Teātra mākslā par bērnu pieņemts uzskatīt personu līdz 12 gadiem. Jauniešu vecuma maksimālo gadu skaitu nosaka konkrētās sabiedrības uzskati par jaunību. Dažādās kultūrās un valstīs ir atšķirīgs teātra bērniem un jauniešiem statuss, attīstība, īpatsvars un nozīme. Teātra bērniem un jauniešiem māksliniecisko resursu augstās izmaksas, no vienas puses, un auditorijas zemā pirktspēja, no otras puses, ir faktori, kas finansiāli apgrūtina māksliniecisko mērķu sasniegšanu. Ja teātra jaunākajai auditorijas daļai izvirzīti ideoloģiski mērķi un nodrošināti atbilstoši finansiāli apstākļi, tad teātrim ir nodrošināta stabila darbība. Ja teātri iekļaujas tirgus ekonomikas nosacījumos, to attīstība notiek nevienmērīgi, un tā atkarīga no konkrētām mākslinieciskām/estētiskām stratēģijām un finanšu iespējām. Jēdziena “teātris bērniem un jauniešiem” pirmā nozīme ir profesionālu teātra mākslas institūciju un mākslinieku veidoti darbi (izrādes) noteiktam vecumam. Otra nozīme – teātra pedagoģija, piemēram, bērnu un jauniešu iepazīstināšana ar profesionālo skatuves mākslu, kas ir teātra auditorijas veidošanas metode. Trešā jēdziena nozīme – teātra mākslas izmantojums bērnu un jauniešu izglītošanā un audzināšanā.

Teātra virziena izcelsme saistīta ar 19. gs. beigās Eiropā un Amerikas Savienotajās Valstīs (ASV) Ziemassvētku laikā spēlētām pieaugušo lugām, kas pielāgotas bērniem. Sižeti tika attēloti pantomīmas un baleta formās ar uguņošanu un burvju mākslinieku trikiem. Iestudējumu morāli audzinošiem elementiem parasti bija ar inscenējumu nesaistīts raksturs.

Pirmā bērniem sarakstītā luga ir skotu rakstnieka Džeimsa Berija (James Matthew Barrie) “Pīters Pens” (Peter Pan, 1904). Tās pirmiestudējums notika Vestendas teātrī (West End Theatre) Londonā. Oldvika teātrī (Old Vic Theatre) Londonā šajā laikā direktores Lilianas Beilisas (Lilian Mary Baylis) vadībā tika uzsāktas Viljama Šekspīra (William Shakespeare) lugu adaptāciju izrādes skolās.

Pēc Pirmā pasaules kara tika atvērti īpaši teātri jaunākajiem skatītājiem. Dānijā 1924. gadā Tomass Pīters Hejle (Thomas Peter Hejle) izveidoja teātri “Dānijas skolu skatuves” (Dansk Skolescene, 1924–1968), lai piedāvātu skolēniem visā valstī profesionālas teātra izrādes. Tā pirmais režisors Svends Metlings (Svend Vilhelm Methling) teātri vadīja līdz 1929. gadam un repertuārā mērķtiecīgi iekļāva skolēniem, sākot no 6. klases, piemērotas klasisko lugu adaptācijas. 1929. gadā Francijā Leons Šanserels (Léon Chancerel) nodibināja Tēvoča Sebastjēna teātri (Théâtre de l’Oncle Sébastien), kur izrādes tika spēlētas delartiskās komēdijas stilistikā. L. Šanserels 1937. gadā izveidoja Bērnu un jauniešu dramaturģijas centru (Centre dramatique pour la jeunesse). Bērtas Vadelas (Bertha Waddell) izveidotais Skotijas Bērnu teātris (Scottish Children’s Theatre, 1927–1968) bija slavens ne vien ar ikgadējiem Ziemassvētku uzvedumiem, bet arī ar viesizrādēm skolās. 1921. gadā Padomju Krievijā tika dibināts Maskavas Bērnu teātris (Московский театр для детей), tā pirmā vadītāja Henriete Paskāra (Henriette Pascar) repertuāru veidoja no literatūras klasikas. Pēc tam teātri ilgus gadus vadīja režisore Natālija Saca (Наталья Ильинична Сац), kuras vārdā nosauktais Bērnu muzikālais teātris (Детский музыкальный театр им. Н. И. Сац, 1965) pastāv joprojām. Ievērojamākais N. Sacas iestudējums “Pēterītis un vilks” (1936) tika spēlēts 400 reizes, tas guva starptautisku slavu. Iestudējuma mērķis bija iepazīstināt bērnus ar orķestra mūzikas instrumentiem; libretu un mūziku komponējis Sergejs Prokofjevs (Сергей Сергеевич Прокофьев). Aleksandra Brjanceva (Александр Александрович Брянцев) vadībā Petrogradā (mūsdienās Sanktpēterburga) 1922. gadā tika dibināts Valsts Jaunatnes teātris (Государственный театр юных зрителей). 1920. gadā Harkivā ar režisora Nikolaja Siņeļņikova (Николай Николаевич Синельников) iestudējumu “Ļaunais galls” (Злой галл) tika atklāts Pasaku teātris (Театр сказки). Padomiski audzinošais repertuārs Krievijā ietekmēja līdzīgu teātru veidošanos Centrāleiropā. 1935. gadā režisore Mila Melanova (Míla Mellanová) nodibināja teātri Prāgā – Mila Melanova un grupa (Míla Mellanová a skupina) –, kas 1944. gadā tika pārveidots par Prāgas Bērnu teātri (Pražské dětské divadlo). Serbu dramaturgs Tito Stroci (Tito Strozzi) nodibināja profesionālu teātri “Bērnu valstība” (Dječje carstvo) Zagrebā. Pēc Otrā pasaules kara sociālisma valstīs darbojās daudzi valsts dotēti bērnu un jauniešu teātri, kuros izrādes bija didaktiskas.

