Šautenes Gewehr 88 konstrukcijai bija vairākas acīmredzamas novitātes. Stobrs bija ievietots lielāka diametra caurules veida metāla apvalkā, kas kopā ar stobru bija nostiprināts stobra kārbā. Ieroča konstruktori uzskatīja, ka gaisa slānis starp stobru un apvalku pasargās karavīru rokas no šāvienu sakarsētā stobra, vienlaikus tā brīvā vibrācija varētu palielināt trāpījumu precizitāti. Stobrā bija četras labās puses vītnes.
Patronkārbai bija nedaudz uzlabota un vienkāršota austriešu Manlihera sistēmas šautenes M.1886 konstrukcija. Tai nebija apakšējā vāka, bet patronas noturēja un bīdīja uz augšu patronu padevējs. Patronkārbā ievietoja rāmja veida Manlihera sistēmas aptveri ar sānu sienām un vaļēju augšu un apakšu, kurā ievietojās patronu padevēja ķepa. Šautenei Gew.88 bija slīdošais aizslēgs ar trīspozīciju drošinātāju aizslēga resgalī, kurš bija nedaudz pārveidots pēc Mauzera sistēmas 1871. gada parauga. Uzlabojumu autors bija Špandavas valsts arsenāla darbinieks Luijs Šlēgelmilhs (Louis Schlegelmilch). Tēmēklis palika bez nozīmīgām izmaiņām, tāpat kā šautenei Gewehr 1871, tam bija iezīmētas iedaļas līdz 2000 m. Vācu jaunā 1888. gada parauga 7,92 mm patrona bija viena no pirmajām masveidā ražotajām šauteņu patronām bez apmales. Rāmja veida aptverē varēja ievietot piecas patronas 7,92x57, un pēc pēdējās patronas izšaušanas aptvere izkrita no patronkārbas pa apakšējo atvērumu.
Šautenes spalu gatavoja no riekstkoka ar angļu tipa viengabala laidi un pastobri. Šauteni varēja izmantot arī tuvcīņai, pie stobra apskavas tievgalī labajā pusē bija T profila durkļa balsts, tā durkli pievienoja šaujamierocim sāniski labajā pusē. Kā auksto ieroci izmantoja gan veco vienasmens nažveida durkli M.1871, kuram bija misiņa rokturis un S formas šķērsis ar iestrādātu stobra uzmavas gredzenu, gan tā īsāko modifikāciju M.71/84, ar roktura koka uzliktņiem un stobra uzmavas gredzenu. Durkli karavīri pievienoja šaujamierocim tikai pirms tiešas saskarsmes ar pretinieku, pārējā laikā to nēsāja ar metālu apkaltā ādas makstī. 1890. gadā uz šautenes bāzes sāka ražot karabīni Kar.88, kurai gan patronkārba, gan aizslēgs bija tādi paši kā šautenei, tikai saīsināts stobrs un izmainīts aizslēga rokturis. Tas bija saplacināts un nolocīts uz leju, plecu siksnas stiprinājumi bija pielāgoti ērtākai lietošanai kavalēristu vidū. Spals sniedzās līdz stobra tievgalim, un karabīnei nebija paredzēts piestiprināms durklis. 1891. gadā parādījās karabīnes modifikācija artilēristiem, tās vienīgā atšķirība bija metāla āķis spala tievgalī, kas palīdzēja ieročus novietot piramīdā.
Kaut gan “komisijas” šautene bija līdzvērtīga un dažos rādītājos pārspēja gan franču un angļu, gan amerikāņu un krievu ražojumus, atklājās arī vairākas ieroča nepilnības. Stobra metāla apvalks palielināja ieroča svaru, starp stobru un apvalku uzkrājās mitrums, kas veicināja stobra rūsēšanu. Atklājās arī liels ražošanas brāķa īpatsvars, ko izraisīja sasteigtā armijas pārapbruņošana. Izcēlās pat skandāls ar pretenzijām pret galveno valsts pasūtījumu izpildītāju – firmu L.Loewe & CO.
20. gs. sākumā, parādoties uzlabotajai šautenei Gewehr 98 un 1904. gada parauga patronai ar smailo lodi Patronen S, lielai daļai šauteņu Gew.88 pārveidoja stobra patrontelpu šīs jaunās munīcijas lietošanai. Lai atšķirtu šādus pielāgotus ieročus, stobra kārbas virspusē iekala burtu S. Nākamā Gew.88 un Kar.88 modifikācijas izmaiņa notika, kad patronkārbas apakšējam atvērumam piemetināja metāla plāksni ar atsperi un padevēju, bet rāmja veida aptveri nomainīja pret plakano aptveri, kā šautenei Gew.98. Šādi ieroči ieguva apzīmējumu Gew.88/05 un Gew.88/14.
