Globālās studijas pēta globalizācijas rašanās iemeslus, norises, vēsturisko attīstību, ietekmi uz pasaules un atsevišķu vietējo kopienu un institūciju attīstību, ārēju pretošanos globalizācijai, kā arī normatīvos aspektus. Ņemot vērā globalizācijas izpausmju dažādību, tā tiek pētīta vairākās zinātniskās disciplīnās, piemēram, ekonomikā, starptautiskās tiesībās, politoloģijā un starptautiskajās attiecībās, socioloģijā un antropoloģijā, kā arī starpdisciplināri. Līdzās empīriskiem pētījumiem, globālās studijas arī teoretizē globalizāciju un pievēršas filozofiskiem jautājumiem, piemēram, par progresu.

Zinātnieki nav vienisprātis par globalizācijas fenomenu, tāpēc plaši tiek atzītas tikai atsevišķas tās pamatiezīmes: (pieaugoša) savstarpēja atkarība, intensīva un visaptveroša informācijas apmaiņa, samazināta telpas/laika attāluma nozīme, mainīta robežu uztvere, globāla mēroga regulējums, kā arī globālās pilsoniskās apziņas un ideoloģiju uzplaukums. Daži pētnieki, piemēram, Saskija Sasena (Saskia Sassen) vai Džordžs Ricers (George Ritzer) uzskata, ka globālie procesi jāpēta ciešā sasaistē ar nacionālajiem un subnacionālajiem formātiem, proti, norisēm valstu, reģionālā, atsevišķu pilsētu un citu kopienu mērogā, kā savstarpēji papildinošus analīzes līmeņus. Ne visi zinātnieki, piemēram, Andrē Franks (Andre Gunder Frank) vai Stīvens Krasners (Stephen D. Krasner) uzskata, ka globalizācija ir jauns fenomens, apgalvojot, ka šādi procesi novēroti jau tūkstošiem gadu tālā pagātnē līdz ar pirmajiem tirdzniecības ceļiem un migrācijas viļņiem. Daži zinātnieki apstrīd globalizācijas nozīmīgumu, piemēram, Pols Hirsts (Paul Quentin Hirst) un Greiems Tompsons (Grahame Thompson) apgalvo, ka valstis joprojām spēlē būtisku lomu pasaules ekonomikā. Nevienprātība par gobalizācijas definīciju, attīstību un raksturīgajām izpausmēm izriet no zinātnieku dažādiem teorētiskiem pieņēmumiem. Svarīgi ir nošķirt globalizāciju no citiem jēdzieniem, piemēram, no amerikanizācijas vai imperiālisma.

Globālās studijas aptver plašu pētniecības loku, tādēļ ir vērtīgs pienesumu visu cilvēka dzīves jomu analīzē. Īpaši svarīga ir globālo studiju praktiskā nozīme akadēmiskajās un politiskajās diskusijās par globālo pārvaldību jeb globālām atbildēm uz globālām problēmām. Globālām studijām ir arī nozīmīga loma diskusijās par attīstību un nevienlīdzības mazināšanu. Globalizācijas pētniecība maina pieeju sociālajām zinātnēm: daži teorētiķi, piemēram, Jans Šolte (Jan Aart Scholte) vai Filips Sernijs (Philip G. Cerny), dēvēti par parameikeriem (para-makers), apgalvo, ka tā ir jauna paradigma jeb konceptuāls ietvars integrētai šo zinātņu attīstībai. Praktiskajā politikā globalizācija un ar to saistītie fenomeni, piemēram, jaunie brīvās tirdzniecības līgumi, ir būtisks faktors, kas šķeļ attiecības starp valstīm un sabiedrību iekšienē. Bieži tiek apspriesti jautājumi par globalizācijas ietekmi uz nacionālo suverenitāti un identitāti, kā arī par ekonomisko un sociālo labklājību un demokrātiskajiem procesiem.

