Būtiski ietekmējis žanra mākslinieciskos pamatprincipus, agrīnā džeza kolektīvo muzicēšanu aizstājot ar instrumentālistu–solistu dominanci, ievērojami pilnveidojot improvizācijas izpratni, kā arī populārās mūzikas vokālo tradīciju. Saukts arī par Sačmo (Satchmo), Saču (Satch) un Popsu (Pops).

Auga nabadzībā, pusaudža vecumā strādāja gadījuma darbus un dziedāja Ņūorleānas ielās, līdz nokļuva krāsaino mazgadīgo likumpārkāpēju pārmācības namā – tur sāka apgūt kornetes spēli, kas ļāva iekļauties dzimtās pilsētas (tiek uzskatīta arī par džeza dzimteni) mūzikas apritē. No 1922. gada spēlēja Čikāgā, bijušā Ņūorleānas mūziķa Džo “Kinga” Olivera (Joe “King” Oliver) orķestrī, no 1924. gada – Ņujorkā, prominentajā Flečera Hendersona (Fletcher Henderson) orķestrī. Šajā laikā par pamatinstrumentu izvēlējās trompeti un piedalījās daudzās ierakstu sesijās, kā arī spēlēja pavadījumu populārām blūza dziedonēm Besijai Smitai (Bessie Smith), Mā Reinijai (Ma Rainey) un Albertai Hanterei (Alberta Hunter).

1925. gadā L. Ārmstrongs atgriezās Čikāgā un veica nozīmīgus ierakstus ar grupām Louis Armstrong & His Hot Five un Hot Seven (sākotnēji abu pianiste bija L. Ārmstronga otrā sieva Lila Hārdina, Lil Hardin). Šie ieskaņojumi –  Struttin’ With Some Barbecue; Hotter That That; Potato Head Blues; West End Blues u. c. – pieteica kvalitatīvi jaunu džeza attīstības stadiju; muzicēšanas pamatā vairs nebija disciplinēts ansambļa izpildījums ar kolektīvu skaņdarba pamatmelodijas variēšanu, bet gan tehniski virtuoza solista vai solistu improvizācija, kuras gaitā pamatmelodija nereti tika pārveidota līdz nepazīšanai. Liela ietekme bija arī L. Ārmstronga vokālā izpildījuma manierei, kas vēlāk imitēta ne mazāk kā viņa trompetes spēle. Viņš dziedāja zemā, šķietami piesmakušā balsī un atbrīvotā “stāstījuma” intonācijā, bieži demonstrējot nevainojamu sketa tehniku – improvizētu bezvārdu dziedājumu (scat singing), kurā vokālists izmanto jēdzieniski nesaistītas zilbes. Trompetes skanējumu mūziķis centās tuvināt balss dziedājumam, savukārt dziedot izmantoja instrumenta spēles paņēmienus. L. Ārmstrongs nebija pirmais sketojošais vokālists, bet tieši viņš sketu padarīja par pilnvērtīgu vokālās tehnikas paņēmienu, kas arī dziedātājiem pavēra plašas improvizācijas iespējas.

20. gs. 30. gados L. Ārmstronga repertuārā blūza struktūrā balstītus skaņdarbus arvien biežāk aizstāja populāras Hogija Kārmaikla (Haogy Carmichael), Ērvinga Berlina (Irving Berlin), Djūka Elingtona (Duke Ellington), Koula Portera (Cole Porter) un citu autoru dziesmas – izpildījuma maniere kļuva tehniski vienkāršāka, taču saglabāja agrāko emocionalitāti un tehnisko izsmalcinātību. Šajā laikā L. Ārmstrongs uzstājās ar lieliem orķestriem un daudz koncertēja ASV, Lielbritānijā un Eiropā. Savukārt 40. gadu vidū viņš atgriezās pie skaitliski mazāka mūziķu sastāva un turpmāk muzicēja ar All Stars sekstetu – kolektīva dalībnieki bieži mainījās, taču tajā spēlēja labākie svinga un diksilenda mūziķi. 1949. gadā L. Ārmstrongs kļuva par pirmo džeza mūziķi, kura attēls publicēts uz žurnāla Time vāka.

