Dzīvnieku ārstniecība bija svarīga jau sirmā senatnē līdz ar lopkopības attīstību un slimību izplatību dzīvnieku vidū. Sākotnēji ar dzīvnieku ārstēšanu nodarbojās lopkopji, dzīvnieku īpašnieki. 18. gs. Rietumeiropā un 19. gs. Krievijas Impērijas teritorijā veidojās veterinārmedicīnas skolas, kurās sagatavoti pirmie veterinārmedicīnas speciālisti jeb veterinārārsti. Pirmie latviešu veterinārārsti izglītību ieguva galvenokārt Tērbatas Veterinārajā skolā (1848), vēlāk Tērbatas Veterinārajā institūtā (1873–1918). Līdz 1900. gadam Latvijas teritorijā veterinārmedicīnas speciālistu bija maz (76, no tiem ar maģistra grādu – 11). Liela daļa studējošo latviešu neatgriezās dzimtenē, jo tika nosūtīti ierēdniecības nozīmētajās darba vietās, tai skaitā armijā. 19. gs. otrajā pusē cariskajā Krievijā (kurā bija iekļauta tagadējā Baltijas teritorija) pirmais starptautiski atpazīstamais pētnieks ar plašām interesēm mikrobioloģijā, dzīvnieku infekcijas slimībās un veterinārajā patoloģijā bija Eižens Zemmers – veterinārmedicīnas un lopkopības grāmatu autors, kā arī Kristaps Helmanis – viens no Pēterburgas Eksperimentālās medicīnas institūta dibinātājiem un tā vadītājs, ļauno ienāšu, trakumsērgas un tuberkulozes imūndiagnostikas pētnieks un atklājējs. Izcils salīdzinošās anatomijas un embrioloģijas pētnieks bija arī Ludvigs Kundziņš – Tērbatas Veterinārā institūta direktors. Par veterinārmedicīnas veiksmīgas attīstības priekšnoteikumu Latvijā var uzskatīt 1919. gadu, kad Latvijas Augstskolā (vēlāk Latvijas Universitāte) nodibināja pirmo augstākās izglītības institūciju veterinārārstu sagatavošanai – Veterinārmedicīnas fakultāti (VMF) un uzsāka speciālistu sagatavošanu valsts vajadzībām. Fakultātes dibinātāji un nozares pamatlicēji: Ernests Paukulis, Augusts Kirhenšteins, Vilis Frišmanis, pirmais VMF dekāns Voldemārs Brencēns. Līdz 1964. gadam fakultāte atradās Rīgā; pēc tam pārcelta uz jaunbūvētām telpām Jelgavā, kur atrodas arī tagad. Līdz 1944. gadam VMF absolvējuši 282 speciālisti. Veterinārārsti galvenokārt nodarbojās ar zirgu un produktīvo dzīvnieku ārstniecību, kā arī ar mazo dzīvnieku – suņu un kaķu – ārstniecību. Pēc Otrā pasaules kara līdz ar kolhozu dibināšanu aktuālāka kļuva produktīvo dzīvnieku – govju, cūku – slimību izpēte un ārstniecība, jo pēckara gados sliktās barības bāzes un turēšanas apstākļu dēļ produktīvo dzīvnieku saslimstība bija augsta; sabiedrība izjuta pārtikas trūkumu. Vadošie zinātnieki veterinārmedicīnā: Anna Nicmane (mikrobioloģijā, infekcijas slimībās), Igors Afanasjevs (dzemdniecībā un ginekoloģijā), Zigmunds Brūveris (anatomijā, histoloģijā). VMF ik gadu tika sagatavoti 50–70 veterinārārstu. Tomēr veterinārā izglītība bija samērā vienpusīga. Uzsvars tika likts uz produktīvo dzīvnieku slimību izpēti, produktivitātes kāpināšanu, pārtikas higiēnas (tolaik – veterināri sanitārās ekspertīzes) jautājumiem. Veterinārārsts galvenokārt tika gatavots darbam kolhozu lielfermās. 1947.–1995. gadā par mazo dzīvnieku slimībām studentiem netika mācīts. Sākoties intensīvākai lauksaimniecības tehnikas izmantošanai, saruka arī zirgu skaits, samazinot veterinārārsta darba apjomu šajā apakšnozarē. No 1945. gada līdz 1991. gadam pētnieki un mācībspēki bija izolēti no Rietumu pasaules, trūka informācijas un iespēju smelties zināšanas ārpus Padomju Sociālistisko Republiku Savienības. Līdz ar Latvijas valsts neatkarības atjaunošanu veterinārmedicīna sāka attīstīties, veterinārārsti sāka kontaktēties un gūt pieredzi no ārvalstu kolēģiem, kas 1996. gadā rezultējās ar Latvijas Veterinārārstu biedrības iestāšanos Eiropas Veterinārārstu federācijā (Federation of Veterinarians of Europe). 