija latviešu valodā 1924. gadā viņa meitas Valeskas Alunānes tulkojumā) Ā. Alunāns pievērsās atskatam uz latviešu teātra pirmsākumiem. Grāmatā “Ievērojami latvieši” (1–2, 1887–1890) viņš apkopoja atmiņas par saviem laikabiedriem un sarakstīja arī tēvabrālim veltītu apceri “Jura Alunāna dzīve” (1910).

Ā. Alunāns gan teorētiski, gan praktiski veicināja latviešu sabiedrībā izpratni par skatuves mākslas likumsakarībām. Gatavojoties debijai latviešu teātrī, viņš sacerēja pirmo teorētisko apceri par teātri latviešu valodā – “Kāds vārds par teāteri”, kas publicēta laikrakstā “Baltijas Vēstnesis” 1869. gada 19. aprīlī. Viens no Ā. Alunāna pirmajiem uzdevumiem bija stabilas trupas izveide, kas bija jānodrošina, piesaistot aktierus, kuri teātra spēlēšanā piedalījās amatieru statusā. Ā. Alunāns mēģinājumu procesā centās radīt konkrētu priekšstatu par skatuvisku darbošanos, tajā skaitā spēlēja lomas priekšā citiem aktieriem, pievērsa uzmanību konkrētu detaļu izmantojumam. Repertuāra veidošanas procesā Ā. Alunāns apzināti radīja konkrētus latviešu dramaturģijas žanrus. Vispirms tie bija komiski viencēlieni, kas apzīmēti kā joks (“Paša audzināts”, 1869), operete (“Mucenieks un muceniece”, 1872), vēlāk tiem pievienojās tādi žanri kā vairākcēlienu joku luga (“Bagāta brūte”, 1874; izdevumam pievienota pamācība aktieriem), dziesmu luga (“Piltenieks Rīgā”, 1883), bērnu luga (“Brencis un Žvingulis Austrālijā”, “Piltenieks Rīgā”, abas 1883), dramatiska pasaka (“Džons Neilands”, 1881), skatu luga (“Lielpils pagasta vecākie”, “Kas tie tādi, kas dziedāja”, abas 1888, “Visi mani radi raud”, 1891), komēdija jeb jautrības luga (“Seši mazi bundzenieki”, 1889), vēsturiska luga (“Mūsu senči”, sarakstīta 1890. gadā, izrādīta un publicēta 1905. gadā), satīra (“Draudzes bazārs”, 1911). Pēc Ā. Alunāna iniciatīvas Rīgas Latviešu teātra repertuārā 1883. gadā pirmo reizi tika uzņemta arī opera, kas apliecināja skatuves iespēju izaugsmi, lai gan viņš visā savas darbības laikā priekšroku deva izklaidējošam repertuāram. Ā. Alunāna lugas Rīgas Latviešu teātrī daudz izrādītas arī pēc viņa aiziešanas no teātra vadītāja amata.

Latviešu teātra un dramaturģijas pirmsākumos īpaši svarīgs bija Ā. Alunāna entuziasms, iniciatīva un personiskais piemērs, kas ļāva viņam aktīvi darboties visās svarīgākajās ar teātra attīstību saistītajās jomās un iedibināt stabilas skatuves mākslas tradīcijas. Arī savus literāros darbus Ā. Alunāns galvenokārt rakstīja, rūpēdamies par to piemērotību konkrētā laikmeta skatuvei un ievijot tajos aktuālas tēmas. Sākotnējās lugās viņš galvenokārt pievērsa uzmanību asprātīgu un komisku situāciju veidošanai, savukārt vēlākajos darbos risināja plašāka mēroga nacionālas un sociālas problēmas, nezaudējot to popularitātei svarīgo tēlu konkrētību un situāciju atpazīstamību.  

1913. gadā Alunāna parkā Jelgavā atklāts tēlnieka Burkarda Dzeņa veidots Ā. Alunāna piemineklis. 1959. gadā dibināts Ādolfa Alunāna Jelgavas teātris, kam par sekmīgu darbību tika piešķirts Tautas teātra goda nosaukums. 1968. gadā Ā. Alunāna pēdējā dzīvesvietā Jelgavā, Filozofu ielā 3, atvērts viņa memoriālais muzejs, kas sākotnēji tika uzturēts sabiedriskā kārtā, šajā procesā aktīvi iesaistoties Jelgavas teātra dalībniekiem. No 1978. gada, nodrošinot muzeja eksistences ilglaicību, tas pārveidots par Ģederta Eliasa Jelgavas vēstures un mākslas muzeja filiāli. Interesi par muzeja darbību ievērojami stimulējusi tā labiekārtošana, kas veikta 21. gs. otrajā desmitgadē.

Sākotnēji Ā. Alunāns pats iestudēja savas lugas Rīgas Latviešu teātrī, vēlāk amatieru teātros Jelgavā un citur. Tās uzvestas arī vēlākajā laikā. 1922. gadā Ā. Alunāna piemiņas vakarā Latvijas Nacionālajā teātrī izrādīta skatu luga “Kas tie tādi, kas dziedāja”. 20. gs. 20. un 30. gados šajā teātrī uzvestas arī lugas “Visi mani radi raud” (1924), “Lielpils pagasta vecākie” (1928), “Seši mazi bundzenieki” (1932), savukārt Dailes teātrī režisors Eduards Smiļģis 1923. un 1935. gadā iestudēja lugu “Seši mazi bundzenieki”, 1926. gadā – “Džons Neilands”, 1929. gadā – “Kas tie tādi, kas dziedāja” un 1932. gadā – “Mucenieks un muceniece”, šajos inscenējumos novatoriski izmantojot modernās skatuves mākslas iespējas. Ā. Alunāna lugas starpkaru periodā izrādītas arī Jelgavas Latviešu teātrī, Ziemeļlatvijas teātrī un citur. Kā veltījums latviešu teātra simtgadei Dailes teātrī 1968. gadā tika sagatavots uzvedums “Lai top” Pētera Pētersona režijā, kas bija īstenots kā vairāku 19. gs. lugu – Kārļa Gotharda Elferfelda “Tā dzimšanas diena”, Johana Heinriha Baumaņa “Lustīgais nerris uz tirgus plača” un Ā. Alunāna “Seši mazi bundzenieki” – kompozīcija ar režisora sacerētām vēsturiskām starpspēlēm, kurās par vienu no iestudējuma personāžiem kļuva arī pats “latviešu teātra tēvs”, ko atveidoja aktieris Gunārs Placēns. Īpaši iecienīta Ā. Alunāna darbu iestudējumos bijusi dziesmuspēles forma, kam par pamatu ir lugās iekļautās ironiskās kuplejas ar atsaucēm uz sava laika aktualitātēm. Popularitāti ieguva lugas “Seši mazi bundzenieki” iestudējums Liepājas teātrī 1982. gadā ar Ivara Vīgnera mūziku, dramatiskās pasakas “Džons Neilands” uzvedums Dailes teātrī Kārļa Auškāpa režijā, kas no 1982. gada līdz 1988. gadam tika izrādīts simt sešdesmit piecas reizes un 2012. gadā piedzīvoja atjaunojumu; satīras “Draudzes bazārs” interpretācija Latvijas Nacionālajā teātrī Edmunda Freiberga režijā 2006. gadā. Dailes un Nacionālā teātra izrāžu mūzikas autors bija komponists Raimonds Pauls. Daudzi rakstnieka darbi iestudēti Ādolfa Alunāna Jelgavas teātrī, organizēti Ā. Alunāna daiļradei veltīti amatieru teātra festivāli.