Dzintaru koncertzāle ir plaši pazīstama Latvijā un ārzemēs, pateicoties Jūrmalas kūrorta popularitātei. 

Slēgtā vasaras koncertzāle 400 vietām, t. s. Mazā zāle, ir neoeklektisma stila ēka ar greznu galveno fasādi un Art Deco stila gleznojumiem interjerā. Lielā zāle, kuras estrāde pieslēdzas vecajai ēkai, ir padomju modernisma stila vasaras koncertzāle 2000 vietām ar jumtu, bet bez sienām. Lielās jumta pārkares, kas "uzlocītas" uz augšu, atver zāli ārtelpai, skatītājam ļaujot vienlaikus būt mūzikas un dabas varā. Ansambli noslēdz Kasu paviljons koncertzāles priekšlaukumā un Mazās zāles papildinājums ar stiklotu ieejas vestibilu, kafejnīcu un pazemes telpām.

Dzintari ir viena no tām Jūrmalas apkaimēm, kas veido kūrortpilsētas centru, un ar Rīgu, kas atrodas 20 km attālumā, to saista elektriskā dzelzceļa līnija. Līdz 1922. gadam apkaimes nosaukums bija Edinburga, kas 1874. gadā tika dots saistībā ar Krievijas ķeizara Aleksandra II (Александр II) meitas Marijas (Мария Александровна), kas šeit atpūtusies, precībām ar Edinburgas hercogu Alfredu (Alfred, Duke of Edinburgh). Dzintari kopš 19. gs. veidojās kā prestižu savrupmāju rajons. Pēc Otrā pasaules kara šeit tika izvērsta lielu sanatoriju un atpūtas namu, bet 21. gs. arī daudzdzīvokļu ēku celtniecība. Koncertzāle Turaidas ielā 1 atrodas blakus pludmalei un netālu no Jūrmalas galvenās promenādes – Jomas ielas.

Jūrmalā kopš 19. gs. beigām vasaras sezonās notika aktīva koncertdzīve. Dzintaru koncertzāles stāsts aizsākās šajā pat vietā, kad 1897. gadā tika uzbūvēta Edinburgas kūrmājas koncertdārza estrāde, kurā klasisko mūziku atskaņoja Pēterburgas, Maskavas, Berlīnes un Varšavas orķestri, un notika arī deju mūzikas vakari. Aukstās un lietainās vasaras rosināja mūziķus un publiku pieprasīt pilsētai uzcelt slēgtu koncertzāli, un 1936. gadā tika atklāta pēc arhitektu Aleksandra Birzenieka un Viktora Mellenberga projekta koka konstrukcijās uzbūvētā Mazā zāle.

Pēc Otrā pasaules kara padomju okupācijas laikā Jūrmalas kūrorta dzīve būtiski mainījās un Mazās zāles ietilpība neapmierināja strauji augošā vissavienības kūrorta publikas prasības. Bija nepieciešama koncertzāle 2000 vietām, un, ekonomējot līdzekļus, Kultūras ministrija nolēma to būvēt kā atvērta tipa zāli ar jumtu, bet bez sienām. 1960. gadā pēc arhitekta Modra Ģelža projekta tika uzcelta Lielā zāle, kas kopā ar Mazo zāli kļuva par ievērojamāko un iecienītāko kūrortu koncertzāli Padomju Sociālistisko Republiku Savienībā (PSRS).

Pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas kultūra komercializējās, un Lielās zāles terasē jūras pusē, kur bija skatu laukums, SIA ”Admirāļu klubs” 2004. gadā izbūvēja segtu VIP zonu ar restorāna funkciju 300 vietām pie galdiņiem. 2006. gadā tika pārveidota skatuve, uzstādītas akustiskās sistēmas, mīkstie krēsli skatītājiem un infrasarkanie sildītāji griestos, bet koncertzāļu priekšlaukumā uzbūvēts kasu paviljons un aizmugurē paplašināts parks. Pēc uzvaras metu konkursā par Mazās zāles rekonstrukciju 2008. gadā biroja "Jaunromāns un Ābele" arhitekti radīja projektu, pēc kura realizācijas 2015. gadā komplekss tika papildināts ar jaunu stiklotu ieejas vestibilu, kafejnīcu un pazemes telpām gan skatītāju, gan mākslinieku ērtībām, kā arī tika restaurēta Mazā zāle.

