Ar morfēmiku saprot arī valodas morfēmisko struktūru, t. i., vārda dalījumu morfēmās, kā arī šīs struktūras sistēmisku un funkcionālu aprakstu, piemēram, latviešu valodas morfēmika, angļu valodas morfēmika, igauņu valodas morfēmika. Morfēmika ir cieši saistīta ar vairākām valodniecības nozarēm un starpnozarēm – fonētiku, fonoloģiju, morfoloģiju, morfonoloģiju un sintaksi.

Morfēmikas pamati likti Amerikas strukturālisma valodnieku Zeliga Herisa (Zellig Sabbettai Herris), Čārlza Hoketa (Charles Francis Hockett) un arī Jūdžina Naidas (Eugene Albert Nida) pētījumos 20. gs. 40.–50.gados kā tiešs Leonarda Blūmfīlda (Leonard Bloomfield) teorētisko uzskatu turpinājums. Tie atspoguļoti, piemēram, viņa darbā “Valoda” (Language, 1933). Viens no svarīgākajiem analīzes objektiem šajā valodniecības virzienā bija morfēmu izkārtojuma, resp., morfotaktikas, izpēte, morfēmu apkaime un saistīšanās procesi. Tādējādi Amerikas strukturālisti bija vieni no pirmajiem, kas sistēmiski analizēja morfēmas un to funkcijas. Sākotnēji morfēmika pēc fonētikas parauga tika izvirzīta kā patstāvīga valodniecības nozare, kas pētī vārda vai vārdformas iekšējo struktūru un tās sastāvdaļas – morfēmas.

Tādējādi atšķirībā no iepriekšējām valodniecības tradīcijām, kur par valodas sistēmas analīzes sākumpunktu tika uzskatīts vārds, Amerikas 20. gs. vidus strukturālismā tika pamatots, ka mazākā valodas sistēmas vienība, kas spēj izteikt nozīmi, ir morfēma. Tātad valodas sistēmas analīze sākama ar morfēmu. Tomēr šis viedoklis raisīja daudz diskusiju, jo saziņas procesā galvenais tomēr ir vārds, ne atsevišķas morfēmas. Problēmu radīja arī tas, ka valodu morfoloģiskā tipoloģija var būt atšķirīga un pat vienā valodā leksiskas vai gramatiskas nozīmes ne vienmēr tiek izteiktas tikai ar morfēmu palīdzību. Piemēram, indoeiropiešu valodas ir t. s. morfēmu valodas, kur vārdi visbiežāk ir vairāku morfēmu (saknes un afiksu) kombinācijas, sal. latviešu valodas vārdus lapa (lap- sakne, -a galotne) un iemācīt (ie- priedēklis, māc- sakne, -ī- piedēklis, -t galotne). Taču ir arī valodas (piemēram, ķīniešu), kur vārdu pamatā ir tikai viena morfēma – sakne, kas nav dalāma mazākās vienībās, kurām būtu sava nozīme. Tātad šādās valodās par vārdu morfēmisko struktūru nav iespējams runāt un valodas sistēmas svarīgākā vienība ir vārds. Savukārt, piemēram, angļu valodā, lai gan tā ir t. s. morfēmu valoda, ir lietvārdi, kam daudzskaitlis tiek veidots atšķirīgi no parastās sistēmas, kas paredz galotnes -s pievienojumu (sal. cat – cat-s ‘kaķis – kaķi’, dog – dog-s ‘suns – suņi’, day ‒ day-s ‘diena – dienas’). Vārdam sheep ‘aita’ vienskaitļa un daudzskaitļa forma neatšķiras, atkarībā no konteksta sheep var būt gan ‘aita’, gan ‘aitas’. Tādiem vārdiem kā mouse ‘pele’, foot ‘pēda’, tooth ‘zobs’ daudzskaitļa formas izteikšanā tiek izmantota patskaņu mija (mice ‘peles’, feet ‘pēdas’, teeth ‘zobi’), kas nav nodalāma kā īpaša morfēma.

Tāpēc blakus uzskatam, ka morfēmika ir īpaša valodniecības nozare, vienmēr bijis arī otrs – morfēmu analīze ir morfoloģijas jautājums un morfēmika ir tās apakšnozare. Arī mūsdienu valodniecībā morfēmika par patstāvīgu valodniecības nozari netiek uzskatīta, tā ietilpst morfoloģijā kā īpaša tās daļa, kas pētī morfēmas un to funkcijas valodas sistēmā. Vienlaikus morfēmika ir cieši saistīta arī ar fonētiku, fonoloģiju un morfonoloģiju, jo, morfēmām saistoties vārddarināšanas vai formveidošanas procesos, tās savstarpēji pielāgojas, kā sekas var būt gan pozicionālas, gan vēsturiskas skaņu mijas. Savukārt morfēmu izkārtojuma likumību izpēte saista morfēmiku un sintaksi.

