Leijerkaste ir vienkārša un ērti pārvietojama, tāpēc kopš 1700. gada kļuva iecienīta klejojošo un nabago muzikantu vidē. Uzbūves pamatos, tāpat kā pirmatnējām ērģelēm senatnē ir stabules un plēšas. Gaisu stabulēm pievada ar rokturi griežama pneimatiskā iekārta, kas, atbilstoši programmējumam rotējošajā zobainajā veltnītī, atver gaisa ventiļus.

Visu ērģeļu tipa instrumentu aizsākumi atrodami Senajā Ēģiptē 300. gadā p. m. ē. Izgudrotājs, Aleksandrijas bibliotekārs Ktēbisijs (grieķu Κτησίβιος ὁ Ἀλεξανδρεύς) izgatavoja hydraulos, ‘ūdens ērģeles’, kurās ūdens kupolos iepumpētais gaiss plūda vienmērīgi uz rindā novietotajām Pāna flautas stabulēm. Pāns sengrieķu mītos bija mežu dievs, kurš esot karsti iemīlējies nimfā Sīringā. Kad mīlētāja vajāta nimfa pārvērtusies niedrē, Pāns to nogriezis un no stobriņiem sasējis stabuļu rindu, ko skumīgi spēlējis.

Krietni pilnveidotas ērģeles Eiropā ienāca caur Bizantiju – galmos (8. gs.) un baznīcās (12. gs.). Nelielas stabuļu ērģeles sāka iebūvēt torņu pulksteņos, dažkārt pat feodāļu piļu vārtos – viesu sveikšanai. Militārpersonas sveica ar maršu, garīdzniekus – ar korāļiem. Visas stabuļu ērģeles bija mehanizētas, ar ierakstiem tapainos veltņos, ko darbināja smagas svaru bumbas. No mazākajām, vienkāršākajām stabuļu ērģelēm sāka veidoties pārnēsājamās ērģeles – leijerkastes. Vienas no senākām ir t. s. putnu ērģelītes – serinetes (serinette, 18. gs.). Tās ir nelielas kastītes ar sīkām stabulītēm. Veltnītī ar tapiņām ieprogrammētas putnu balsu imitācijas: kanārijputniņa, lakstīgalas, pat zvirbuļa, arī populāras melodijas. Šādi mehānismi bija paredzēti gūstā turēto dziedātājputnu apmācībai, kā arī īpašnieka izklaidei. Nereti tie bija bagāti greznoti, mehāniskie putniņi pat plivināja spārnus. Šos putniņus darbināja ar rokturi. Dažādie paveidi bija iecienīti vēl līdz skaņu plašu rašanos 20. gs. Serineti savā operā “Rinaldo” (Rinaldo, pirmizrāde 1711) izmantojis arī vācu komponists Georgs Frīdrihs Hendelis (Georg Friedrich Händel). Par mākslīgu lakstīgalu stāsta dāņu rakstnieks Hanss Kristians Andersens (Hans Christian Andersen) pasakā “Lakstīgala” (Nattergalen, 1843).

Sīciņas stabulītes joprojām kūko daudzajos Švarcvaldes un Tīringas meistaru sienas pulksteņos, arī Latvijā. Tālākā attīstībā līdzās stabulēm leijerkastēs sāka ieskanēties arī citādas balsis: metāla mēlītes (kā akordeonam), vijoļu un čellu stīgas, sitamie instrumenti, lielākās skaņu kastēs – pat klavieres. Šādi skanoši “skapji” bija gan uz riteņiem, gan stacionāri. Tādējādi izveidojās “orķestrioni”. Metronoma izgudrotājs, vācu smalkmehāniķis Johanns Nepomuks Melcelis (Johann Nepomuk Mälzel, Mälztl) uzbūvēja mehāniskās mūzikas mašinēriju Panharmonicon nelielas istabas lielumā, kurai viņa draugs, vācu komponists Ludvigs van Bēthovens (Ludwig van Beethoven) komponējis skaņdarbu “Velingtona uzvara vai kauja pie Vitorijas” (Wellingtons Sieg oder die Schlacht bei Vittoria, 1813). Vēlāk viņš to instrumentēja orķestrim.

20. gs. sākumā daudzās publiskās izklaides vietās skanēja mazāki mūzikas automāti – ar klavierēm, akordeonu, ģitāru, mandolīnu, ritma instrumentiem. Tajos, iemetot monētu, skanēja izvēlētā mūzika. Tās bija t. s. klimperkastes (no vācu klimpern ‘plinkšķināt’).

Simpātijas ielu leijerkastniekiem pauduši daudzi mākslinieki: Kapri salas ārsts, zviedru rakstnieks Aksels Munte (Axel Martin Fredrik Munthe) stāstā “Ļaudīm, kam patīk mūzika” (For those who love music, 1918); austriešu komponists Francis Šūberts (Franz Peter Schubert) dziesmu ciklā “Ziemas ceļojums” (Winterreise, nr. 24. Leiermann) skumst par salstošo leijerkastnieku. Leijerkastniekiem veltīta krievu gleznotāja Konstantīna Makovska (Константин Егорович Маковский) glezna “Mazie leijerkastnieki pie sētas ziemā” (Маленькие шарманщики у забора зимой, 1868).

Vēl 20. gs. 50. gados vairāki leijerkastnieki spēlēja arī Rīgas Centrāltirgū: uz kastes tupēja jūras cūciņa, kas mūzikas pasūtītājam piedāvāja lapiņu ar laimes vēlējumiem. Leijerkastniekus viņu klejojumos bieži vien pavadīja uniformā tērpts mērkaķītis, dejošanā iedresēts lācis. Leijerkastu laiks ir aiztecējis, bet interese par tām nav zudusi.

Populārs ir Argentīnas Leijerkastu muzejs la Silva (Museo del Organito Argentino La Silva, Buenosairesa), Vācijā darbojas Vācu leijerkastu draugu klubs (Club Deutscher Drehorgellfreunde e. V., kopš 1969). Visā Eiropā, galvenokārt īpašajās “Leijerkastu dienās”, bieži uzstājas leijerkastnieki. Daudzus no viņiem var arī angažēt privātiem pasākumiem. Franču mūziķis Pjērs Šarjāls (Pierre Charial) pierādījis, ka 21. gs. leijerkaste var skanēt arī džezā un citos populārās mūzikas žanros. Leijerkastes imitācijas skan latviešu komponistu Jāņa Ivanova mūzikā spēlfilmai “Salna pavasarī” (1955) un Ādolfa Skultes mūzikā spēlfilmai “Rainis” (1949).