20. gs. 90. gadu sākumā tika dibinātas veterinārārstu privātprakses, kas nodarbojās ar dažādu sugu dzīvnieku ārstniecību vai arī specializējās kādā no veterinārmedicīnas jomām. Nepietiekamā finansējuma dēļ veterinārmedicīnas zinātnes attīstība bija samērā ierobežota, tomēr neapstājās. Iestājoties Eiropas Savienībā (ES), veterinārārsta izglītību un profesiju regulē direktīva (2005/36 EK), kas nosaka veterinārārsta izglītības minimālās prasības un kompetences. Kopš 2003. gada VMF ir Eiropas veterināro augstskolu asociācijas biedre.

Galvenais pētnieciskais darbs mūsdienās ir infekcijas un invāzijas slimību, pārtikas infekciju ierobežošana un profilakse, jaunu diagnostikas, ārstēšanas metožu, medikamentu, barības piedevu izpēte, kā arī dzīvnieku gremošanas aparāta morfofunkcionālie pētījumi ontoģenēzes un slimību patoģenēzes aspektā. Nozīmīgākie pētījumi un sasniegumi: pārtikas higiēnas jomā sadarbībā ar Helsinku Universitātes pētniekiem atklāti listēriju persistentās kontaminācijas avoti un to novēršanas iespējas gaļas pārstrādes industrijā (Aivars Bērziņš; VMF), bet cūkgaļā – jersīniju izplatība un to antimikrobiālā rezistence (Margarita Terentjeva, A. Bērziņš; VMF, BIOR); broilercāļos un to gaļā atklāta augsta termofīlo kampilobaktēriju sastopamība un konstatēta augsta rezistence pret antibiotikām (Kaspars Kovaļenko, Edgars Liepiņš, Matti Roasto; VMF). Atklātas ar globālo sasilšanu saistītas Latvijā jaunas infekcijas un invāzijas slimības, kuru pārneses vektori ir līdz šim Latvijas teritorijā nedzīvojošas ērču un odu sugas (Inese Bērziņa, Ilze Matīse-Van Houtana; VMF). Izveidots Latvijas apstākļiem efektīvākais meža dzīvnieku orālās vakcinācijas modelis pret trakumsērgu, pilnībā likvidējot trakumsērgu valsts teritorijā (Edvīns Oļševskis, E. Liepiņš; VMF, Pārtikas un veterinārais dienests; 2015). Pētīta cilmes šūnu intravenozas ievadīšanas ietekme uz suņa organismu (I. Matīse-Van Houtana, Uldis Bērziņš, Ilmārs Dūrītis, Ilze Pētersone; VMF, LU Biomedicīnas pētījumu un studiju centrs; 2013). Pirmo reizi Latvijā sunim veikta plaušu artērijas kateterizācija un koriģēta iedzimta sirdskaite, izmantojot balona valvuloplastijas metodi (I. Dūrītis, Valts Ozoliņš; VMF; 2015). Pirmo reizi Latvijā sunim veiksmīgi implantēts kardiostimulators, atjaunojot sirds ritmu (I. Dūrītis, V. Ozoliņš; VMF; 2016). Veterināro darbu valstī mūsdienās nodrošina ap 1100 veterinārārstu (no tiem ap 950 sertificēti, 2016). Ik gadu tiek sagatavoti 35–45 jauni veterinārārsti. 2000.–2016. gadā strauji attīstījusies mīļdzīvnieku – suņu, kaķu un eksotisko dzīvnieku – ārstniecība. Produktīvo dzīvnieku veterinārmedicīnā uzmanība tiek pievērsta ganāmpulka dzīvnieku kopējās veselības problēmu risināšanai. Veterinārārsti, sadarbojoties ar ārstiem, ekologiem, vides speciālistiem, biologiem, seko “vienas veselības” (one health) koncepta pamatbūtībai – cilvēka, sabiedrības, dzīvnieku un vides veselība ir viens no otra neatraujami jēdzieni.