Morfēmika kā valodniecības (apakš)nozare veidojusies tiešā Amerikas strukturālisma ietekmē, uzskatot morfēmu par īpašu valodas vienību. Saskaņā ar L. Blūmfīlda, Z. Herisa, Č. Hoketa uzskatiem valodas sistēmas pamats ir atsevišķas morfēmas, un katrs vārds vai vārda forma ir pēc noteiktiem principiem izkārtots morfēmu kopums. Tā centrā vienmēr ir sakne, ap kuru grupējas afiksi – pa kreisi no saknes novietojas priedēkļi (prefiksi), pa labi piedēkļi (sufiksi) un galotnes (fleksijas). Piemēram, darbības vārda iztīrīt pamatā ir četras morfēmas – sakne tīr-, priedēklis iz-, piedēklis -ī-, galotne -t. Katrai morfēmai ir sava funkcija valodas sistēmā, minētajā piemērā sakne tīr- ietver vārda leksisko nozīmi, kas saistīta ar jēdzienu ‘tīrs’, ar piedēkli -ī- no īpašības vārda tīrs atvasināts darbības vārds tīrīt, galotne -t norāda, ka darbības vārds ir nenoteiksmē. Savukārt priedēklis iz- piešķir gan pabeigtas darbības nozīmi, gan akcentē kāda objekta atbrīvošanu no netīrumiem. To var attēlot arī morfēmu atkarību koka veidā.

Pieeja, kurā par valodas sistēmas pamatu uzskatīta morfēma, valodniecībā ieguvusi “Valodas vienības un izkārtojuma” nosaukumu (Item-and-Arrangement). Šīs pieejas redzamākie pārstāvji (bez jau minētajiem Amerikas strukturālistiem) ir, piemēram, Džons Džensens (John Thayer Jensen), sk. pētījumu “Morfoloģija: vārda struktūra ģeneratīvajā gramatikā” (Morphology: Word Structure in Generative Grammar, 1990), un Rošele Lībere (Rochelle Lieber), sk. monogrāfiju “Dekonstruējošā morfoloģija: vārddarināšana sintakses teorijā” (Deconstructing Morphology: Word Formation in Syntactic Theory, 1992). Valodas morfoloģiskās sistēmas apraksts, izmantojot valodas vienību izkārtojuma pieeju, ir t. s. morfēmu morfoloģija (Morpheme-based morphology). Amerikas valodniecībā tas kombinējas arī ar ģeneratīvās gramatikas metodoloģiju.

20. gs. 90. gadu sākumā kā valodas vienību izkārtojuma pieejas turpinājumu ģeneratīvajā valodniecībā Moriss Halle (Morris Halle) un Aleks Marancs (Alec Marantz) pētījumā “Distribūcijas morfoloģija un formveidošanas elementi” (Distributed Morphology and the Pieces of Inflection, 1993) attīstīja t. s. distribūcijas morfoloģijas (Distributed Morphology) teoriju, kuras pamatprincips paredz, ka nav atšķirības starp vārda un teikuma struktūru. Proti, vārda iekšējo (resp., morfēmisko) struktūru un šīs struktūras īstenošanos reālu morfēmu un to kombināciju veidolā nosaka tie paši sintakses likumi, kas ir pamatā teikuma struktūras izveidei.

Morfēmikas jautājumi, jo īpaši morfēmas interpretācija, mūsdienu valodniecībā parasti tiek aplūkoti morfoloģijas kontekstā, turklāt neatkarīgi no autoru metodoloģiskās ievirzes, sk., piemēram, šādos avotos: Endrū Spensera (Andrew Spencer) “Morfoloģijas teorija” (Morphological Theory, 2000), Martina Haspelmata (Martin Haspelmath) un Andreas Simsas (Andrea Sims) “Morfoloģijas izpratne” (Understanding Morphology, 2010), Marka Aronofa (Mark Aronoff) un Kirstenas Fjudmanes (Kirsten Fudeman) “Kas ir morfoloģija?” (What is Morphology?, 2011), Antonio Fabregasa (Antonio Fábregas) un Serdžo Skalīzes (Sergio Scalise) “Morfoloģija no faktiem līdz teorijām” (Morphology from Data to Theories, 2012). Vienlaikus turpinās arī morfēmikas pētījumi ģeneratīvās gramatikas aspektā saistībā ar distribūcijas morfoloģijas teoriju, piemēram, šādās monogrāfijās: Džonatans Deivids Bobaljiks (Jonathan David Bobaljik) “Sastatāmās morfoloģijas universālijas” (Universals in Comparative Morphology, 2012), Deivids Embiks (David Embick) “Morfēma” (The Morpheme, 2015).