Palikdams uzticīgs tradicionālā džeza estētikai un izklaides funkcijai, žanra tālākajai attīstībai L. Ārmstrongs nesekoja, tādēļ 50. gados kritika un daļa bībopa paaudzes mūziķu viņa darbību uzskatīja par mākslinieciski neaktuālu un intelektuāli mazspējīgu. Par spīti šiem pārmetumiem, L. Ārmstronga popularitāte turpināja augt, un viņš radīja virkni savu augstvērtīgāko ierakstu (Louis Armstrong Plays W.C. Handy, 1954; Satch Plays Fats: Music of Fats Waller, 1955; Ambassador Satch, 1956; arī trīs albumus ar Ellu Ficdžeraldu, Ella Fitzgerald, kuros dzirdamais abu mūziķu vokālais duets reizēm dēvēts par spilgtāko džeza vēsturē). Šie darbi viņam ļāva kļūt par vienu no visvairāk mīlētajiem amerikāņu skatuves māksliniekiem – arī vienu no pirmajiem, kura talants, harismātiskā personība un humora izjūta pārvarēja rasu aizspriedumus, gūstot lielu atzinību gan melnādainajā, gan baltādainajā publikā. Nereti dēvēts par “džeza vēstnieku”, L. Ārmstrongs bija viens no pazīstamākajiem mūziķiem pasaulē un sniedza līdz pat 300 koncertiem gadā (pēc 1959. gadā pārciestas sirdslēkmes, koncertdarbības intensitāte nedaudz samazinājās).

1964. gadā L. Ārmstrongs ieskaņoja dziesmu Hello, Dolly! no Džerija Hermana (Jerry Herman) tāda paša nosaukuma mūzikla. Tradicionālā diksilenda stilistikā ieturētais un globālās bītlomānijas muzikālajā gaisotnē šķietami neiederīgais skaņdarbs kļuva par vienu no gada veiksmīgākajiem singliem un L. Ārmstronga panākumiem bagātāko ierakstu; sasniedza 1. vietu Billboard Hot 100 tabulā un izpelnījās Grammy balvu par Labāko vokālo izpildījumu (Grammy žūrija Hello, Dolly! atzina arī par Gada dziesmu); mūzikla ekranizācijā (1969) L. Ārmstrongs to izpildīja duetā ar Barbru Streisandu (Barbra Streisand).

Kaut arī mūža pēdējos gados veselības problēmu dēļ L. Ārmstrongam radošo darbību nācās ierobežot, viņa ieraksti, kas šajā laikā bieži bija stilistiski tuvāki popmūzikai nevis džezam, joprojām guva ievērojamus panākumus. 1968. gadā Anglijā par Nr. 1 hitu kļuva dziesma What a Wonderful World (autori Džordžs Daglass, George Douglas, un Džordžs Deivids Veiss, George David Weiss), bet filmā “Viņas majestātes slepenajā dienestā” (On Her Majesty’s Secret Service, režisors Pīters R. Hants, Peter R. Hunt, Lielbritānija, 1969) par slepeno aģentu Džeimsu Bondu (James Bond) skanēja viņa izpildītā We Have All the Time In the World (autori Džons Berijs, John Barry, un Hels Deivids, Hal David).

L. Ārmstrongs bija pazīstams (galvenokārt darbības agrīnajā periodā) arī kā komponists, tomēr viņa ievērojamākais devums džeza attīstībā saistīts ar solistu un improvizācijas vadošās lomas nostiprināšanu, tā aizsākot procesu, kurā džezs no atsevišķos sabiedrības slāņos iecienītas izklaides un deju mūzikas pārauga mākslinieciski daudzveidīgā un intelektuāli bagātā žanrā. Kaut arī L. Ārmstronga muzikālā identitāte pamatā saistīta ar tradicionālo Ņūorleānas džezu, viņa ietekme bija daudz tālejošāka un vairāk vai mazāk pastarpināti skārusi gandrīz visus džeza apakšžanrus. Ar melodijas un harmonijas izpratni, ritma un svinga izjūtu, kā arī tehnisko meistarību viņš ievērojami apsteidza vairumu savas paaudzes mūziķu, būtiski ietekmējot ne vien trompetistu, bet arī saksofonistu, trombonistu (arī pats L. Ārmstrongs reizēm spēlēja trombonu) un vokālistu izpildījuma manieri.

