Pastāv spēcīga saistība starp purva ekosistēmas sastāvdaļām: augiem, ūdeni un kūdru. Purvi aizņem 4,9 % (316 900 ha) Latvijas teritorijas. Kūdras atradnes aizņem 10,4 % un ietver arī rūpnieciski izmantojamus purvus, slapjos meža tipus, nosusinātus purvus, kūdras ieguves vietas, nosusinātas lauksaimniecības un mežsaimniecības zemes, kurās kūdras slāņa biezums lielāks par 0,3 m. Visvairāk purvu ir Austrumlatvijā, Piejūras zemienē, Ziemeļvidzemē.

Specifiskais hidroloģiskais režīms nodrošina dzīves apstākļus purvu florai un faunai. Sastop daudzveidīgus biotopus (purva ciņus, ieplakas, ar ūdeni pildītas lāmas, avotus u. c.), kurus raksturo noteikts sugu kopums un ekoloģiskie apstākļi. Latvijā purvi sāka veidoties leduslaikmeta beigās. Mūsdienās purvi veidojas, aizaugot ezeriem vai pārpurvojoties minerālgruntij. Ja pamatnē ir minerālvielām bagāts substrāts, veidojas zāļu purvs, ja nabadzīgs – sūnu purvs. Atkarībā no veida, kādā purvi saņem barības vielas, izdala minerotrofus (geogēnus) purvus un ombrotrofus (ombrogēnus) purvus. Minerotrofie purvi ūdeni un barības vielas saņem no gruntsūdeņiem, ombrotrofie – ar atmosfēras nokrišņiem. Pēc veģetācijas rakstura, barošanās veida un minerālvielu daudzuma izdala zemos (zāļu) purvus, pārejas purvus un augstos (sūnu) purvus.

Zemie purvi veidojas vietās, kur pieplūst gruntsūdeņi, upju vai avotu ūdeņi un ir apgrūtināta ūdens notece, – ezeru krastos, ieplakās, upju ielejās. Kūdra mineralizējusies (6–15 %), labi sadalījusies (20–50 %), tās reakcija gandrīz neitrāla (pH 6–7), vide ar barības vielām bagāta jeb eitrofa. Raksturīgi grīšļi un zaļsūnas. Sastop uzpūsto grīsli (Carex rostrata), pūkaugļu grīsli (C. lasiocarpa). Raksturīgie ziedaugi: trejlapu puplaksis (Menyanthes trifoliata), purva vārnkāja (Comarum palustre), šaurlapu spilve (Eriophorum polystachion), purva rūgtdille (Peucedaum palustre), dzegužpirkstītes (Dactylorhiza spp.). Sūnu stāvā – parastā smailzarīte (Calliergonella cuspidata), dižsirpes (Scorpidium scorpioides), starainā atskabardze (Campylium stellatum). Sugām bagātāki ir kaļķainie zāļu purvi, kas veidojas avoksnāju apkārtnē, kur izplūst pazemes ūdeņi; tie ir bagāti ar dzelzi, kaļķi vai sēru. Zemie purvi ar sēravotiem sastopami vietās, kur nelielā dziļumā ieguļ Salaspils svītas ģipšainie ieži (Raganu purvs).

Pārejas purvi veidojas, palielinoties kūdras slāņa biezumam un samazinoties gruntsūdeņu ietekmei uz augu barošanos. Palielinās nokrišņu nozīme. Kūdras reakcija ir skāba līdz neitrāla (pH 4–7). Sastop grīšļus – tievsakņu (Carex chordorhiza), pūkaugļu (C. lasiocarpa), uzpūsto (C. rostrata); purva šeihcēriju (Scheuchzeria palustris), parasto baltmeldru (Rhynchospora alba), polijlapu andromedu (Andromeda polifolia), strupo sfagnu (Sphagnum flexuosum), assmailes sfagnu (S. fallax), kārklus (Salix spp.), purva bērzu (Betula pubescens).

