Slokas apkārtnē 1915. gada rudenī kaujas norisinājās Vācijas armijas 60. korpusa (Jelgavas grupas) uzbrukuma rezultātā, saistībā ar kuru notika arī latviešu strēlnieku kaujas Tīreļpurvā un pie Misas upes 1915. gadā. Līdzīgi kā visā Rīgas frontes līnijā, arī Slokas virzienā Vācijas armijas vienības uzbruka ar mērķi saīsināt fronti un ieņemt turpmākai karadarbībai izdevīgas pozīcijas. Vācijas armijas 60. korpusa uzbrukums sākās 03./16.10.1915. Pēc pirmo sekmju gūšanas Slokas virzienā, saskaroties ar salīdzinoši nopietnu Krievijas armijas vienību pretestību, uzbrukums tika apturēts, bet atsākās 18./31.10.1915., kad Vācijas armijas vadības rīcībā nonāca daļēji neprecīza informācija par Krievijas armijas skaitlisko samazināšanos šajā sektorā. Lielupes kreisajā krastā Vācijas armijas vienībām izdevās pavirzīties uz priekšu, ieņemt Ķemerus un Slokas muižu. Krievijas armija ar vairākiem pretuzbrukumiem centās atgūt zaudētās pozīcijas, kas daļēji izdevās – 29.10./11.11.1915. aktīva karadarbība šajā frontes sektorā beidzās.

Vācijas armijas vienības, kas 1915. gada rudenī darbojās Lielupes kreisajā krastā tika pakļautas 29. landvēra kājnieku brigādes komandierim ģenerālleitnantam Oto Vinekenam (Otto Wyneken), kurš varēja operēt ar 28., 29., 49. un 57. landvēra pulkiem un četriem landšturma bataljoniem. Galvenos uzbrukuma spēkus Slokas frontes sektorā veidoja 28. landvēra kājnieku pulks (komandieris pulkvežleitnants fon Frīdrihss, von Friedrichs). Krievijas armijas Slokas grupa, kuru 1915. gada rudenī vadīja 20. Somijas dragūnu pulka komandieris pulkvedis Nikolajs Meļikovs (Николай Леванович Меликов), ietilpa 12. armijā (komandieris ģenerālis Vladimirs Gorbatovskis, Владимир Николаеви Горбатовский). Slokas grupā 18./31.10.1915. iekļāva 2. Rīgas latviešu strēlnieku bataljonu (komandieris apakšpulkvedis Jānis Francis) un 21.10./03.11.1915. – 3. Kurzemes latviešu strēlnieku bataljonu (komandieris apakšpulvedis Jānis Kalniņš). Skaitliski Slokas grupa bija lielāka par uzbrūkošajām Vācijas armijas vienībām, bet to kaujas spējas bija zemākas.

Pirmā latviešu strēlnieku vienība, kas Slokā ieradās jau naktī uz 18./31.10.1915. bija 2. Rīgas latviešu strēlnieku bataljons. Pakļauti 20. Somijas dragūna pulka komandierim, 2. Rīgas latviešu strēlnieku bataljona strēlnieki jau tajā pašā dienā iesaistījās kaujās ar uzbrūkošajām 28. landvēra kājnieku pulka daļām pie Odiņu un Zilberu mājām. Krievijas armijas vienības kauju rezultātā atkāpās. 2. Rīgas latviešu strēlnieku bataljons zaudēja vienu kritušu un trīs ievainotus strēlniekus.

