Kinžals ir dunča tips, kas raksturīgs Kaukāza un Vidusāzijas tautām, vēlāk arī Krievijas Impērijas dienvidu pierobežas iedzīvotājiem. Kinžalu lietoja gan kā saimniecības priekšmetu, gan kā medību un tuvcīņas ieroci, tas ir arī vairāku tautu etnogrāfiskā tērpa aksesuārs. Pēc konstrukcijas kinžals ir roktura ierocis ar īsu vai vidēji garu šķeltni bez gardes, lietojams ar vienu roku, nēsājams makstī. Kinžala garums svārstās no 400 līdz 600 mm. Šķeltņa platums ir ap 35 mm, biezums – 6 mm.

Ieroča nosaukums cēlies no arābu valodas vārda handžar, kas apzīmē tieši Kaukāza un Vidusāzijas tautu specifisku dunci. Krievu valodā ar šo vārdu saprot jebkura veida dunčus un kaujas nažus, ja tiem nav savs specifisks nosaukums, piemēram, stilets, kortiks, daga, činkveda, kriss, kutars un citi.

Krievijas Impērijā līdz 18. gs. nebija izveidojies kāds noteikts tuvcīņas aukstā ieroča tips, dažādi naži un dunči tika izmantoti galvenokārt kā medību ieroči un saimniecības instrumenti. Nonākot saskarsmē ar Kaukāza reģiona un Vidusāzijas tautām, pierobežu apgabalos dzīvojošie slāvi pārņēma arī šo tautu lietotos ieročus, to nosaukumus un cīņas paņēmienus. Donas, Piedņepras, Kubaņas un Terekas kazaki sāka lietot kaukāziešu dunčus un arī to tradicionālos nēsāšanas paņēmienus. Īpašā cieņā bija čerkesu un dagestāniešu izstrādājumi. Šiem kinžaliem bija slaidi, simetriski divasmeņu šķeltņi ar vienu vai vairākām gropēm uz to sāniem un par šķeltni šaurāki rokturi ar arkas veida galvu. Tiem bija īpašs apzīmējums – kama. Bija sastopami arī kinžali ar liektiem divasmeņu šķeltņiem, bet tie biežāk bija musulmaņu pasaules izstrādājumi ar nosaukumu bebuts.

Plašāk pazīstami kinžali kļuva, kad pakļauto Kaukāza tautu aristokrātijas pārstāvji 19. gs. vidū sāka kalpot Krievijas valdnieku personīgajā apsardzē – konvojā. Kinžali bija konvoja formas tērpa piederums, vienlaikus grezns amatnieku izstrādājums ar rotājumiem no sudraba, zelta un dārgakmeņiem. Konstruktīvi visi šī veida ieroči bija ļoti līdzīgi gan kaukāziešu, gan Vidusāzijas tautu izpildījumā. Atšķirība saskatāma tikai etnogrāfiskā ornamenta izmantošanā uz ieroču rokturiem un makstīm. Drīz vien arī krievu amatnieki un ieroču meistari sāka izgatavot līdzīgus kinžalus gan kā personiskos ieročus, gan kā suvenīrus vai greznuma priekšmetus.

Kinžali Krievijas armijā parādījās jau 19. gs. dažu elitāru vienību apbruņojumā. 20. gs. sākumā, īsi pirms Pirmā pasaules kara, kaukāziešu tipa kinžalus pārveidoja, tos vienkāršojot – atsakoties no rotājumiem, lai iekļautu standarta apbruņojumā artilēristiem, ložmetēju komandu kareivjiem un dažu citu vienību zemāko pakāpju karavīriem. 1907. gadā apbruņojumā tika pieņemts kinžals bebuts ar nosaukumu – кинжал кривой солдатский (кинжал-бебут) обрaзца 1907 года (1907. gada parauga līkais kareivju kinžals), kuru izmantoja galvenokārt fašīnu sagatavošanai.

