Mīlestības pārdzīvojums M. Ķempes dzejā atspoguļojas krāšņā dabas tēlainībā, spilgtu epitetu, salīdzinājumu, metaforisku struktūru izmantojumā. Pavasaris, ko dzejniece tik bieži apdzejojusi, sniedz apliecinājumu jaunas dzīvības impulsiem. Te vairs nav māksliniecisku abstrakciju, bet dzīvas un elpojošas poētiskas struktūras, kas atklāj augstu dzejas liriskā es pārdzīvojuma patiesīguma intensitāti sabalsojumā ar dabas dvēseles meklējumiem. Dzejnieces dzimtenes mīļie koki runā daudzbalsīgi, atklājot sievietes dvēseles daudzšķautņaino un pretrunīgi krāsaino raksturu – apses nemieru, priedes spīvumu, bērza skumjas, sērmūkšļa rūgtumu, Kurzemes mūžzaļās īves un egles nesatricināmo mieru mūžības priekšā. Daudzkārt apdzejotā egle dzejniecei ir ne tikai mūžības simbols, bet arī konkrēts mīlestības patvērums (“Egle”). Rūgtais mīlestības koks sērmūksis (“Rūgtais koks”) iemieso un mākslinieciski precīzi raksturo dzejnieces divējādo un pretrunīgo attieksmi pret mīlestības jūtām, kas vienlaikus ir dzīvas un svelmainas, alkaini krāšņas un tajā pašā laikā sūras un nenoplūcamas kā pīlādžogas. Mežs M. Ķempes dzejā kā visaptveroša dabas dvēseles telpa bieži ir spēcīgo mīlas pārdzīvojumu, īpaši sāpju, pirmais liecinieks, kļūstot par dvēseles visīstākajām mājām, kur dzejas liriskajam es meklēt patvērumu un sargājošo vientulību. Savukārt putnu dziesmās, vēja šalkās un visaptverošā pārpasaulīgā klusumā iespējams rast apskaidrojošu mieru un dziedinošu spēku. M. Ķempes mīlestības daudzšķautņainais raksturs bieži atklājas puķu/ziedu balsīs. Viens no spilgtākajiem piemēriem ir dzejolis “Magone”, kas izsaka liriskā es, ko var uzskatīt par dzejnieces alterego, pretrunīgo būtību – reizē spēcīgo un kaislīgo un vāri maigo. Sarkanās krāsas dominante ziedu tēlos ir spēcīga atsauce uz Aspazijas ekspresīvi trauksmaino un kaislīgo dzejas poētiku, kas dzejniecei kopš jaunības tik daudz nozīmē. Jūtams arī E. Ādamsona dzejai raksturīgais eksotiskums, apdzejoto tulpju, neļķu, hiacinšu, liliju, jasmīnu, naktsvijoļu un rožu dvesmas dekadentiskais šarms. Taču M. Ķempe ir piezemētāka un spēj ieraudzīt skaistumu arī Latvijas lauku dabas vienkāršībā un šķietamajā pelēcībā. Viņas dzejā zied Kurzemes piejūras lieso pļavu trauslie, bet sīkstie ziedi – margrietiņas, kumelītes, neaizmirstules, dadži un ērkšķainā mežroze. Taču simboliski mīlestības zelta bite saldo medu vāc kā no vieniem, tā otriem ziediem (“Zelta bite”), iezīmējot mīlestības izpausmju polaritāti. Dzejā mirklis, kas pārvērties mūžībā (“Mirklis”), visu dzīvi atgādina par skaisto, cēlo un nepiepildīto. Krājumā iezīmējas dzejnieces mākslinieciski augstvērtīgajai dzejas daļai raksturīgais mirkļa un mūžības tvērums, kas iezīmē dvēseles laiktelpas robežas un poētiskā pārdzīvojuma ilgstamību.