Augstie purvi barības vielas un ūdeni saņem ar nokrišņiem, kūdras slānis var pārsniegt 10 m, kūdras reakcija skāba (pH 3–4). Purva centrā kūdras veidošanās norit aktīvāk, radot vienu vai vairākus pacēlumus jeb kupolus. Raksturīga ciņu-ieplaku un ciņu grēdu-purva lāmu struktūra; relikti ezeri. Zināms rietumu purva tips ar ciņu mazmeldru (Trichophorum cespitosum) un austrumu tips ar purvu kasandru (Chamaedaphne calyculata). Uz ciņiem dominē sila virsis (Calluna vulgaris), makstainā spilve (Eriophorum vaginatum), purva dzērvenes (Oxycoccus palustris), apaļlapu rasene (Drosera rotundifolia), polijlapu andromeda (Andromeda polifolia), lācenes (Rubus chamaemorus). Ieplakās – parastais baltmeldrs (Rhynchospora alba), purva šeihcērija (Scheuchzeria palustris), garlapu rasene (Drosera anglica), struplapu sfagns (Sphagnum cuspidatum), mīkstais sfagns (S. tenellum). Sfagniem būtiska loma augsto purvu attīstības procesā kā galveniem kūdras veidotājiem – Magelāna sfagnam (Sphagnum magellanicum), iesarkanajam (S. rubellum), brūnajam sfagnam (S. fuscum). Ainavu veido priedītes. Vislielākās platības (4,1 %) Latvijā aizņem dabiski augstie purvi. Purvi ir nozīmīga vide putniem – dzērvēm (Grus grus), dzeltenajam tārtiņam (Pluvialis apricaria), purva tilbītei (Tringa glareola), lietuvainim (Numenies phaeopus); kukaiņiem – purva dzeltenim (Colias palaeno), agrajam purvraibenim (Clossima euphrosyne), lielajam viršu zilenītim (Plebejus argus). Purvos ieceļo vilki, lapsas, lūši, baltais zaķis; malās dzīvo bebri. Zāļu purvos sastop aizsargājamus augus – stāvlapu dzegužpirkstīti (Dactylorhiza incarnata), rūsgano melnceri (Schoenus ferrugineus), bezdelīgactiņu (Primula farinosa), parasto kreimuli (Pinguicula vulgaris), Devela grīsli (Carex davalliana); pārejas purvos – purva sūneni (Hammarbya paludosa), vidējo raseni (Drosera intermedia), parasto purvmirti (Myrica gale); augstajos purvos – ciņu mazmeldru, pundurbērzu (Betula nana).

Cilvēku iejaukšanās purvu hidroloģiskajā režīmā izjauc līdzsvaru starp atmosfēras nokrišņu uzkrāšanos un dabisko noteci; tiek traucēti hidroloģiskie un ekoloģiskie apstākļi. Purvus izmaina to nosusināšana, kūdras ieguve, pārveidošana par lauksaimniecības zemēm, mežu stādīšana, eitrofikācija, piesārņojums, ugunsgrēki, ceļu būve. Nosusināšanas rezultātā dabiskā purva veģetācija tiek aizstāta ar degradēta purva veģetāciju, ieviešas invazīvās sugas (parastā līklape, Campylopus introflexus), izmainās kūdras īpašības un purva ekosistēmas funkcionēšana, notiek purva virsmas sēšanās, kūdras mineralizācija. Latvijā maz ietekmēti vai relatīvi dabiski ir tikai puse purvu. Meliorācijas dēļ samazinās atklātās purvu platības, tie aizaug ar kokiem un krūmiem. Purvu atjaunošanas nepieciešamību nosaka cilvēka darbības ietekme, apdraudētības pakāpe un ievērojama platību samazināšanās Eiropā. Augstie purvi Eiropas Savienībā ir prioritāri aizsargājams biotops. Latvijā purvus aizsargā Ziemeļvidzemes Biosfēras rezervātā, Teiču un Krustkalnu rezervātā, Slīteres, Ķemeru, Gaujas Nacionālajā parkā, dabas liegumos, dabas parkos, aizsargājamu ainavu apvidos. Latvijā ir seši starptautiskas nozīmes mitrāji (Ramsāres vietas): Ziemeļu purvi, Teiču un Pelečāres purvs, Lubānas mitrāju komplekss, Papes mitrāju komplekss, Kaņiera ezers, Engures ezers. Teiču purva platība sasniedz 14 074,3 ha. Kurzemē purvi mijas ar priežu mežu klātiem seno kāpu vaļņiem, veidojot kangaru/vigu kompleksu Slīteres Nacionālajā parkā.

Purvi nodrošina ekosistēmu pakalpojumus ‒ apgādes pakalpojumus (tiešos materiālos un resursu ieguvumus – pārtiku, ūdeni u. c.), regulējošos pakalpojumus (ekosistēmas funkcijas, kas regulē gaisa, augsnes kvalitāti; kontrolē plūdus), kultūras pakalpojumus (aktīvo/pasīvo atpūtu, vides izglītību). Purviem būtiska loma bioloģiskās daudzveidības saglabāšanā, sateces baseina hidroloģiskā režīma regulēšanā, oglekļa apritē un klimata regulēšanā. Uzkrājot atmirušo augu biomasu kūdras veidā, tie glabā lielu oglekļa apjomu.