Mehānisko mūzikas instrumentu dzinējspēks ir atsperes, griežami rokturi, minami pedāļi, svara bumbas, elektrība. Skaņu avoti – stabules, zvani vai metāla caurules, stīgas, koka un metāla mēlītes, ko ieskandina piesitieni, pneimatisku ierīču radīta gaisa plūsma, strinkšķināšana. Mūzika ieprogrammēta, “ierakstīta” rotējošos veltņos ar tapiņām, diskos ar zobiņiem, vēlāk – perforētās, caurumotās papīra lentēs.

Senākās mehanizācijas iezīmes saistās ar zvanu spēlēm – vēju zvaniņi Ķīnas pagodu jumtos, stundu sitieni pa vara plāksnēm senās Babilonijas un Ēģiptes ūdens pulksteņos (klepsidrās; no grieķu κλεψύδρα, no κλέπτω ‘zagt’, ‘slēpt’ +  ὕδωρ  ‘ūdens’). Ap 14. gs. šādus zvanus ierīkoja baznīcu un rātsnamu torņos. Zvanus ieskandināja āmuriņi, kurus regulēja tapiņas rotējošā veltnī (Strasbūrā 1352. gadā; Lībekā 1402. gadā; Prāgā 1430. gadā). Zvanu spēles Rīgas Svētā Pētera baznīcai 1695. gadā dāvināja pilsētas birģermeistars Hanss Dreilings (Hans Dreiling); uzstādītas 1697. gadā. Tās spēlēja divus korāļus: “Kā spoži atspīd auseklis”, “Teic Dieva Kunga vārdu”. Zvanus iznīcināja zibens spēriens tornī. Arī mūsdienās daudzu pilsētu torņos skan zvanu spēles.

Kopš 2006. gada tie spēlē arī Rīgas Rātsnama jumta izbūvē. Nelieli metāla, porcelāna vai stikla zvaniņi vēl skan daudzos galda vai kamīna pulksteņos. Spēlējošs kabatas pulkstenis skan pat austriešu komponista Johana Štrausa, dēls (Johann Strauβ, Sohn) operetē “Sikspārnis” (Fledermaus, 1874).

Līdzīga, bet klusāka skaņa ir plakani, spirālveidā saliektai metāla atsperei. Šādas āmuriņu skandinātas spirāles joprojām nozvana stundu maiņu veclaicīgajos sienas pulksteņos.

Ar 18. gs. Rietumeiropas pulksteņu torņos sāka skanēt mehāniskās flautu spēles – torņa ērģeles. Gaisu flautu stabulēm pievadīja svaru bumbu darbinātas plēšas. Mūzika bija ieprogrammēta tapainā veltnī. Flautu ērģelītes dažkārt iebūvēja Rietumeiropas feodāļu piļu vārtos viesu sveikšanai: garīdzniekus sveica ar korāli, virsniekus – ar maršu. Šādām ērģelēm vairākus miniatūrus skaņdarbus komponējuši vācu komponists Georgs Frīdrihs Hendelis (Georg Friedrich Händel), austriešu komponisti Jozefs Haidns (Franz Joseph Haydn) un Volfgangs Amadejs Mocarts (Wolfgang Amadeus Mozart).

Nelielo izmēru ērģeles tālāk attīstījās dažādos virzienos: no tām radās leijerkastes un pozitīvi (nelielas portatīvas, istabas ērģeles ar vienu manuāli un nedaudziem reģistriem). Arī šādas, nelielas ērģelītes 17. gs. sāka mehanizēt. Pievienojot pozitīvērģelēm mehānismu ar saprogrammētu veltni, tapa instruments – Barrow organ (Barova ērģeles). Tādus mehānismus varēja pievienot arī lielajām ērģelēm.

Strauja taustiņinstrumentu attīstība sākās  ap 15./16. gs. miju: klavihordus ieskandināja plānas metāla plāksnītes (tangentes) piesitiens, 16.–18. gs. spinetu, čembalu un klavesīnu stīgas strinkšķināja elastīgs āķītis (plektrs). Liela nozīme taustiņinstrumentu attīstībā bija itāļu meistaram Bartolomeo Kristofori (Bartolommeo Cristofori). Ar āmuriņu skandinātājai cimbalei (ungāru Czymbal) pievienojot  āmuriņu sistēmu, viņš radīja klavieru senci cimbalo di piano e forte. Kad vācu mūzikas instrumentu meistars Zāmuels Bīdermans (Samuel Bidermann) bija spinetā iemontējis iekārtu ar tapainu rotējošu veltni, kurā bija ieprogrammēts skaņdarbs, aizsākās arī taustiņinstrumentu mehanizācija. To veicināja mūzikas mīļotāju, spēlētmazpratēju ieinteresētība. Radās dažādu veidu pianolas (ap 1880. gadu) un fonolas (ap 1900. gadu). Mūziku ieprogrammēja veltņos, diskos, 20. gs. – perforētās papīra lentēs. Stīgas ieskandināja gan instrumentā iebūvēts mehānisms ar tiešu āmuriņa uzsitienu (1821), gan pievienota iekārta, kas izskatījās pēc zema skapīša, ar 88 mākslīgiem pirkstiem. Skaņdarbi bija “ierakstīti” stingrā ritmā, ko izpildītājs (plēšu minējs) varēja mainīt gan skaļumā, gan ritmā.