Morfēmika, resp., morfēmu analīze, ir būtiska arī vārddarināšanas un formveidošanas teorijā un praksē, piemēram, tipoloģiskā skatījumā “Oksfordas rokasgrāmata vārddarināšanas morfoloģijā” (The Oxford Handbook of Derivational Morphology, 2014) Rošeles Līberes un Pavola Štekauera (Pavol Štekauer) redakcijā, kā arī “Oksfordas rokasgrāmata formveidošanā” (The Oxford Handbook of Inflection, 2015) Metjū Bermana (Matthew Baerman) redakcijā, sk. arī Baibas Metuzāles-Kangeres “Latviešu valodas atvasinājumu vārdnīcu” (A Derivational Dictionary of Latvian, 1985).

Konkrētu valodu gramatiskās sistēmas aprakstos morfēmikas jautājumi parasti aplūkoti vai nu kā morfoloģijas ievaddaļa, piemēram, “Lietuviešu valodas gramatikā” (Lithuanian Grammar, 1997) Vītauta Ambraza (Vytautas Ambrazas) redakcijā, vai arī kā atsevišķs gramatikas temats, piemēram, “Latviešu valodas gramatikā” (2013, atk. izd. 2015) Dainas Nītiņas un Jura Grigojeva redakcijā. Taču ir arī īpaši pētījumi, kas veltīti atsevišķas valodas morfēmu sistēmas aprakstam, piemēram, Staša Ķeiņa (Stasys Keinys) “Lietuviešu literārās valodas morfēmika” (Bendrinės lietuvių kalbos morfemika, 2009), sk. arī Andras Kalnačas “Morfēmika un morfonoloģija” (2004).

Morfēmikas aprakstos tiek izmantotas galvenās mūsdienu valodniecībā pazīstamās metodes un pieejas – ģeneratīvisms, kognitīvisms, deskriptīvisms, valodas vienību tipoloģiska analīze, joprojām arī salīdzināmi vēsturiskā metode un citas.

Morfēmikas jautājumu izpēte parasti notiek tais universitātēs vai pētniecības centros, kur tiek īstenoti gan sinhroniski, gan diahroniski fonētikas, fonoloģijas, morfoloģijas vai gramatikas, arī tipoloģijas projekti un strādā attiecīgās jomas valodnieki, piemēram, Helsinku Universitāte (Helsingin yliopisto) Somijā, Lēvenes Katoļu universitāte (Katholieke Universiteit Leuven) Beļģijā, Masačūsetsas Tehnoloģiju institūts (Massachusetts Institute of Technology) Kembridžā, Amerikas Savienotajās Valstīs, Leipcigas Universitāte (Universität Leipzig) Vācijā, Kalifornijas Universitāte (University of California, Santa Barbara) Santabarbarā, Amerikas Savienotajās Valstīs, Kembridžas Universitāte (University of Cambridge), Oksfordas Universitāte (University of Oxford) un Sarijas Universitāte (University of Surrey) Apvienotajā Karalistē, Valodas un kultūras evolūcijas departaments (Department of Linguistic and Cultural Evolution), Maksa Planka Cilvēces vēstures zinātnes institūts (Max-Planck-Institut für Menschheitsgeschichte) Vācijā.

Par morfēmikas jautājumiem tiek rakstīts morfoloģijas, morfonoloģijas, vārddarināšanas un sintakses kontekstā sinhroniskā un diahroniskā vai tipoloģiskā skatījumā. Parasti šādiem periodiskiem izdevumiem raksturīga vispārīga ievirze un tematiska daudzveidība, iekļaujot arī morfēmikas problemātiku, piemēram, Folia Linguistica. Acta Societatis Linguisticae Europaeae (izdod De Gruyter Mouton; iznāk kopš 1967. gada), Folia Linguistica Historica. Acta Societatis Linguisticae Europaeae (izdod De Gruyter Mouton; iznāk kopš 1980. gada), Journal of Linguistics (izdod Cambridge University Press; iznāk kopš 1965. gada), Linguistics (izdod De Gruyter Mouton; iznāk kopš 1963. gada), Theoretical Linguistics (izdod De Gruyter Mouton; iznāk kopš 1975. gada), Language (izdod Amerikas Lingvistu biedrība (Linguistic Society of America); iznāk kopš 1925. gada), Linguistic Inquiry (izdod The Massachusetts Institute of Technology Press; iznāk kopš 1970. gada).