Aļģes ir galvenais organisko vielu ražotājas ūdenstilpēs. Agrāk aļģes uzskatīja par zemākiem augiem, bet mūsdienās termins “aļģes” aptver daudz un dažādus organismus, kas spējīgi fotosintēzes ceļā saražot skābekli. Mūsdienās zinātnē ir secināts, ka visa lielā organismu grupa, kas tiek apzīmēta ar vārdu “aļģes”, nav viendabīga. Jēdzienam “aļģes” ir tikai bioloģiska, nevis sistemātiska nozīme. To laponis nav diferencēts orgānos, un barības vielas tiek uzņemtas ar visu virsmu. Visraksturīgākā kopējā pazīme ir fotosintētisku pigmentu esamība aļģēs, kas piešķir tām dažādu nokrāsu. Pie aļģēm pieskaita arī bezkrāsainus organismus, kas fotosintētiskos pigmentus zaudējuši sekundāri, bet pēc citām pazīmēm tām ir radniecīgi.

Ir vienšūnas, koloniju un daudzšūnu aļģes. To lielums ir no dažiem nm līdz pat vairākiem desmitiem metru, Latvijā, Baltijas jūras un Rīgas līča piekrastē, – līdz metram. Aļģēm raksturīga bezdzimumvairošanās un dzimumvairošanās. Aug ūdenī, uz kokiem, klintīm, sniegā. Pasaulē ap 30 000 sugu; Latvijā ap 2680 sugu. Izplatību nosaka ūdens sāļums. Atkarībā no pigmentiem, uzbūves un bioķīmiskā sastāva aļģes iedala: zilaļģes jeb cianobaktērijas (Cyanophyta–Cyanobacteria), zeltainās aļģes (Chrysophyta), dinofītaļģes (Dinophyta), kriptofītaļģes (Cryptophyta), hloromonādaļģes (Chloromonadophyta), kramaļģes (Bacillariophyta), dzeltenzaļās jeb nevienādvicainās aļģes (Xantophyta), eiglēnaļģes (Euglenophyta), zaļaļģes (Chlorophyta), mieturaļģes (Charophyta), brūnaļģes (Phaeophyta) un sārtaļģes (Rhodophyta). Daļa aļģu ir ar kustīgām vicām un spēj aktīvi pārvietoties. Antropogēnās vai dabiskās eitrofikācijas rezultātā aļģes var izraisīt ūdens “ziedēšanu” – kādas aļģu sugas masveida savairošanos, kam seko ūdenstilpes ekoloģiskā stāvokļa pasliktināšanās. Mikroskopiskās aļģes Latvijas upēs un ezeros masveidā savairojas divreiz gadā: pavasara beigās un vasaras otrajā pusē. Pavasara beigās savairojas kramaļģes, jo pēc ziemas sezonas un pavasara paliem virszemes ūdeņi ir bagāti ar neorganiskajām barības vielām un silīciju. Kad barības vielas patērētas, kramaļģes atmirst un nogrimst ūdenstilpes sedimentos. Latvijas ūdeņos sastopamās kramaļģes nav kaitīgas. Vasaras otrajā pusē, kad sasniegta maksimālā ūdens temperatūra un ūdenstilpē ir pietiekami barības vielu (slāpekļa, fosfora), masveidā savairojas zilaļģu (cianobaktēriju) sugas. Tā ir īslaicīga parādība, jo barības vielas tiek ātri patērētas, lielās aļģu masas dēļ apgrūtināta gaismas iekļūšana ūdenī, traucēta gāzu apmaiņa un sākas aļģu masveida bojāeja. Pūšanas procesos ūdenstilpē savairojas mikroorganismi, samazinās skābekļa daudzums un ūdenī izdalās kaitīgi aļģu toksīni, kā dēļ notiek zivju slāpšana un bojāeja, mājdzīvnieku bojāeja, iespējama arī cilvēku saindēšanās. Brīvi peldošās vienšūnas aļģes (Prymnesium parvum) satopamas zivju dīķos un nelielos saldūdeņos, kur, masveidā savairojoties, var izraisīt zivju bojāeju. Arī brūnūdeņos dzīvojošās miksotrofās vienšūnas aļģes (Gonyostomum semen), savairojoties lielā daudzumā, var peldētājiem izraisīt alerģiskas reakcijas. 