Jūrmalas pilsētas domes 2019. gadā izsludinātajā metu konkursā ar mērķi modernizēt Lielās zāles skatuvi un palielināt sēdvietu skaitu līdz 2900 vietām, uzvarēja birojs "Vincents Arhitektūra". Būtiski bija saglabāt Lielās zāles kultūrvēsturisko vērtību un akustiku, kā arī piedāvāt risinājumus, kas īstenojami, nepārtraucot koncertzāles darbību. Lai pagarinātu koncertsezonu, zāles abās pusēs plānots izbūvēt veramas stikla konstrukcijas, kā arī ierīkot energoefektīvu apsildi. Ņemot vērā ēkas kā valsts aizsargājama kultūras pieminekļa statusu, veikt pārveidojumus būs sarežģīti.

Mazā zāle – arhitekti A. Birzenieks un V. Mellenbergs, mākslinieks Ansis Cīrulis (1936); rekonstrukcija un ieejas vestibils ar kafejnīcu un pazemes telpām – arhitektu birojs "Jaunromāns un Ābele", arhitekti Mārtiņš Jaunromāns, Māra Ābele, Ieva Skadiņa, Dāvis Gertners, restaurācija – arhitekte Ināra Heinrihsone, akustika – inženieri Andris Zabrauskis un Gundars Kozlovskis (2015). Lielā zāle – arhitekts M. Ģelzis, inženieris Andris Bite, piedaloties akustiķim Albertam Vecsīlim. Kasu paviljons – "Arhitekta Modra Ģelža birojs”, arhitekte Sandra Laganovska, piedaloties Gundegai Ābelītei un Marekam Stefaņenkovam, inženieri –  Ivars Veldrums un Valters Celmiņš (2006). Koncertzāles parks – arhitekte Inese Grundule (2006).

Dzintaru koncertzāļu kompleksā vienuviet redzami trīs laiku arhitektūras slāņi – 20. gs. 30. gadu, 20. gs. 60. gadu un 21. gs. sākuma. Katrs no tiem ir arhitektoniski vērtīgs un atšķirīgs sava laika pienesums, kas kopā veido ansambļa vērtību.

Slēgtā Mazā zāle ir izsmalcināta koka būve, kuru arhitekti veidoja izmantojot klasicisma ordera arhitektūras kompozīcijas principus, bet tautas celtniecības ietekmē izvēlējās uzsvērti slaidas kolonas. Antablementa frīzu joslā starp rievotajiem triglifiem centrā novietota latviskā Laimas zīme. Ēkas arhitektoniskā tēla izteikti nacionālo orientāciju spilgtina mākslinieka A. Cīruļa gleznojumi vestibila interjerā.

Atklāto Lielo zāli arhitekts radīja asā kontrastā ar līdzās esošo 30. gadu ēku. Vasaras koncertzāles jumta liela laiduma metāla kopņu konstrukciju balsta slaidas metāla kolonas, kas, apvienotas saišķos, sabalsojas ar turpat blakus augošajām priedēm un rada Jūrmalas kāpu ainavu klātbūtnes sajūtu. Zāles atvērtās sānu malas ļauj telpai saplūst ar dabu. Viens no jumta konstrukcijas plusiem ir tās "bēniņu" telpa, kas kalpo koncertiem nepieciešamās skaņas un gaismu tehnikas izvietojumam, un ir salīdzināma ar vijoles korpusu, kura tukšums kā rezonators palīdz izplatīties skaņai.

Jaunākās paaudzes arhitektu attieksme pret visu iepriekš uzcelto ir pozitīvi neitrāla. Viņu veidotie stiklotie un caurspīdīgie apjomi nekonkurē nedz ar Mazo, nedz ar Lielo zāli, bet apkalpo tās. Kasu paviljons iepretī smalki detalizētajai vēsturiskajai ēkai izskatās kā gaiša, minimālisma estētikas iedvesmota līnija, jo ainaviski pamanāmākais ir tās vienkāršais horizontālais jumts, kas sedz divus apjomus – kases un informācijas centru. Nelielajā ēkā gaišais koks ir vienīgais krāsu pielietojums, ja neskaita pelēko metālu un stiklā atspoguļoto ainavu. Ieejas paviljonu un kafejnīcu ainavā ieraksta ažūra pergola, kuras slaidās kolonas veido metāla profili, apvienoti saišķos. Stiklotais apjoms ievada apmeklētāju ceļā uz koncertu. Ceļš var vest divos virzienos: vai nu tālāk parkā uz Lielo zāli, vai caur pazemes līmenī uz Mazo zāli. Pazemē ir izbūvēts plašs vestibils ar garderobi un labierīcībām, kā arī telpas mūziķiem ar virsgaismu.