Globālās studijas pēta politisko, ekonomisko, sociālo, kultūras globalizāciju un saiknes (t. sk. cēloniskās saiknes) starp šiem globalizācijas aspektiem. Kaut arī globalizācijas pētniecībai vislabāk piemērota starpdisciplināra, daudzšķautņaina pieeja, praksē joprojām dominē pētniecība atsevišķās disciplīnās. Globalizācijas pētniecība īpaši izplatīta sociālajās zinātnēs. Politikas zinātne pievēršas jautājumiem par globālo pārvaldību un institūcijām, globālo pilsonību, līdzīgu pārvaldes modeļu un standartu izplatību, jaunu, nevalstisku globālo aktoru rašanos, kā arī par šo fenomenu līdzāspastāvēšanu vietējām īpatnībām un “atšķirības politiku” (politics of difference). Viens no šīs pētniecības aspektiem pastāv zinātnieku diskusijās par globalizāciju un tās vietējiem paveidiem. Būtisks pētniecības virziens ir globālā pilsoniskā sabiedrība, citas transnacionālas interešu grupas un globālās pārvaldības demokratizācija: kamēr vieni teorētiķi uzsver globālo pilsonisko kustību nozīmīgumu “demokrātijas deficīta” mazināšanā, citi uzsver nepilnības mehānismos, kas nodrošinātu atskaitīšanos sabiedrībai un veidotu nevienlīdzību starp dažādiem pilsoniskās sabiedrības aktoriem. Daži teorētiķi, piemēram, Brūss Mūns (Bruce L. Moon) vai Jans Nedervēns Pīterse (Jan Nederveen Pieterse) pievēršas Amerikas Savienoto Valstu (ASV) hegemona lomai. Starptautiskās attiecībās īpaši jāizceļ starptautiskā politiskā ekonomika, kas analizē globalizācijas politisko un ekonomisko aspektu mijiedarbību, t.sk. kapitālismu.

Socioloģijā liela uzmanība tiek pievērsta globālo un vietējo procesu mijiedarbībai: globālajiem tīkliem dažādās jomās (gan informācijas un komunikācijas tehnoloģijās, gan starp indivīdiem, uzņēmumiem un sabiedrībām), standartu vienādošanai, globālisma ideoloģijai un kosmopolītismam un arī vietējo īpatnību saglabāšanai, antiglobalizācijas kustībām, globālā interpretēšanai caur vietējā prizmu un hibrīdām kultūrām, kas rodas globālā un lokālā mijiedarbībā (glokalizācija). Sociologi pēta arī globālo nevienlīdzību un sociālo nestabilitāti. Antropoloģijas pienesums globālajām studijām ir analīze par to, kā mijiedarbībā ar citām pasaules daļām mainās atsevišķas kopienas, t. sk. kulturāli un ekonomiski. Ģeogrāfija analizē globalizāciju kā telpisku procesu un tās radītās izmaiņas telpas uztverē un politiskā organizācijā. Kultūras, komunikācijas un mediju studijas piedāvā vērtīgu ieskatu globalizācijas idejiskajā aspektā (t. sk. pievēršoties kultūras homogenizācijai un kultūras imperiālismam) un to virzošajos tehnoloģiskajos un sociālajos procesos. Ekonomikā globalizācijas pētniecībā izvērtē liberālismu un kapitālismu. Starptautiskās tiesībās tiek pievērsta uzmanība tādiem jautājumiem kā cilvēktiesības vai apkārtējās vides aizsardzība. Vēsture sniedz ieskatu globalizācijas attīstībā makrolīmenī un mikrolīmenī, lai arī zinātnieki nav vienisprātis par atskaites punktu globalizācijas analīzei. Citas disciplīnas, kas dod pienesumu globālajām studijām, ir, piemēram, literatūras studijas, mākslas vēsture, vides studijas. Globālajās studijās tiek pētītas arī tehnoloģijas, veselība, dzimums, telpa, klimata pārmaiņas, globālā noziedzība, etniskums un nacionālisms, reliģija, zināšanu globalizācija.

Globalizācija dažreiz tiek pētīta klasisko starptautisko attiecību teorijās. Reālisma piekritēji joprojām izceļ dominējošo valstu lomu un secina, ka globalizācija nav nesusi kvalitatīvas pārmaiņas. Liberālisma un neoklasisko pieeju pārstāvji izceļ globalizācijas materiālos aspektus, vispirms ekonomiskos, kā arī pievēršas nevalstisko aktoru nozīmei. Marksisti skaidro globalizāciju kā kapitālistu īstenoto ekspluatāciju globālā mērogā, veidojot globālu, bet fundamentāli nevienlīdzīgu ekonomiku. Kritiskās pieejas pārstāvji un sociālie konstruktīvisti analizē ideju lomu un atšķirīgās globalizācijas interpretācijas, kā arī šo ideju nozīmi praktiskajā politikā. Pasaules sistēmas teorija piedāvā sistēmisku skatījumu uz globālajiem procesiem, pētot, kā globālā “kodola” valstis ekonomiski izmanto “perifēriju”. Hegemoniskās stabilitātes teorija sniedz ieskatu hegemona pozitīvajā lomā, nodrošinot starptautisko sadarbību. Starptautiskās sabiedrības teorija jeb angļu skola (English school) analizē dažādus valstu mijiedarbības formātus, t. sk. potenciālu globālas sabiedrības veidošanu.