ASV īslaicīgi (1935–1939) pastāvēja valsts finansēts Federālais teātra projekts (Federal Theatre Project), ko vadīja režisore Hellija Flenegena (Hallie Flanagan), un tā mērķis bija lielākajās pilsētās izrādīt augstvērtīgus izklaidējošus un vienlaikus izglītojošus iestudējumus. Bērniem veltītā lielākā daļa izrāžu, piemēram, Lūisa Kerola (Lewis Carroll) “Alise Brīnumzemē” (Alice in Wonderland, 1865), Karlo Kollodi (Carlo Collodi) “Pinokio” (Pinocchio, 1883) u. c., tika uzņemtas labvēlīgi, taču asu pretreakciju saņēma sociāli iestudējumi, piemēram, Oskara Sola (Oscar Saul) un Lū Lanza (Lou Lantz) “Bebru sacelšanās” (Revolt of the Beavers, 1937), kurā stāstīts par bebru zemes nežēlīgo bebru vadītāju, pret ko saceļas bērni un izveido sabiedrību, kurā viss ir kopīgs. 1935. gadā pirmo reizi preses izdevējs Children’s Theatre Press (1935) publicēja bērnu profesionālajiem teātriem domātās lugas. Dienvidamerikā pirmais bērnu teātris “Burvju apmetnis” (O Casaco Encantado) tika atvērts Brazīlijā 1948. gadā, to organizēja režisore un dramaturģe Lusija Benedeti (Lúcia Benedetti).

Šajā laikā Rietumeiropā bija vairāki mākslinieciski spilgti teātri, piemēram, Karaliskais jauniešu teātris (Koninklijk Jeugdtheater, 1942–1997) Antverpenē, ko sākotnēji vadīja režisors Freds Engelens (Fred Engelen). Teātris 1997. gadā tika pārdēvēts par HETPALEIS un joprojām sezonā piedāvā vidēji desmit jauniestudējumus. Amsterdamā dejas pedagoģes Hansas Snūkas (Hans Snoek) mākslinieciskajā vadībā trupa Scapino Ballet (1945–1970) izrādīja divu veidu repertuāru: pasaku baletus un baletus par aktuāliem jautājumiem, piemēram, papīra baletu, kad pēc kara bija papīra trūkums. Briselē 1963. gadā Žozē Žeals (José Géal) nodibināja leļļu teātri Toone Theater. Francijā pēc Otrā pasaules kara izveidojās vairākas ceļojošas trupas. Nozīmīgs repertuārs bērniem bija Théâtre de la Clairière, (1948–1981), ko dibināja Migels Deminks (Miguel Demuynck).