Lielākās kaujas, kurās piedalījās latviešu strēlnieku vienības Slokas apkārtnē, norisinājās 22.10./04.11.1915., kad atbilstoši 7. Sibīrijas strēlnieku korpusa komandiera ģenerāļa Radko Dmitrijeva (Радко Дмитриев Дмитриевич) pavēlei Krievijas armijas vienības centās atgūt pēdējās dienās zaudētās pozīcijas abos Lielupes krastos. Atbilstoši uzbrukuma plānam, 2. Rīgas latviešu strēlnieku bataljonam bija jāieņem vāciešu pozīcijas pie Mežbeltes mājām, uzbrūkot no Slokas muižas paralēli dzelzceļa līnijai. 3. Kurzemes latviešu strēlnieku bataljonam, kurš tikai iepriekšējā naktī ieradās Slokā, bija jāuzbrūk Pavasaru muižas un Zelbju māju virzienā. Uzbrukums sākās 4.00 no rīta. 2. Rīgas latviešu strēlnieku bataljonam pēc vairākkārtīgiem uzbrukumiem neizdevās ieņemt Mežbeltes. 3. Kurzemes latviešu strēlnieku bataljonam izdevās ieņemt Zelbju mājas, tomēr vissmagākās cīņas norisinājās pie Pavasaru muižas, kur nācās uzbrukt atklātā vietā un arī pēc atkārtotiem uzbrukumiem neizdevās ieņemt vāciešu nocietinājumus. Uzbrukuma laikā nelielai strēlnieku daļai izdevās ielauzties pretinieka pozīcijās, tomēr vāciešiem atkal izdevās atgūt zaudēto. 2. Rīgas latviešu strēlnieku bataljons šajā dienā zaudēja deviņus kritušus un 39 ievainotus strēlniekus, bet 3. Kurzemes latviešu strēlnieku bataljona zaudējumi bija daudz smagāki – 318 krituši un ievainoti strēlnieki. Aizsardzībā esošais 28. landvēra kājnieku pulks zaudēja 22 kritušus un 46 ievainotus karavīrus.

Pēc 22.10./04.11.1915. kaujām Vācijas armija karavīru noguruma un piegādes problēmu dēļ pārtrauca visus tālākos uzbrukumus Slokas virzienā, un 24.10./06.11.1915. pat atgāja no pirmās līnijas. Rezultātā latviešu strēlnieku vienības ieņēma Mežbeltes, Pavasaru muižu un piedalījās uzbrukumos Ķemeriem. Tā 2. Rīgas latviešu strēlnieku bataljona 4. rota 25.10./07.11.1915. vakarā piedalījās neveiksmīgā uzbrukumā Ķemeriem no Bigauņciema puses, kurā zaudēja 20 strēlniekus. Galvenos spēkus uzbrukumos Antiņciems–Ķemeri–Liepmeži līnijai veidoja Krievijas armijas 16. Kalugas zemessardzes brigāde, kam arī tika pakļauti latviešu strēlnieku bataljoni. Nespējot izturēt Krievijas armijas vienību uzbrukumus, 28.10./10.11.1915. Vācijas armijas vadība izdeva pavēli Ķemerus atstāt un atiet uz Smārdes pozīcijām.

Ar Ķemeru ieņemšanu aktīva karadarbība Slokas frontes iecirknī beidzās. Latviešu strēlnieku vienības turpmāk aktīvi tika iesaistītas izlūkošanu veikšanā un pozīciju izbūves darbos.

Kaujās pie Slokas Krievijas armijai izdevās apturēt 18./31.10.1915. Vācijas armijas sākto uzbrukumu un daļēji arī atgūt zaudētās pozīcijas. Rezultātā nostabilizējās frontes līnija, kas saglabājās līdz pat Rīgas ieņemšanai 1917. gada septembrī. Latviešu strēlnieku bataljoni tika iesaistīti kaujās kā regulāras kājnieku vienības, pretēji bataljonu veidošanas laikā paredzētajam izlūkošanas un sakaru dienestam. Regulārās armijas kājnieku taktikas izmatošana uzbrukumu laikā latviešu strēlnieku vienībās noveda pie salīdzinoši nelieliem panākumiem, bet pirmajiem lielajiem zaudējumiem – it īpaši cieta 3. Kurzemes latviešu strēlnieku bataljons.

Latviešu strēlnieku darbība kaujās pie Slokas attēlota Aleksandra Grīna romānā “Dvēseļu putenis” (1933–1934) un Aleksandra Čaka varoņpoēmā “Mūžības skartie” (1937).