Globalizācijas skaidrošanai ir radītas vairākas teorijas, kas analizē globalizācijas izcelsmi, norisi, ietekmi, raksturīgās izpausmes un attīstības potenciālu. Dažas no tām ir starpdisciplināras un piedāvā integrētu skatījumu uz ekonomikas, politikas un kultūras procesiem. Viena teorētiķu grupa, tā dēvētie parakīperi (para-keepers), uzsver globalizācijas iezīmes: labākas komunikācijas iespējas, pieaugošu sabiedrības informētību par norisēm pasaulē, mazāku valstu lomu un pieaugošu sabiedrību nozīmi globālajā politikā (transnacionālisms), konsolidētu globāla tirgus veidošanu. Otrā grupa jeb parameikeri uzsver, ka globalizācijas konceptam nav nozīmīgas pievienotas vērtības: savstarpējā atkarība un cieša komunikācija globālā mērogā nav jauna parādība un nenoved pie fundamentālām pārmaiņām pasaules ekonomikā, turklāt valstis saglabā dominējošu nozīmi politikā un ekonomikā, tādēļ globalizācijas koncepta izmantošana, kā radikāli jauna pieeja, nav pamatota. Kā atbildes reakcija uz sākotnēji populārām modernizācijas teorijām, kas galvenokārt pievērsās vienvirziena progresam globālā mērogā, ir radītas arī globalizācijas teorijas, kas parāda alternatīvus ne Rietumu attīstības modeļus.

Globālajās studijās attīstītas arī normatīvās teorijas un apakšvirzieni, kas pievēršas globalizācijas izvērtējumam un jābūtībai, piemēram, globālai pārvaldībai, globālam taisnīgumam, pilsoniskai sabiedrībai un kosmopolītismam, vēlamajam globālās ekonomikas attīstības modelim. Svarīga ir arī globālisma ideoloģija, kura apšauba dominējošo teritoriālās valsts lomu un aizstāv globalizāciju kā normatīvi vēlamu procesu. Ņemot vērā globālo studiju starpdisciplināro raksturu, nav iespējams izdalīt galvenās pētniecības metodes; globalizācija tiek pētīta ar ļoti daudzveidīgu paņēmienu palīdzību.

Globalizācijas teoretizēšana attīstījusies nevienmērīgi, ar tendenci pievērsties niansētākai globalizācijas analīzei. Globālo studiju aizsākumi meklējami, piemēram, filozofu Ādama Smita (Adam Smith), Imanuela Kanta (Immanuel Kant), Kārļa Marksa (Karl Marx) un Georga Frīdriha Hēgeļa (Georg Wilhelm Friedrich Hegel) darbos. Nozīmīgs globālo studiju virzītājs bija pieaugoša interese par komunikācijas studijām 20. gs. 60. gados, bet sistemātiska teorētiskā un empīriskā globalizācijas pētniecība attīstījās 20. gs. 80. gados un plašu atpazīstamību ieguva 20. gs. 90. gados. Pamazām globalizācijas pētniecība tika paplašināta, aptverot jaunas jomas, piemēram, globālo pilsonisko sabiedrību un globalizācijas saistību ar demokrātiju. Mūsdienās populārs ir uzskats, ka globalizācija ir daudzšķautņains process, kurā lielāku savstarpējo atkarību gūst izolacionisma un reģionalizācijas tendences. Par to liecina, piemēram, problēmas globālajā ekonomikā, piemēram, nespēja noslēgt Dohas sarunu kārtu (Doha Round) Pasaules tirdzniecības organizācijā (World Trade Organisation) vai panākt plašu vienošanos par finanšu plūsmu kontroli.

Mūsdienās globālās studijas joprojām ir aktuālas, bet to attīstības potenciāls gan teorētiskās bāzes izveidē, kas ļautu precīzāk definēt globalizāciju, gan empīriskajā pētniecībā mikrolīmenī un makrolīmenī, nav pilnībā izmantots. Demokrātijas un globālā pilsoniskuma pētniecība arī turpmāk būs viens no svarīgākajiem globālo studiju jautājumiem. Var prognozēt, ka pieaugs interese par globalizācijas nevienmērīgu norisi un pretošanos tai.