Ziemeļrietumu Universitātē (Northwest University) ASV 1944. gadā tika izveidota programma, kas pētīja bērnu izglītības un drāmas mijiedarbību. Daudzas Lielbritānijas aktieru trupas pievienojās virzienam “Teātris izglītībā” (Theatre in Education, 1965), kurā savstarpēji tika papildināti teātra mākslas un izglītības principi. Starptautiskajos bērnu un jauniešu teātra festivālos, kas pirmo reizi notika 1964. gadā Londonā un Venēcijā, satikās dažādu valstu un tautību teātri (neraugoties uz Aukstā kara apstākļiem). Parīzē 1965. gadā tika dibināta Starptautiskā bērnu un jauniešu teātru asociācija (Association internationale du théâtre de l’enfance et de la jeunesse, ASSITEJ), kas sākotnēji apvienoja 25 Ziemeļamerikas un Eiropas valstis. Asociācija joprojām pārstāv profesionālu mākslinieku kopīgās intereses un darbojas, pamatojoties uz Apvienoto Nāciju Organizācijas (ANO; United Nations Organization) Konvenciju par bērna tiesībām (Convention on the Rights of the Child, 1990). ASSITEJ noteikusi 20. martu par Vispasaules bērnu teātru dienu (World DayTheatre).

20. gs. 60. gadu beigās Eiropas studentu kustība aktualizēja jautājumu par sabiedrības sociālo atbildību, veidojās neatkarīgas mākslinieku grupas, kas mainīja teātra formu un saturu. Izrādes sāka spēlēt ārpus tradicionālajām skatuvēm, sociālās tēmas diktēja dzīve: politika, bezdarbs, seksuālā brīvība. 20. gs. 70. gadu sākumā Francijā un vēlāk citās valstīs nosaukums “teātris bērniem” tika nomainīts uz “teātris jauniem skatītājiem”, mainot attieksmi pret teātra virzienu kopumā. Šajā laikā izveidojās nozīmīgi teātri: Morisa Jenda (Maurice Yendt) veidotais Jaunatnes teātris (Théâtre des jeunes années, 1960–2004) Lionā, Francijā; Karlo Formigoni (Carlo Formigoni) dibinātais Saules teātris (Teatro del Sole, 1971) Milānā, Itālijā, kas joprojām spēlē izrādes Itālijas nozīmīgākajos festivālos un organizē teātra pedagoģisko darbu (skolu mācību programmās, mācību kursus pedagogiem un vecākiem); Žuāu Britess (João Brites) dibināja Teatro o Bando Portugālē; Suzanas Ostenas (Suzanne Osten) vadītā teātra iestāde Unga Klara (1975) Zviedrijā ir pasaulē pazīstams teātra pētniecības centrs. Berlīnē 1966. gadā tika izveidots sociālas tematikas ievirzes teātris Grips-Theater, kas īsteno izrāžu darbību un strādā ar jaunāko auditoriju daudzveidīgās teātra pedagoģijas programmās, un to joprojām vada Folkers Ludvigs (Volker Ludwig).

Teātra bērniem un jauniešiem virziena specifiskos elementus un formas veidus nosaka auditorijas vecums, kultūras tradīcijas un valsts kultūrpolitika. Saturam raksturīgi ētisku apsvērumu noteikti vardarbības un tabu tēmu atspoguļojuma ierobežojumi, kā arī tiek ņemta vērā intelektuālā sarežģītība. Izrāžu garumu nosaka vecumposmu uztveres īpatnības. Bērniem domātie publiskie pasākumi tiek saistīti (īpaši Āzijas un Āfrikas kultūru tradīcijās) ar svētkiem, kas izrāžu stilistikā prasa papildu audiovizuālus elementus. Āfrikas un Āzijas valstīs bieži tiek izmantotas tradicionālās maskas. Polijā, Grieķijā, Čehijā ir izkoptas leļļu teātra tradīcijas. Bieži bērnu izrādēs sastopama arī pantomīmas, ēnu teātra, dejas un cirka estētika.