Ar veterinārmedicīnas zinātni un izglītību valstī nodarbojas Latvijas Lauksaimniecības universitātes (LLU) Veterinārmedicīnas fakultāte (VMF). Fakultātē strādā vairāk nekā 50 mācībspēki, no kuriem 23 ir veterinārmedicīnas zinātņu doktori dzīvnieku morfoloģijā, fizioloģijā, patoloģijā, veterinārajā farmakoloģijā un toksikoloģijā, iekšķīgajās slimībās, parazitoloģijā, infekcijas slimībās un mikrobioloģijā, ķirurģijā, dzemdniecībā un ginekoloģijā, pārtikas higiēnā un inspekcijā. Zinātnieki specializējušies dažādu sugu dzīvnieku slimību izpētē un ārstniecībā. VMF ir trīs institūti: Preklīniskais institūts, Klīniskais institūts un Pārtikas un vides higiēnas institūts, kā arī Veterinārā mācību klīnika ar mīļdzīvnieku, zirgu un produktīvo dzīvnieku nodaļām, eksperimenta dzīvnieku laboratoriju, anatomikumu, salīdzinošās patoloģijas laboratoriju, molekulārās bioloģijas un mikrobioloģijas zinātnisko laboratoriju, infekcijas slimību un parazitoloģijas laboratoriju, dzīvnieku reprodukcijas laboratoriju, osteoloģijas muzeju, veterinārmedicīnas vēstures muzejs. VMF dekāns kopš 2011. gada – Ilmārs Dūrītis. Ievērojamākie pētnieki: dzīvnieku morfoloģijā – Arnis Mugurēvičs, Ilmārs Dūrītis; dzīvnieku fizioloģijā – Edīte Birģele, Aija Ilgaža; Līga Kovaļčuka; dzīvnieku patoloģijā – Dace Bērziņa, Ilze Matīse Van Houtana; dzīvnieku iekšķīgajās slimībās – Laima Liepa, I. Dūrītis; veterinārajā parazitoloģijā – Dace Keidāne, Anna Krūklīte; dzīvnieku infekcijas slimībās un mikrobioloģijā – Anda Valdovska; veterinārajā ķirurģijā – Oskars Kozinda, Agris Ilgažs; veterinārajā dzemdniecībā un ginekoloģijā – Vita Antāne, Evija Liepiņa; pārtikas higiēnā – Aivars Bērziņš, Margarita Terentjeva, Kaspars Kovaļenko, Gundega Mičule.

