E. Veinhausa ir viena no 21. gs. pirmās desmitgades spilgtākajām populārās mūzikas māksliniecēm.

Darbojusies soula, neosoula, džeza un popmūzikas žanros.

Augusi muzikālām tradīcijām bagātā Londonas ebreju ģimenē, pusaudzes gados mācījās Silvijas Jangas teātra skolā (Sylvia Young Theatre School), 15 gadu vecumā sāka sacerēt dziesmas, neilgi pēc tam kļuva par Nacionālā jaunatnes džeza orķestra (National Youth Jazz Orchestra, NYJO) dziedātāju, kā arī izpildīja džeza standartus klubos.

Debijas albums Frank (2003) guva ievērojamus panākumus Lielbritānijā un pieteica mākslinieci, kas turpināja klasiskā džeza dīvu Billijas Holidejas (Billie Holiday), Dinas Vašingtones (Dinah Washington) un Sāras Vonas (Sarah Vaughan) iedibinātās vokālās tradīcijās un sacerēja modernā dzīvesveida iedvesmotas dziesmas. Frank tika nominēts BRIT un Mercury balvām, bet tā singls Stronger Than Me (sacerēts sadarbībā ar Salāmu Remi, Salaam Remi) tika novērtēts ar Aivora Novelo balvu (Ivor Novello Award) “Labākā laikmetīgā dziesma” (Best Contemporary Song).

Starptautisku atzinību E. Vainhausai atnesa otrais albums Back to Black (2006) – tapis sadarbībā ar producentiem S. Remi un Marku Ronsonu (Mark Ronson). Šis albums demonstrē aizraušanos ar ritmblūzu, soulu (vairākas dziesmas ieskaņotas ar amerikāņu neosoula grupu The Dap-Kings) un 20. gs. 60. gadu meiteņu popgrupu stilistiku (ietekmējusi arī dziedātājas vizuālo tēlu). Back to Black kļuva par vienu no mākslinieciski un komerciāli veiksmīgākajiem desmitgades albumiem un ieguva piecas Grammy balvas, padarot E. Vainhausu par  vispasaules slavenību.

Strauji gūtās kritikas un publikas atzinības, plašsaziņas līdzekļu uzmanības un intensīvās koncertdarbības izraisītās fiziskās un emocionālās pārslodzes dziedātāja centās kompensēt ar alkoholu un narkotikām. Šīs atkarības strauji un nelabvēlīgi ietekmēja profesionālo darbību un veselību – arī E. Vainhausas nāves iemesls bija saindēšanās ar alkoholu. Dziedātājas pēdējais ieraksts – 20. gs. 30. gadu popdziesma Body and Soul, duets ar amerikāņu mūzikas veterānu Toniju Benetu (Tony Bennett) – pēc viņas nāves tika novērtēts ar Grammy balvu kategorijā “Labākais popmūzikas dueta/grupas izpildījums”.

Kaut arī E. Vainhausas karjera bija salīdzinoši neilga un viņa paguva ieskaņot tikai divus studijas albumus (pēc dziedātājas nāves klajā laistas arī skaņuplates ar koncertu un demoierakstiem), viņa bija viena no sava laika spilgtākajām populārās mūzikas slavenībām. Panākumu pamatā bija emocionālais dziedājums, reālistiskie dziesmu teksti un oriģinālā mūzika, kurā apvienoti dažādi laikmeti, stilistikas un skanējumi, kā arī nepakļāvīgā personība, atraktīvais skatuves tēls un ģērbšanās maniere, kas viņu padarīja ne vien par mūzikas, bet arī stila un modes ikonu. E. Vainhausas piemērs mūzikas industrijā pavēra ceļu arī citām dziedātājām ar neatkarīgu, no tradicionālā popzvaigznes stereotipa atšķirīgu radošo individualitāti (Adele, Adel; Lēdija Gāga, Lady Gaga; Elija Goldinga, Ellie Goulding; Florensa Velča, Florence Welch; Lana del Reja, Lana Del Rey, u. c.).

Par E. Vainhausas dzīvi un radošo darbību stāsta dokumentāla filma “Eimija” (Amy, režisors Asifs Kapadia, Asif Kapadia, 2015, Lielbritānija), kas saņēmusi daudzas kino un mūzikas industrijas balvas (t. s. Eiropas filmu balva, European Film Award, “Labākajai Eiropas dokumentālajai filmai”, Best European Documentary; Amerikas Kinoakadēmijas, Academy of Motion Picture Arts and Sciences, AMPAS, balvu "Oskars", Oscar, “Labākajai dokumentālajai filmai”, Best Documentary Feature, un Grammy balva “Labākajai mūzikas filmai”, Best Music Film). Par viņu sarakstītas vairākas biogrāfiskas grāmatas, t. sk. arī tēva Miča Vainhausa (Mitch Winehouse) un mātes Dženisas Vainhausas (Janis Winehouse) atmiņu stāsti.

Amerikāņu pankgrupa Green Day viņai veltījusi dziesmu Amy (2012), pankroka dziesminiece Petija Smita (Patti Smith) par E. Veinhausu sacerējusi (kopā ar Toniju Šenehenu, Tony Shanahan, un Stjuartu Lermanu, Stewart Lerman) dziesmu This Is The Girl (2012), bet angļu ska grupa Madness – dziesmu Blackbird (2016). Dziedātājas bijušais sadarbības partneris mūziķis un producents M. Ronsons viņas piemiņai veltījis lielus panākumus guvušo albumu Uptown Special (2015).

Back to Black (līdzautors M. Ronsons); Body and Soul (Edvarda Heimena, Edward Heyman, Roberta Sora, Robert Sour, Frenka Eitona, Frank Eyton un Džonija Grīna, Johnny Green, dziesmas kaverversija, duets ar T. Benetu); Fuck Me Pumps (līdzautors S. Remi); You Know, I’m No Good; Love Is A Losing Game; Rehab; Stronger Than Me (līdzautors S. Remi); Take the Box (līdzautors Lūks Smits, Luke Smith); Tears Dry On Their Own (līdzautori Nikolass Ešfords, Nickolas Ashford, un Valērija Simpsone, Valerie Simpson); Valerie (grupas The Zutons dziesmas kaverversija, izpilda ar M. Ronsonu).

Frank (Island, 2003); Back to Black (Island, 2006); Lioness: Hidden Treasures (Island/Lioness, 2011); Amy Winehouse at the BBC* (Island/Lioness, 2012); Amy** (Island, 2015); Live at Glastonbury 2007* (Universal Music, 2022)

 * koncertieraksti

** mūzika no tāda paša nosaukuma dokumentālās filmas