Teātris bērniem, salīdzinot ar pieaugušo auditoriju, ir vairāk izjūtu un iztēles māksla, kur neiztrūkstoša ir izglītojoša komponente. Izrāžu kvalitātes vērtējumiem valstīs ar ideoloģisku pasūtījumu piemēro ideju atbilstības kritērijus. Rietumvalstīs pieņemts vērtēt iestudējuma mākslinieciskos principus un izteiksmes līdzekļu atbilstību skatītāju vecumposmu uztverei. 21. gs. populāras kļūst izrādes pašiem mazākajiem skatītājiem līdz trīs gadu vecumam. Izrādes bērniem un jauniešiem iestudē un izrāda dažādās institucionālās formās – repertuāra vai projektu teātros, ceļojošos vai stacionāros teātros. Mūsdienīga institūcijas forma ir teātra centrs, kur izrāžu repertuārs tiek papildināts ar profesionālām izglītojošām un sociālām programmām. Liela nozīme bērnu un jauniešu teātra attīstībā ir tematiskiem festivāliem, no kuriem plašākais Eiropā kopš 1971. gada ir Aprilfestival Dānijā un kurā ik gadu programmā tiek iekļautas vairāk nekā simts izrādes. Āzijā lielākais ikgadējais Bērnu teātru festivāls kopš 2011. gada notiek Pekinā, Ķīnā, kurā katru gadu tiek izvirzīta īpaša tēma, piemēram, 2017. gadā – “Gaisma bērnu sirdīs un nākotnes forma” (点亮儿童的心, 塑造未来).

Teātris bērniem un jauniešiem attīstās kopā ar skatuves mākslas tendencēm, nereti nav skaidras estētiskas robežas starp bērnu un pieaugušo izrādēm. Bieži mākslinieki strādā daudzpusīgi, adresējot darbus gan bērnu, gan pieaugušo auditorijai. Skatuves māksla jaunākajiem savieno izklaidējošo funkciju ar skatītāju ētisko un estētisko audzināšanu. Sociālas tematikas izrādēm ir sabiedrības integrējoša nozīme, daudzas Eiropas valstis, ASV, Kanāda, Austrālija ar finansējuma programmām atbalsta viesizrādes skolās, attālās apdzīvotās vietās.

Teātrim bērniem un jauniešiem 21. gs. ir daudzveidīgi attīstības virzieni. Pieredzējuši un ietekmīgi bērnu un jauniešu teātru centri atrodas visos kontinentos. Dažādu valstu mākslinieki ar kopīgām estētiskām platformām darbojas starptautiskos profesionālajos tīklojumos, kas apvieno nozares specializāciju konkrētā jomā, piemēram, aktieru, režisoru, scenogrāfu, dramaturgu, pētnieku vai mākslas kritiķu intereses bērnu un jauniešu teātrī. 

Viens no sadarbības tīkliem Small Size (2005) veicina teātra mākslas pieejamību agrīnā vecumā (0–6 gadiem) un 2017. gadā apvienoja 55 partnerus no 26 valstīm un 4 kontinentiem. Valstīs, kur ir attīstīts profesionāls teātris bērniem un jauniešiem, notiek starptautiski festivāli ar daudzveidīgām izrāžu, diskusiju, lekciju un radošo darbnīcu programmām.

Kopš 1936. gada darbojas Amerikas Alianse teātrim un izglītībai (The American Alliance for Theatre & Education, AATE), lai atbalstītu teātra māksliniekus, izglītības darbiniekus un zinātniekus, kuri ar teātra mākslas palīdzību pilnveido jauniešu auditoriju. Viena no tās dibinātājām Vinifrida Varda (Winifred Louise Ward) ir vairāku grāmatu autore un radošās drāmas metodes pamatlicēja. AATE apvieno individuālus biedrus, izglītības iestādes, teātru un organizāciju dažādas profesijas – dramaturģijā, drāmas pedagoģijā, kā arī māksliniekus, pētniekus un citus. AATE organizē konkursus, ikgadējas nacionālās konferences, radošās darbnīcas, izdod elektronisko izdevumu Youth Theatre Journal un Incite/Insight, organizē nacionālos, reģionālos un starptautiskos sadarbības projektus.

Kopš 1997. gada Latīņamerikā darbojas Bērnu un jauniešu teātru neatkarīgo praktiķu asociācija (The Theatre for Children and Young People Independent Practitioners Association, ATINA-Argentina), kas rūpējas par bērnu teātru attīstību Latīņamerikas valstīs. Argentīniešu dramaturģe Marija Inese Falkoni (María Inés Falconi) veicinājusi dažādus sadarbības projektus, piemēram, Iberoamerican Network seminārus par tabu tēmām, arī 2002. gadā Vācijā izveidotā projekta “Skolas pagalma stāsti” (School Yard Stories) norisi Argentīnā un Brazīlijā. Kopš 2010. gada Starptautiskais bērnu un jauniešu pētnieku un teātra kritiķu tīkls (International Theatre for Young Audiences Research Network, ITYARN) Argentīnā organizē starptautiskus forumus bērnu un jauniešu teātra kritiķiem. 2018. gadā notika piektais forums.