Galvenās pētniecības iestādes ir Hārvarda Universitāte (Harvard University) ASV; Jeila Universitāte (Yale University) ASV; Kalifornijas Universitāte Bērklijā (University of California, Berkeley) ASV; Kolumbijas Universitāte (Columbia University) ASV; Londonas Ekonomikas skola (London School of Economics) Lielbritānijā; Masačūsetsas Tehnoloģiju institūts (Massachusetts Institute of Technology) ASV; Pitsburgas Universitāte (University of Pittsburgh) ASV; Ratgersas Universitāte (Rutgers University) ASV; Saseksas Universitāte (University of Sussex) Lielbritānijā; Stenforda Universitāte (Stanford University) ASV; Tamas Universitāte (Tama University) Japānā; Tokijas Universitāte (University of Tokyo) Japānā; Vorikas Universitāte (University of Warwick) Lielbritānijā.

Global Society (kopš 1996, izdevējs Kentas universitāte, University of Kent), Global Networks (kopš 2001, izdevējs Wiley), Global Change, Peace & Security (ar šo nosaukumu kopš 2003, izdevējs Taylor & Francis), Globalizations (kopš 2004, izdevējs Taylor & Francis), Global Governance (kopš 2004, izdevējs Lynne Rienner Publishers), Globality Studies Journal (kopš 2006, izdevējs Stonija Brūka globālo studiju institūts, Stony Brook Institute for Global Studies, SBIGS), Journal of Global History (kopš 2006, izdevējs Cambridge University Press), New Global Studies (kopš 2007, izdevējs De Gruyter), Journal of Critical Globalisation Studies (kopš 2008, izdevējs Vorikas Universitāte, University of Warwick), Journal of Globalization and Development (kopš 2010, izdevējs De Gruyter).

Mediju, kultūras un komunikāciju eksperts Ardžuns Apadurajs (Arjun Appadurai); sociologs Ulrihs Beks (Ulrich Beck); vēsturnieks Fernāns Brodels (Fernand Braudel); ekonomists, globālās brīvā tirgus ekonomikas aizstāvis Miltons Frīdmans (Milton Friedman); žurnālists, populārzinātnisku darbu autors un universālās globalizācijas proponents Tomass Frīdmans (Thomas Friedman); sociologs, globalizācijas un modernitātes savstarpējo attiecību pētnieks Entonijs Gidenss (Anthony Giddens, Baron Giddens); politiskais filozofs, globālās varas struktūras teorētiķis Maikls Hārts (Michael Hardt); politologs, starptautisko attiecību pētnieks, globālās demokrātijas, pārvaldības un kosmopolītisma pētnieks Deivids Helds (David Held); sociologs un politologs, kas uzsver valstu ietekmes saglabāšanos globalizācijas apstākļos, P. Hirsts; sociologs, “tīklu sabiedrības” (network society) teorētiķis Manuels Kastelss (Manuel Castells); žurnāliste un rakstniece, globalizācijas skeptiķe Naomi Kleina (Naomi Klein); sociologs, globalizācijas ietekmes uz nācijvalstīm pētnieks Maikls Mens (Michael Mann); starptautisko attiecību eksperts, globālās politikas pētnieks Entonijs Makgrū (Anthony McGrew); politikas zinātnieks, globālo procesu pasaules politikā un ekonomikā pētnieks Džordžs Modelskis (George Modelski); M. Hārta līdzautors globalizācijas kā impērijas teoretizēšanā filozofs Antonio Negri (Antonio Negri); ekonomists, globalizācijas politekonomisko aspektu pētnieks Danijs Rodriks (Dani Rodrik); socioloģe, “globālās pilsētas” jēdziena radītāja S. Sasena; politikas un starptautisko attiecību zinātnieks, globalizācijas un demokrātijas pētnieks J. Šolte; ekonomists, demokrātiskas globalizācijas aizstāvis Džozefs Stiglics (Joseph Eugene Stiglitz); politiskais ekonomists, globālas politikas pētnieks G. Tompsons un citi. Par globalizāciju un ar to saistītiem procesiem rakstījuši arī tādi teorētiķi kā sociologs Zigmunts Baumans (Zygmunt Bauman), starptautisko attiecību pētnieki Barijs Buzans (Barry Buzan), Roberts Kioheins (Robert Owen Keohane) un Džozefs Njū (Joseph Samuel Nye, Jr.), Džeimss N. Roznavs (James N. Rosenau), sociologs Imanuels Volerstīns (Immanuel Wallerstein).