Dzīvnieku ārstniecība bija svarīga jau sirmā senatnē līdz ar lopkopības attīstību un slimību izplatību dzīvnieku vidū. Sākotnēji ar dzīvnieku ārstēšanu nodarbojās lopkopji, dzīvnieku īpašnieki. 18. gs. Rietumeiropā un 19. gs. Krievijas Impērijas teritorijā veidojās veterinārmedicīnas skolas, kurās sagatavoti pirmie veterinārmedicīnas speciālisti jeb veterinārārsti. Pirmie latviešu veterinārārsti izglītību ieguva galvenokārt Tērbatas Veterinārajā skolā (1848), vēlāk Tērbatas Veterinārajā institūtā (1873–1918). Līdz 1900. gadam Latvijas teritorijā veterinārmedicīnas speciālistu bija maz (76, no tiem ar maģistra grādu – 11). Liela daļa studējošo latviešu neatgriezās dzimtenē, jo tika nosūtīti ierēdniecības nozīmētajās darba vietās, tai skaitā armijā. 19. gs. otrajā pusē cariskajā Krievijā (kurā bija iekļauta tagadējā Baltijas teritorija) pirmais starptautiski atpazīstamais pētnieks ar plašām interesēm mikrobioloģijā, dzīvnieku infekcijas slimībās un veterinārajā patoloģijā bija Eižens Zemmers – veterinārmedicīnas un lopkopības grāmatu autors, kā arī Kristaps Helmanis – viens no Pēterburgas Eksperimentālās medicīnas institūta dibinātājiem un tā vadītājs, ļauno ienāšu, trakumsērgas un tuberkulozes imūndiagnostikas pētnieks un atklājējs. Izcils salīdzinošās anatomijas un embrioloģijas pētnieks bija arī Ludvigs Kundziņš – Tērbatas Veterinārā institūta direktors. Par veterinārmedicīnas veiksmīgas attīstības priekšnoteikumu Latvijā var uzskatīt 1919. gadu, kad Latvijas Augstskolā (vēlāk Latvijas Universitāte) nodibināja pirmo augstākās izglītības institūciju veterinārārstu sagatavošanai – Veterinārmedicīnas fakultāti (VMF) un uzsāka speciālistu sagatavošanu valsts vajadzībām. Fakultātes dibinātāji un nozares pamatlicēji: Ernests Paukulis, Augusts Kirhenšteins, Vilis Frišmanis, pirmais VMF dekāns Voldemārs Brencēns. Līdz 1964. gadam fakultāte atradās Rīgā; pēc tam pārcelta uz jaunbūvētām telpām Jelgavā, kur atrodas arī tagad. Līdz 1944. gadam VMF absolvējuši 282 speciālisti. Veterinārārsti galvenokārt nodarbojās ar zirgu un produktīvo dzīvnieku ārstniecību, kā arī ar mazo dzīvnieku – suņu un kaķu – ārstniecību. Pēc Otrā pasaules kara līdz ar kolhozu dibināšanu aktuālāka kļuva produktīvo dzīvnieku – govju, cūku – slimību izpēte un ārstniecība, jo pēckara gados sliktās barības bāzes un turēšanas apstākļu dēļ produktīvo dzīvnieku saslimstība bija augsta; sabiedrība izjuta pārtikas trūkumu. Vadošie zinātnieki veterinārmedicīnā: Anna Nicmane (mikrobioloģijā, infekcijas slimībās), Igors Afanasjevs (dzemdniecībā un ginekoloģijā), Zigmunds Brūveris (anatomijā, histoloģijā). VMF ik gadu tika sagatavoti 50–70 veterinārārstu. Tomēr veterinārā izglītība bija samērā vienpusīga. Uzsvars tika likts uz produktīvo dzīvnieku slimību izpēti, produktivitātes kāpināšanu, pārtikas higiēnas (tolaik – veterināri sanitārās ekspertīzes) jautājumiem. Veterinārārsts galvenokārt tika gatavots darbam kolhozu lielfermās. 1947.–1995. gadā par mazo dzīvnieku slimībām studentiem netika mācīts. Sākoties intensīvākai lauksaimniecības tehnikas izmantošanai, saruka arī zirgu skaits, samazinot veterinārārsta darba apjomu šajā apakšnozarē. No 1945. gada līdz 1991. gadam pētnieki un mācībspēki bija izolēti no Rietumu pasaules, trūka informācijas un iespēju smelties zināšanas ārpus Padomju Sociālistisko Republiku Savienības. Līdz ar Latvijas valsts neatkarības atjaunošanu veterinārmedicīna sāka attīstīties, veterinārārsti sāka kontaktēties un gūt pieredzi no ārvalstu kolēģiem, kas 1996. gadā rezultējās ar Latvijas Veterinārārstu biedrības iestāšanos Eiropas Veterinārārstu federācijā (Federation of Veterinarians of Europe). 20. gs. 90. gadu sākumā tika dibinātas veterinārārstu privātprakses, kas nodarbojās ar dažādu sugu dzīvnieku ārstniecību vai arī specializējās kādā no veterinārmedicīnas jomām. Nepietiekamā finansējuma dēļ veterinārmedicīnas zinātnes attīstība bija samērā ierobežota, tomēr neapstājās. Iestājoties Eiropas Savienībā (ES), veterinārārsta izglītību un profesiju regulē direktīva (2005/36 EK), kas nosaka veterinārārsta izglītības minimālās prasības un kompetences. Kopš 2003. gada VMF ir Eiropas veterināro augstskolu asociācijas biedre.