Skandināvijas valstīs kopš 2006. gada viena no ietekmīgākām norisēm ir Zviedrijas nacionālo mākslu biennāle bērniem un jauniešiem bibu (tīmekļa vietne bibu.se). Šī ir nozīmīga tikšanās vieta ekspertiem, kuri fokusējas uz inovatīvām idejām. Viens no tās dibinātājiem Niklass Malkrūna (Niclas Malmcrona) 1998. gadā piedalījās ASSITEJ tīkla izveidē Āfrikas valstīs.

Vācijas Bērnu un jauniešu teātra centrs (Das Kinder- und Jugendtheaterzentrum in der Bundesrepublik Deutschland, 1989) apvieno ap 400 teātrus un ir modelis sistemātiskam un visaptverošam darbam. Tas īsteno visdažādākās programmas, lai iesaistītu auditoriju, atbalsta māksliniekus un pedagogus un pārstāv to intereses politikā un sabiedrībā.

Bērni un jaunieši ir strauji mainīga sabiedrības daļa, kas prasa noteiktu komunikācijas veidu un teātra estētiku. Digitālā tehnika ietekmē bērnu uztveri, globalizācijas apstākļos teātris bērniem un jauniešiem kļūst līdzīgāks. Bieži mākslinieciskās idejas tiek demonstrētas festivālos, semināros, meistarklasēs. No vienas puses, izrādes bērniem ietekmē līdzīgi globāli standarti, no otras, – pieaug vērtība oriģināliem, uz vietējiem skatītājiem vērstiem estētiskiem principiem.

Teātra virziena teorētiskais pamats veidojās 19.–20. gs. mijā reizē ar izglītošanas sistēmas pārvērtēšanu sabiedrībā, kad tika pievērsta uzmanība skatuves audzināšanas iespējām. Pirmais ievērojamais pētījums, kas ietekmēja bērnu teātra repertuāru, bija krievu folklorista un strukturālista Vladimira Propa (Владимир Яковлевич Пропп) darbs “Pasakas morfoloģija” (Морфология сказки, 1928). Dažādu pētniecisko darbu autori ir arī pedagogs Edvīns Hernle (Edwin Hoernle), kas, piemēram, darbā “Proletāriskās audzināšanas pamatjautājumi” (Grundfragen der proletarischen Erziehung, 1929) akcentēja teātra ideoloģiski audzinošos mērķus; filozofs Valters Benjamins (Walter Benjamin), kura darbs “Proletāriskā bērnu teātra programma” (Programm eines proletarischen Kindertheater, 1929) tapis sadarbībā ar latviešu izcelsmes režisori Annu Lācis. Kā īpašu estētisko kategoriju V. Benjamins uzsvēris spēli. Viņa aprakstītais teātra modelis paredz individualitātes brīvību un vienlaikus norāda uz klasi kā bērnu pašorganizējošu kolektīvu. Nozīmīgi ir austriešu psihologa Bruno Betelhaima (Bruno Bettelheim) darbi, kas balstīti uz Zigmunda Freida (Sigmund Freud) psiholoģiju un pēta bērnu uztveres un iekšējās pasaules kopsakarības ar tautas pasaku un mītu tēliem, piemēram, “Ar mīlestību nepietiek. Emocionāli traucētu bērnu ārstēšana” (Love Is Not Enough: The Treatment of Emotionally Disturbed Children, 1950), “Sarunas ar mātēm” (Dialogues with Mothers, 1962).

21. gs. pētniecības loks ir plašs, virzieni – teātra nozīme izglītībā un teātra mākslas likumsakarības. Nozīmīgas universitātes pasaulē, kas pēta bērnu un jauniešu teātra virzienu: Nairobi Universitāte (University of Nairobi, 1956) Kenijā – postkoloniālā un afrikāņu literatūra un drāma, semiotika, ekokritika, invaliditātes studijas; Alberta Universitāte (University of Alberta, 1908) Kanādā un Melburnas Universitāte (University of Melbourne, 1853) Austrālijā – dažādu kultūru bērnu uztveres psiholoģija; Agderas Universitāte (Universitetet i Agder, 2007) Norvēģijā – dramaturģijas pieejas bērnu iesaistīšanā profesionālas izrādes laikā, tabu tēmas bērnu teātrī; Kalifornijas Universitāte (University of California, 1960) Sandjego. Citas svarīgas tēmas – uztveres likumsakarības, mākslas komunikatīvie aspekti, skatuves mākslas ietekme uz radošumu un iztēli.