Par mehānisko klavieru daudzveidību liecina arī nosaukumi, piemēram, Piano Tremolophone (ar ātri atkārtotiem piesitieniem), Sostenuto Piano, Fono Calderi (ar elektromagnētiem), utt. Vācu meistara Mihaela Veltes (Michael Welte) Leipcigā dibinātā firma 1904. gadā demonstrēja pianolu, koncertflīģeli Welte Mignon, sauktu par veltminjonu, kas ne tikai spēlēja ieprogrammēto, bet perforētā lentē fiksēja arī reāla pianista atskaņoto mūziku. Tādējādi saglabājušies vairāku agrāko laiku slaveno komponistu spēles paraugi. Piemēram, ungāru komponista Ferenca Lista (ungāru Ferenc Liszt, vācu Franz Liszt) ungāru rapsodijas, poļu pianista un komponista Ignācija Jana Paderevska (Ignacy Jan Paderewski) izpildītie poļu komponista Friderika Šopēna (poļu Fryderyk Franciszek Chopin, franču Frédéric François Chopin) valši un franču komponista Kloda Debisī (Claude Debussy) noktirnes.

Ap 1760. gadā Ženēvā parādījās nelielas skanošas spēļlietiņas, kurās skaņu avots bija rindā sakārtotas elastīgas metāla mēlītes (izcelsme nezināma). Tās ieskandināja veltnītis ar zobiņiem, kas bija izvietoti atbilstoši melodijai. No apmēram 1820. gada Šveices un Švarcvaldes meistari tādus mazus mehānismus iekombinēja kabatas pulksteņos. Ap 1860. gadu šādas spēlītes pazina arī Austrijā un Francijā. Uzņēmumi sāka taisīt nelielas mūzikas lādītes. Tie bija ar roku darbināmi mehānismi, kur rullīšos bija ierakstītas populāras melodijas. Šīs mūzikas lādītes daudzās mājās bija iecienītas vēl skaņu plašu laikos.

Skanīgo metāla mēlīšu mehānismi tika izmantoti daudzos pulksteņos – galda, kamīna, grīdas, īpaši modinātājpulksteņos. Tie spēlēja gan korāļus, gan populāras melodijas (piemēram, Latvijā “Kur tu teci”, “Kur ta’ tu nu biji”, u. c.). Tās bija ieprogrammētas zobainajos veltnīšos vai diskos. Spēlējošajās iekārtās lielos diskus (ar melodijas garumu 3’) ievietoja vertikāli. Šos polifonus parasti darbināja atsperes.

20. gs. tehnika ļāvusi saprogrammēt mūziku, ko nespēj izspēlēt neviens pianists – gan virtuozitātē, gan diapazona izmantošanā. Tomēr skaņu plates un tālākā elektronikas attīstība izspieda no sadzīves mehāniskos instrumentus, bet interese par tiem saglabājusies senatnes un autentiskā skanējuma cienītājos.

Īpašu, romantisku noskaņu rada neparasti instrumenti – neordināri skaņu avoti. Tāda ir Eola arfa, kas nosaukta sengrieķu vēju dieva vārdā, vēja kokle. Saskaņā ar ticējumu, Vecās Derības laikos ķēniņa Dāvida (ivritā דָּוִד) teltij piekārto kokli skandinājis vējš. Eola arfas garajai cītarveida kastei ir uzvilktas 8–15 vienāda garuma, bet dažāda resnuma stīgas (ap 2 m garumā). Vēja plūsmai mainoties, ieskanas dažādie smalkie virstoņi, tā radot skaņu nokrāsām bagātu, mainīgu kopskaņu. Par Eola arfām vecā parkā stāsta vācu rakstnieks Ernsts Teodors Amadejs Hofmans (Ernst Theodor Amadeus Hoffmann) grāmatā “Runča Mura dzīves uzskati” (Lebensansichten des Katers Murr, 1819/1821). Ziņas par Eola arfas līdziniekiem Rietumeiropā (arī Ķīnā) ir jau no 16. gs. 

20. gs. vidū gar šosejām un zemesceļiem stiepās stabu rindas ar telefona vadiem. Uzpūšot vējiem, uzvilkto stiepļu virstoņi īpatni zuzēja un dūca. Pietuvinot ausi stabam, varēja dzirdēt dīvaini neparastas, mainīgas harmonijas.

Vācu fiziķis Heinrihs Hercs (Heinrich Herz) 1817. gadā konstruēja klavierinstrumentu, kuram stīgas ieskandināja gaisa strūkla. Krievu etnogrāfs Nikolajs Mikluho Maklajs (Николай Николаевич Миклухо Маклай) rakstīja par Okeānijas salās dzirdētajām bambusa stobru stabulēm, ko skandinājis vējš. Dažkārt Rietumeiropas piļu vai baznīcu jumtu notekcaurulēm galos iemontēja gaudojošas, pūķu vai velnu galvām līdzīgas stabules, kuras ieskandināja straumes līdzrautais gaiss. Dažkārt var dzirdēt dārza kokos riņķveidā sakārtus stikla vai metāla stobriņus, ko ieskandina vēja kustināts vēzēklītis, bet šīs neparastās skaņas tomēr ir tuvākas dabas, ne mehāniskajai mūzikai.