Kinžals bebuts sastāv no metāla ģelža un jaukta materiāla roktura. Ģelzis izgatavots no melnā metāla sakausējuma, ar liektu, asimetrisku divasmeņu šķeltni; uz abiem šķeltņa sāniem divas šauras gropes; šķeltnis un roktura serde no viena metāla gabala; roktura serde plakana, ar simetrisku sašaurinājumu vidusdaļā, galā arkas veida galva; pie roktura serdes ar divām pusapaļām vara sakausējuma kniedēm piestiprināti divi roktura uzliktņi no koka. Kinžala maksts izgatavota no koka un apvilkta ar ādu melnā krāsā. Tai ir vara sakausējuma iemava un gala apkalums; maksts augšpusē jostas cilpa un siksniņa no brūnas ādas ar metāla sprādzi. 1912. gadā ieroci nedaudz uzlaboja – roktura apakšā uzlika misiņa apskavu un saplacināja roktura kniedes. Pirmā pasaules kara laikā ražoja vienkāršotus kinžalus kamas ar taisniem šķeltņiem ložmetējnieku apbruņošanai.

Kinžalus Krievijā rūpnieciski ražoja Zlatoustas ieroču fabrikā (Златоустовская оружейная фабрика) un Iževskas ieroču rūpnīcā (Ижевский оружейный завод), kara laikā valsts pasūtījumus izpildīja vairākas privātfirmas. Kaukāza reģionā amatnieciski kinžali tika izgatavoti arī Padomju Sociālistisko Republiku Savienības laikā.

Kinžalus kamas un bebutus mūsdienu armijās nelieto. Atsevišķas firmas tos joprojām izgatavo kā suvenīrus vai greznuma priekšmetus. Tos izmanto arī vēsturisko notikumu rekonstrukcijās, kinoindustrijā, tie tradicionāli saglabā savu vietu Kaukāza un Vidusāzijas tautu kultūrā un tiek lietoti kā etnogrāfisko tērpu piederumi.

Pirmajā pasaules karā kinžalus, gan bebutus, gan kamas, izmantoja Kaukāza reģiona, arī Vidusāzijas nacionālo militāro formējumu karavīri. Nav ziņu, cik tie bija reglamentēti. Galvenokārt tie bija amatnieku un vietējo fabriku ražojumi. Kinžalu izplatība šajās vienībās bija plaša gan kā tradicionālam ierocim, gan oficiāli apstiprinātam formas tērpa piederumam. Tos vairāk izmantoja kā aukstos ieročus, iespējams, mazāk kā saimnieciskus priekšmetus un darbarīkus. Tomēr amatnieku darbs bija salīdzinoši dārgs, tādēļ tos iegādāties varēja augstāku dienesta pakāpju karavīri.

1907. gada parauga kinžals un tā 1912. gada modifikācija bija Krievijas armijas apbruņojumā, tādēļ tos lietoja arī latviešu strēlnieki: artilēristi, ložmetējnieki un kājnieku pulku jātnieku izlūku komandu zemāko pakāpju karavīri. Pirmā pasaules kara gados Krievijai bija liels ieroču trūkumu, tādēļ tika izmantoti jebkādi noliktavās saglabātie aukstie ieroči, pat 19. gs. vidū ražoti cirtņi (cirtni mūsdienās kriminālpolicija sauc arī par tesni, no krievu valodas тecaк). Šādos kara apstākļos, trūkumā un nestabilitātē Krievija nespēja apgādāt savus sabiedrotos ar ieročiem, tādēļ to izplatība lielā apjomā citās valstīs nevarēja notikt. Pēc 1917. gada lielinieku apvērsuma Krievijas Pilsoņu karā kinžalus izmantoja gan sarkano, gan balto vienībās. Tuvcīņai tos lietoja arī Latvijas Neatkarības karā, bet sevišķi piemērots šis ierocis bija krūmu un zaru ciršanai, īpaši bebuts tā liektā šķeltņa dēļ.