1930. gadā L. Ārmstrongs debitēja kā kinoaktieris filmā “Vecā mīla” (Ex-flame, režisors Viktors Alperins, Victor Halperin, ASV, 1930, nav saglabājusies) un turpmāk viņš (parasti nelielās lomās) piedalījās daudzās filmās, kurās visbiežāk tēloja labsirdīgu un humorpilnu mūziķi – tēlu, kas precīzi atbilda paša publiskajai personībai. Pazīstamākās no tām ir “Peniji no debesīm” (Pennies from Heaven, režisors Normens Z. Makleods, Norman Z. McLeod, ASV, 1936), “Augstākā sabiedrība” (High Society, režisors Čārlzs Volterss, Charles Walters, ASV, 1956) un “Hallo, Dollij!” (Hello, Dolly!, režisors Džīns Kellijs, Gene Kelly, ASV, 1969). L. Ārmstrongs sarakstījis divas autobiogrāfijas: “Iesvingo to mūziku” (Swing That Music, 1936) un “Sačmo: Mana dzīve Ņūorleānā” (Satchmo: My Life in New Orleans, 1954).

1972. gadā mūziķim (pēc nāves) piešķirta Grammy balva par Mūža ieguldījumu, bet 1995. gadā ASV pasts laida klajā viņa piemiņai veltītu pastmarku. Amerikāņu kritiķis, biogrāfs un dramaturgs Terijs Tīčauts (Terry Teachout) sarakstījis viņam veltītu grāmatu “Popss: Lūisa Ārmstronga dzīve” (Pops: A Life of Louis Armstrong, 2009), bet 2011. gadā Orlando Šekspīra teātrī (Orlando Shakespeare Theatre), pēc tam arī citur ASV, uzvesta T. Tīčauta luga “Sačmo Valdorfā” (Satchmo at the Waldorf), kurā pētītas L. Ārmstronga attiecības ar ilggadējo menedžeri Džo Gleizeru (Joe Glaser). L. Ārmstrongs uzņemts Rokenrola slavas zālē (Rock and Roll Hall of Fame, kategorijā “Agrīnās ietekmes”, Early Influences, 1990).

A Fine Romance*; Ain’t Misbehavin’; April in Paris*; Basin Street Blues Pt. 1 & Pt. 2; Blueberry Hill; C’est si bon; Cheek to Cheek; Down by the Riverside; Dream a Little Dream of Me; Gully Low Blues; Hello, Dolly!; You Rascall You; Le vie en rose; Mack the Knife; Moonlight in Vermont*; On the Sunny Side of the Street; Potato Head Blues; Star Dust; Stars Fell on Alabama*; Stompin’ at the Savoy; Struttin’ With Some Barbecue; Summertime*; Two Deuces; We Have All the Time In the World; West End Blues; What a Wonderful World; When You’re Smiling (The Whole World Smiles With You); When the Saints Go Marchin’ In

* ar E. Ficdžeraldu

New Orleans (Jazz Crusade, 1947); Satchmo at Pasadena (GRP/Verve, 1951); Satchmo at Symphony Hall (Decca, 1951); Satchmo Serenades (Verve/Polygram, 1952); Louis Armstrong Plays W.C. Handy (Columbia/Legacy, 1954); Satch Plays Fats: Music of Fats Waller (Columbia, 1955); Ella and Louis* (Verve, 1956); Ambassador Satch (Sony/Legacy, 1956); Louis Armstrong Meets Oscar Peterson** (Wax Time, 1956); I’ve Got the World On a String (Decca, 1957); Ella & Louis Again* (Universal/Verve, 1957); New Orleans Nights (Universal/Verve, 1957); Porgy & Bess* (Universal/Verve, 1958); Louis Armstrong & Duke Ellington Recording Together for the First Time*** (Parlophone/Roulette, 1961); The Great Reunion*** (Parlophone/Roulette, 1963); Hello, Dolly! (MCA, 1964); Disney Songs the Satchmo Way (Disney, 1968); What a Wonderful World (Decca/Universal, 1968); Satchmo Plays King Oliver (Fuel 2000/Varese, 2001)

* ar E. Ficdžeraldu

** ar Oskaru Pītersonu (Oscar Peterson)

*** ar D. Elingtonu