Pārtikas drošības, dzīvnieku veselības un vides zinātniskais institūts “BIOR” (2010) ir vadošā zinātniskā laboratorija pārtikas un vides drošības, kā arī dzīvnieku infekcijas slimību, tai skaitā zoonožu, izpētes jomā, vienlaikus nodrošinot arī Nacionālās references laboratorijas funkcijas. Patoloģijas, mikrobioloģijas, virusoloģijas, imunoloģijas un molekulārās bioloģijas laboratorijās tiek veikti kompleksi slimību ierosinātāju morfoloģiskie un ģenētiskie pētījumi, noskaidroti slimību izplatības mehānismi un epidemioloģija. Nozīmīga pētījumu daļa saistīta ar akvakultūras un jūras zivju resursu un to veselības statusa izpēti Baltijas jūrā un iekšējos ūdeņos. Institūtā nodarbināti vairāk nekā 400 eksperti un pētnieki, kas nodrošina zinātnisko atbalstu valsts institūcijām lēmumu pieņemšanā, kā arī veic pārtikas nekaitīguma un infekciju risku novērtēšanu. Institūta direktors kopš 2013. gada – Aivars Bērziņš. Nozīmīgākie sasniegumi: pētījumi dzīvnieku infekcijas slimību epidemioloģijā, to riska novērtēšanā, tai skaitā trakumsērgas, Āfrikas cūku mēra, klasiskā cūku mēra epidemioloģijas, savvaļas dzīvnieku orālās vakcinācijas efektivitātes izvērtēšanā, jaunu diagnostisko metožu izstrāde; pētījumi par trihinelozes, toksoplazmozes u. c. pārtikas parazitāro zoonotisko patogēnu izplatību; pētījumi par mikroorganismu filoģenētisko mainību un izsekojamību un antimikrobiālo rezistenci. Ievērojamākie pētnieki: Aivars Bērziņš, Zita Muižniece, Edvīns Olševskis, Dina Cīrule, Ieva Rodze, Ruta Medne, Jāzeps Rimeicāns, Iveta Kociņa, Angelika Krūmiņa, Gunita Deksne. Īstenojot pārtikas aprites uzraudzības koncepciju “no lauka līdz galdam”, kuras priekšrocība ir spēja izsekot pilnam pārtikas ražošanas ciklam, no 01.01.2002. darbu veic Pārtikas un veterinārais dienests (PVD, 1918) un 11 teritoriālās struktūrvienības; uz ES ārējās robežas 15 robežkontroles punktos kravu kontroli veic PVD robežkontroles inspektori. Dienesta vadītājs kopš 2010. gada – Māris Balodis.

Latvijas Veterinārārstu biedrība (1921) veic praktizējošo veterinārārstu sertifikāciju un veterināro zāļu izplatītāju mazumtirdzniecībā sertifikāciju, pārstāv veterinārārstu viedokli normatīvo aktu izveidē un dzīvnieku aizsardzībā, un sabiedrības veselības jautājumu risināšanā. Biedrībā darbojas mazo (istabas) dzīvnieku, zirgu, kažokzvēru veterinārārstu un pārtikas higiēnas sekcijas, kas apvieno ap 900 biedrus (2017). Par izcilu ieguldījumu biedrības labā biedrība piešķir Goda biedra nosaukumu, bet par mūža ieguldījumu veterinārmedicīnā pasniedz atzinības balvu – Sudraba skalpeli. Valdes priekšsēdētāja kopš 2008. gada – Māra Viduža.

Nozīmīgākais periodiskais izdevums ir “Veterinārais Žurnāls” (kopš 1989. gada, iznāk četras reizes gadā; Latvijas Veterinārārstu biedrība) – atspoguļo veterinārārstu sabiedriskās dzīves aktualitātes; jautājumus, kas saistīti ar veterinārmedicīnas likumdošanu. Publicē izglītojoši informatīvus rakstus par aktuālām dzīvnieku infekcijas un nelipīgajām slimībām, klīnisko gadījumu aprakstus, vēsturisku personu – veterinārārstu jubileju atceres, ar veterinārmedicīnu saistītu vēsturisku notikumu aprakstus, intervijas ar kolēģiem, veterinārārstu diskusiju atreferējumus. “Veterinārmedicīnas Raksti” (kopš 1989. gada, iznāk katru otro gadu; LLU VMF) – publicē zinātniskos pētījumus veterinārmedicīnas apakšnozarēs.