Mazā zāle pēc restaurācijas ir ieturēta toņos, kas atbilst sākotnējiem, izņemot grīdas plakni, kas ir tumša, atšķirībā no sākotnējās gaišu dēļu krāsas. Ar apmetumu apdarināto sienu krāsojumā izmantotais Venēcijas sarkanais tonis apvienojumā ar tumši brūno koka apdari efektīgi izceļ dziļa kasetējuma gaiši pelēki krāsotos koka griestus. Zāles krāsainākais elements ir vitrāžas apaļajos logos sienas augšējā joslā. Ieejas vestibils ir apdarināts ar Latvijā ražotu saplāksni, bet īpaši vērtīgi ir mākslinieka A. Cīruļa gleznojumi "Jūra", "Latvija" un "Lielupe" Art Deco stilistikā, kuri 60. gados tika pārgleznoti atbilstoši padomju režīma prasībām, sabojājot oriģinālu. 2016. gadā sienas gleznojumus atjaunoja, kā arī atklāja mākslinieka Aigara Bikšes veidoto latviešu diriģenta Arvīda Jansona bronzas skulptūru, kas tapusi ar Borisa un Ināras Teterevu fonda atbalstu. Lielās zāles apdare atbilst sākotnējai – to veido dabīga gaiša koka, gan dzelteni krāsota, gan nekrāsota, sekla kasetējuma griestu plakne un dabīgā akmens atbalsta siena, kas kontrastē ar ažūrajām melni krāsotajām metāla konstrukcijām. Lielāko daļu zāles sienas plakņu aizņem skats uz koncertzāles parku.

Koncertzāļu priekšlaukumā izveidots skvērs ar apstādījumiem un strūklaku. Skvēra krāšņumu akcentē 2005. gadā uzstādītais tēlnieka Gļeba Panteļejeva un projektēšanas biroja "Arhis" veidotais pulkstenis, kas ir Rietumu bankas dāvana Jūrmalas pilsētai un atgādina cilvēkiem par laika īpašo ritējumu kūrortā. Koncertzāļu teritorija ir norobežota ar žogu un labiekārtota pēc ainavu arhitektes I. Grundules projekta 2006. gadā aptuveni 2,5 hektāru platībā. Kāpu zonā ir izbūvēti laukumi ar skatu uz jūru, celiņi un soliņi, kā arī ierīkoti prožektori, kas izgaismo vecās, ar vīnstīgām apaugušās priedes.

Dzintaru koncertzāle ir iekļauta Latvijas kultūras kanonā, un, kā viena no lielākajām brīvdabas koncertzālēm Baltijas valstīs tā ir pazīstama ne vien bijušajās PSRS republikās, bet arī Skandināvijā un Rietumeiropā, tādejādi pievēršot tūristu interesi Jūrmalai un Latvijai kopumā. Padomju varas augstākais apbalvojums kultūras laukā – Latvijas Padomju Sociālistiskās Republikas (LPSR) Valsts prēmija Lielajai zālei netika piešķirta. Iemesls bija inženiera A. Bites, bijušā leģionāra, biogrāfija. Mazās zāles rekonstrukcijas autori 2015. gadā saņēma Latvijas Arhitektūras gada balvu. Liela koncertu apmeklētāju daļa ēku uztver kā Jūrmalas kultūrvides sastāvdaļu, neiedziļinoties tās tapšanas vēsturē. Lielā zāle ir kritizēta par VIP zonas izbūvi, kuras apmeklētāji traucē baudīt koncertu pārējiem klausītājiem, bet tā ir neizbēgama mūsdienu komercializētās kultūras blakne.

Dzintaru koncertzāles programmās tiek pārstāvēti dažādi žanri – no folkloras un klasiskās mūzikas līdz rokam, popmūzikai un humora šoviem. Koncertzāle ir sarīkojumu norises vieta, kas pati veido Latvijas mūzikas un populārās kultūras dzīvi, un ēku arhitektūra vēl nav izpelnījusies īpašu uzmanību.