Speciālajā izglītībā nozīmīga ir izglītošanas metožu diagnostikas pilnveide. Speciālajai izglītībai ir cieša saikne ar citām pedagoģijas apakšnozarēm (pirmsskolas izglītību, pamatizglītību), kā arī ar logopēdiju, psiholoģiju, medicīnu, valodniecību un citām zinātņu nozarēm.

Latvijā speciālā izglītība ir bērniem ar redzes, dzirdes traucējumiem, valodas traucējumiem, garīgās attīstības traucējumiem, smagām somatiskajām slimībām, kustību un balsta aparāta traucējumiem, garīgās veselības slimībām un mācīšanās traucējumiem (pirmsskolas vecumā – jauktiem attīstības traucējumiem). Bērnu speciālās izglītības vajadzības nosaka pedagoģiski medicīniskās komisijas, kas iesaka vēlamo izglītības programmu, ko bērns var apgūt gan speciālās izglītības iestādēs, gan vispārējās izglītības iestādēs ar nosacījumu, ka bērnam tiek nodrošināts viņa vajadzībām atbilstošs atbalsts.

Speciālās izglītība Latvijas teritorijā veidojusies jau pirms Latvijas kā neatkarīgas valsts izveidošanās. 19. gs. Rīgā un citās pilsētās sākās bērnu ar speciālām vajadzībām izglītošana un audzināšana. Neredzīgo skolas pirmsākumi meklējami 19. gs. Rīgā. Krievijas Impērijā pirmo “iestādi idiotiem” 1854. gadā izveidoja Rīgā Frīdrihs un Terēze Placi. 20. gs. Latvijā bija izveidojies plašs speciālo skolu (palīgskolu) tīkls (ap 60), kur lielākā daļa bija skolas bērniem ar garīgās attīstības traucējumiem. Pastāvēja arī skolas bērniem ar dzirdes traucējumiem, redzes traucējumiem, valodas traucējumiem, “nervozo” bērnu skolas, sanatorijtipa skolas, kurās tika nodrošināta bērniem piemērota mācīšana, audzināšana un, ja nepieciešams, arī ārstēšana un rehabilitācija.

No 1990./1991. mācību gada speciālajās skolās sāka mācīt arī bērnus ar smagiem garīgās attīstības traucējumiem. Šādi bērni pirms tam tika uzskatīti par neapmācāmiem. Tas bija liels solis speciālās izglītības attīstībā.

Latvijā ir samērā liels speciālo izglītības iestāžu tīkls. Tas reizēm ir atbilstošākais risinājums, īpaši bērniem ar vidēji smagiem un smagiem garīgās attīstības traucējumiem, jo vispārējās izglītības iestādes ne vienmēr var nodrošināt visu nepieciešamo. Latvijā ir 60 speciālās izglītības skolas, kurās īsteno dažādas izglītības programmas bērniem ar speciālajām vajadzībām; no tām 11 skolām ir piešķirts speciālās izglītības attīstības centra nosaukums. Daļa bērnu ir iekļāvušies vispārējās izglītības iestādēs, bet viņiem ir nepieciešams nodrošināt atbilstošu izglītību, atbalstu, lai līdzdalība visos izglītības un sociālajos procesos būt iespējami pilnīgāka. Iekļauto bērnu skaits ar katru gadu palielinās.

Ar pirmsskolas vecuma bērnu speciālo izglītību nodarbojas pirmsskolas izglītības iestādes. Ir gan atsevišķas šādas iestādes, gan arī atsevišķas grupas vispārējās pirmsskolas izglītības iestādēs. Arī skolas vecuma bērni izglītību var iegūt speciālajās skolās, atsevišķās klasēs vispārējās izglītības skolās vai arī integrējoties parastajā klasē.

Atkarībā no veselības stāvokļa un iespējām atšķirīgas ir tālākizglītības iespējas. Bērniem ar redzes, dzirdes, valodas, kustību, mācīšanās traucējumiem, somatiskajām slimībām un garīgās veselības slimībām ir iespējams iegūt arī vidējo izglītību un turpināt mācības augstākajās izglītības iestādēs. Bērniem ar garīgās attīstības traucējumiem pēc pamatizglītības iegūšanas ir iespēja turpināt mācības speciālo skolu arodklasēs vai profesionālās izglītības skolās.

Speciālā izglītība un tās iestādes ir pakļautas Izglītības un zinātnes ministrijai, tomēr daļai bērnu ir nepieciešama arī regulāra medicīniskā aprūpe, rehabilitācijas pasākumi un atbalsts. Līdz ar to speciālajā izglītībā nozīmīga ir arī Veselības ministrija un Labklājības ministrija. 

No 1921. līdz 1940. gadam darbojās Latvijas defektīvo bērnu skolotāju biedrība. Kopš 1997. gada darbojas Speciālās izglītības darbinieku asociācija, kas apvieno nozares speciālistus valstī. 2017. gada septembrī tika nodibināta Speciālo pedagogu asociācija.

Liepājas Pedagoģiskajā institūtā (tagad Liepājas Universitāte) tika izveidota pirmā Defektoloģijas fakultāte Latvijā, kur kopš dibināšanas strādāja Lūcija Ķeire un Maija Valce, rūpējoties par palīgskolas skolotāju un skolotāju logopēdu sagatavošanu. Speciālās izglītības skolotājus gatavo arī Latvijas Universitātē (Sarmīte Tūbele, Rasma Vīgante) un Rēzeknes Tehnoloģiju akadēmijā (Mārīte Rozenfelde).

Speciālajās pedagoģijas attīstībā ieguldījumu devusi pedagoģe M. Valce (skolotāju izglītībā un zinātnē). Ilga un Ilgvars Freimaņi darbojušies speciālās izglītības skolotāju sagatavošanā, kā arī sagatavojuši latviešu valodas un matemātikas mācību grāmatas speciālajām skolām. Matemātikas skolotājs Paulis Lore veidojis matemātikas programmu speciālajām skolām. Olga Bāliņa sagatavojusi latviešu valodas metodiskos materiāli speciālajā izglītībā.