Pateicoties M. Grīnbergas nesavtīgajai un atbildīgajai rīcībai dramatiskos kara un pēckara apstākļos, 1946. gada sākumā Latvijā atgriezās būtiska daļa nacististiskās Vācijas aizvesto muzeju (Latvijas Nacionālā mākslas muzeja, Latvijas Nacionālā vēstures muzeja un Rīgas vēstures un kuģniecības muzeja) mākslas darbi un priekšmeti un Latvijas Valsts vēstures arhīva arhivālijas.

Mācījās Rīgas pilsētas 2. vidusskolā (1924–1928) un Latvijas Universitātes Filoloģijas un filozofijas fakultātes Vēstures nodaļā (1935–1940), ko nepabeidza.

1923. gadā M. Grīnberga pārcēlās no Petrogradas uz Latviju. Strādāja par pārdevēju mātes Mērijas Grīnbergas lietišķās mākslas salonā Rīgā (1926–1937). Bija Valsts vēsturiskā (mūsdienās Latvijas Nacionālā vēstures) muzeja zinātniskā darbiniece no 1937. gada līdz 1950. gada decembrim, kad tika atlaista no darba, strādāja par Latvijas Padomju Sociālistiskās Republikas (LPSR) Centrālā Valsts vēsturiskā (mūsdienās Latvijas Nacionālā vēstures) muzeja etnogrāfiskās nodaļas vadītāja pienākumu izpildītāju. No 1952. līdz 1958. gadam bija Rīgas elektroarmatūras rūpnīcas produkcijas kvalitātes kontroliere, vēlāk montētāja. No 1958. līdz 1975. gadam bija LPSR Valsts latviešu un krievu mākslas (vēlāk Latvijas PSR mākslas, mūsdienās Latvijas Nacionālā mākslas) muzeja bibliotekāre.

M. Grīnberga piedalījās ekspozīciju iekārtošanā ārzemju izstādēs (Latvijas etnogrāfiskā un mājrūpniecības izstāde Helsinkos 1933. gada; Latviešu tūrisma propagandas stends Budapeštas starptautiskajā izstādē 1936. gadā; Latviešu mākslas izstāde Parīzē 1938. gadā; Latviešu grāmatu izstāde Leipcigā 1942. gadā).

M. Grīnbergas mūža nozīmīgākais veikums ir leģendārais “Vācijas brauciens”. 1944. gada vasaras beigās un rudenī nacistiskā Vācija uz Opavu (Sudetijas apgabalā, mūsdienās Čehijā) izveda nozīmīgas Latvijas muzeju un arhīvu vērtības, kuru lielāko daļu 1945. gada sākumā pārvietoja uz karadarbības neskartās Rietumbohēmijas pilīm un klosteriem netālu no Pilzenes. Izvestās Latvijas kultūras vērtības, kas galvenokārt atradās Trpistas pilī un Kladrubu klosterī, Otrā pasaules kara beigās nonāca Amerikas Savienoto Valstu (ASV) armijas pārvaldībā, kas tās līdz ar Kijevas seno dokumentu arhīva materiāliem 25.10.1945. nodeva Padomju Sociālistisko Republiku Savienībai (PSRS). M. Grīnberga, kura 1944. gada oktobrī brīvprātīgi devās līdzi vāciešu evakuētajām Valsts vēsturiskā muzeja kolekcijām un uzraudzīja Latvijas kultūras vērtības visu izvešanas laiku (pārējie muzeju un arhīvu darbinieki, baidoties atgriezties PSRS okupētajā Latvijā, 1945. gada vasarā devās uz ASV pārvaldīto Vācijas teritorijas daļu), parakstīja pieņemšanas dokumentus, uzņemoties atbildību par Latvijas kultūras vērtībām. Tos parakstīja arī vācu izcelsmes ukraiņu filologs Nikolajs Gepeners un padomju 5. krievu gvardes pavēlniecības pārstāvis, majors Ļevs Podoļskis (Лев Подольский). Tā bija lielākā ASV veiktā nacistiskās Vācijas izvesto kultūras vērtību restitūcija.

Saglabātās Latvijas kultūras vērtības 11 vagonos (ap 400 kastes ar muzeju kolekcijām un ap 700 kastes ar arhīvu dokumentiem) Rīgā atgriezās 1946. gada februārī. Starp atgūtajām kultūras vērtībām bija 257 Rīgas pilsētas mākslas muzeja gleznas, tostarp Rīgas rātskunga un tirgotāja Frīdriha Vilhelma Brederlo (Friedrich Wilhelm Brederlo) kolekcija, kas veido Latvijas Nacionālā mākslas muzeja ārzemju glezniecības kolekcijas kodolu, Valsts vēsturiskā (mūsdienās Latvijas Nacionālā vēstures) muzeja etnogrāfijas un arheoloģijas kolekcijas, vērtīgi Doma (mūsdienās Rīgas vēstures un kuģniecības) muzeja priekšmeti – pilsētas ģerboņi un zīmogi, Rīgas Latviešu biedrības dokumenti, materiāli par Dziesmu svētkiem, Melngalvju biedrības sudraba priekšmeti, bet starp arhivālijām (Latvijas valsts arhīva; mūsdienās Latvijas Valsts vēstures arhīvs), Rīgas pilsētas vēsturiskā arhīva, Rīgas dzimtsarakstu arhīva un Valsts statistikas pārvaldes dokumenti, tostarp Vidzemes, Kurzemes un Igaunijas dvēseļu revīzijas, Kurzemes hercogu arhīvs, dažādu konfesiju baznīcu grāmatas, Vidzemes luterāņu konsistorijas arhīvs.

Par nesavtīgo rīcību Otrā pasaules kara beigu sarežģītajā situācijā M. Grīnberga nekādu pateicību nesaņēma, bet viņas veikums dzīves laikā publiski netika pieminēts un līdz pat 21. gs. sākumam palika kā muzeja darbinieku leģenda.

M. Grīnbergas paveiktajam veltīta filma un izstāde. 2018. gadā uzņemta dokumentālā filma ar inscenētām epizodēm “Mērijas ceļojums” (scenārija autore un režisore Kristīne Želve, Mērijas Grīnbergas lomā Daiga Kažociņa, studija “Vivat!”). 2019. gadā Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā sarīkota izstāde “Mērijas ceļojums. Grosvaldu ģimenes stāsts” (kuratores: Kristīne Želve, Ieva Kalnača). 2019. gadā Latvijas Muzeju biedrība iedibināja Mērijas Grīnbergas balvu, kas tiek piešķirta kādai personībai par būtisku ieguldījumu muzeju vērtību saglabāšanā un popularizēšanā.