Aļģes plaši izmanto ūdeņu vides kvalitātes pētījumos, kur tās kalpo kā indikatororganismi ūdeņu vides ekoloģiskās kvalitātes novērtēšanai. Planktonisko aļģu biomasa un sugu sastāvs raksturo stāvošu ūdeņu ekoloģisko stāvokli, bet kramaļģes ir labākie indikatororganismi tekošu ūdeņu vides kvalitātes novērtēšanai. Kramaļģēm ir liela loma nogulumiežu veidošanā – bojā gājušo šūnu krama vāciņi nogrimst ūdenstilpes dibenā, veidojot kramaļģu dūņas. Arī sapropelis daļēji veidojies no kramaļģu atliekām – to īpatsvars sapropelī ir 20–30 %. Makroskopiskās aļģes izmanto mazdārziņu un lauksaimniecības zemju mēslošanā, jo satur slāpekli un fosforu. Aļģes izmanto arī uzturā, medicīnā un kosmētikā.

Zaļaļģes hlorellas (Chlorella sp.) ir teicams olbaltumvielu, taukskābju, ogļhidrātu, šķiedrvielu, vitamīnu un minerālvielu (magnija, kālija, oglekļa, dzelzs, kalcija) avots; uzlabo gremošanas procesu, vairojot vērtīgo mikroorganismu daudzumu zarnu traktā. Izmanto imūnsistēmas stiprināšanai, vispārējai organisma aizsardzībai. Latvijā sastopamas stāvošos un lēni tekošos ūdeņos. Ietilpst arī vairāku ķērpju sugu lapoņu sastāvā, kā arī dažos bezmugurkaulniekos kā simbionti (piemēram, Zoochlorellae). Zaļās masas iegūšanai audzē mākslīgi. Jūras brūnaļģe pūšļu fuks (Fucusvesiculosus) satur daudz vitamīnu, minerālvielu un polisaharīdu. Īpaši vērtīgi ir joda savienojumi, kas brūnaļģēs ir formā, kas viegli uzsūcas caur ādu. Latvijā sastopama Rīgas līča un Baltijas jūras piekrastē.

Zilaļģēm (cianobaktērijām) spirulīnām (Spirulina sp.) piemīt antioksidanta īpašības, kas palīdz cilvēka organismam atjaunoties pēc fiziskām slodzēm, kā arī paildzināt maksimālās slodzes laiku. Spirulīnai ir pretvēža un pret-HIV īpašības. Spirulīna stiprina imūnsistēmu, uzlabo zarnu mikrofloru, gremošanu, normalizē asinsspiedienu un cukura līmeni asinīs, ļauj piemēroties laikapstākļu maiņām, palīdz izvadīt no organisma smagos metālus, palielina enerģiju, mazina izsalkumu. Tās lietošana uzlabo vielmaiņas procesus ādā, nostiprina šūnu membrānas, izvada toksīnus, aizsargā šūnas pret brīvajiem radikāļiem, tādējādi radot intensīvu atjauninošu iedarbību. Spirulīnas dzīvo tikai saldūdens ūdenstilpēs. Latvijā sastopamas diezgan reti stāvošos, sevišķi piesārņotos ūdeņos (piemēram, Rīgas kanālā), sēravotos. Krastā izskalotās jūras aļģes, sauktas par jūras mēsliem, jau izsenis izmantotas augsnes mēslošanai, ražas palielināšanai. Jūras mēsli ātri sadalās (gada laikā) un ir tikpat vērtīgi kā kūtsmēsli.

Latvijā ir sešas aizsargājamas mieturaļģu sugas – ligzdainā kamolīte (Tolypella nidifica), Baltijas mieturīte (Chara baltica), pavedienu mieturīte (C. filiformis), blāvā nitella (Nitella opaca), caurspīdīgā nitella (N. translucens), lokanā nitella (N. flexilis).