Keinsisms ir arī ekonomikas apakšnozare un ekonomiskās politikas ideoloģija valsts pārvaldē. Keinsisma idejiskā skola ekonomikā uzsver koncentrēšanos uz valsts rīcību pilnas nodarbinātības nodrošināšanai, biznesa ciklu pētniecību un inflācijas ierobežošanu. Džona Meinarda Keinsa (John Maynard Keynes) izstrādātās analīzes pamatā ir uzstādījums, ka brīvā tirgus ekonomika bez valsts iejaukšanās noved pie ekonomiskajiem burbuļiem un krīzēm. Krīžu pārvarēšanai savukārt ir svarīgi veikt investīcijas ekonomikā, lai veicinātu pieprasījumu un tādējādi sekmētu ražošanu un izaugsmi. Dž. Keinss kritizēja kapitālistisko valstu ekonomiskajā politikā toreiz valdošo koncentrēšanos uz piedāvājumu un uzsvēra nepieciešamību koncentrēties uz pieprasījuma analīzi. Dž. Keinsa skatījumā, pieprasījums bieži ir neracionāls un tādējādi ietekmē gan inflāciju un bezdarbu, gan pašu produktu ražošanu.

Keinsiānisms ir ekonomisko un politiskās ekonomikas ideju kopums, kura aizsākumi tiek saistīti ar britu ekonomista Dž. Keinsa darbiem. Kopš 1936. gadā publicētās Dž. Keinsa ietekmīgākās grāmatas “Nodarbinātības, procentu un naudas vispārējā teorija” (The General Theory of Employment, Interest and Money) līdz pat 70. gadu beigām keinsisms bija Rietumu pasaulē dominējošā politiskās ekonomikas ideoloģija un makroekonomiskās politikas vadlīnijas. Agrīnie Dž. Keinsa darbi un 1936. gada darbs ietekmēja Rietumvalstu kapitālistisko sistēmu pieeju 1929. gada Lielās depresijas seku vēlākai likvidēšanai, t. sk. Jaunā kursa (New Deal) politikas izstrādi Amerikas Savienotajās Valstīs (ASV), pēckara ekonomikas atkopšanos un ekonomisko politiku līdz neoklasiskās pieejas ienākšanai politikā 70. un 80. gados.

Keinsisma politiskās ekonomikas skola gan kā ekonomiskā filozofija, gan analītiska pieeja ir bijusi viena no ietekmīgākajām 20. gs. pasaules vēsturē. Dž. Keinsa ideju ietekmē tika veidotas gan t.s. Bretonvudas institūcijas – Pasaules Banka (World Bank), Starptautiskais Valūtas fonds (International Monetary Fund) un Vispārējā vienošanās par tarifiem un tirdzniecību (General Agreement on Tariffs and Trade; vēlākā Pasaules Tirdzniecības organizācija, World Trade Organisation), gan arī starptautiskā finanšu sistēma, kas pastāvēja pēc Otrā pasaules kara līdz 1971. gadam. Neoklasiskās ekonomikas un keinsisma ekonomisko pieeju sintēze pēc Otrā pasaules kara kļuva par dominējošo ekonomisko vadlīniju kapitālistiskajās valstīs.

Atgriešanās pie keinsisma idejām notika 2008.–2009. gada pasaules finanšu krīzes laikā, kad daudzas no agrākajām Dž. Keinsa idejām par fiskālo un monetāro instrumentu izmantošanu atguva popularitāti. Viens no nozīmīgākajiem popularizētājiem kļuva amerikāņu ekonomists Pols Krugmans (Paul Robin Krugman). Keinsisma skola, sevišķi tās postkeinsisma pieejās, ir populāra mācību viela un materiāls gandrīz visās pasaules universitātēs, kurās māca ekonomiku vai politisko ekonomiku, vai starptautisko politisko ekonomiku.

Keinsisma idejiskā skola ir politiskās ekonomikas (un ekonomikas) pieeja un kopā ar ekonomiskā institucionālisma pieeju tiek iekļauta ekonomiskā nacionālisma teorētiskajā skolā. Ekonomiskā nacionālisma teorētiskā skola ir politiskās ekonomikas teorija līdzās ekonomiskā liberālisma teorētiskajai skolai un ekonomiskā marksisma teorētiskajai skolai, kur katra tiek dalīta sīkāk specifiskās idejiskajās skolās. Ekonomiskais liberālisms, nacionālisms un marksisms ir arī ekonomiskās ideoloģijas valsts pārvaldē un politikā.

Keinsisma idejiskā skola ekonomikas disciplīnā tiek iedalīta neokeinsisma ekonomikā (neoklasiskās ekonomikas un keinsisma pieeju sintēze), jaunā keinsisma ekonomika centrējas uz neperfektas konkurences aspektu makroekonomikā, savukārt postkeinsisma ekonomika ir Dž. Keinsa ideju turpinājums ar lielāku uzsvaru uz monetārās politikas lietošanu procentu likmju un naudas apjoma kontrolēšanai.

Starp nozīmīgākajiem keinsisma ekonomiskās skolas autoriem ir jāmin arī britu ekonomists Džons Hikss (John Hicks) un viņa patēriņa-pieprasījuma teorija, kā arī papildinājumi vispārējā ekonomiskā līdzsvara teorijai un vērtības teorijai; amerikāņu ekonomists Pols Semjuelsons (Paul Anthony Samuelson) un viņa starptautiskās tirdzniecības modeļi (Balassa-Samuelson efekts un Heckscher-Ohlin modelis ar Stolper-Samuelson teorēmu, atklāto preferenču teorija un daudzas citas); jaunzēlandiešu ekonomists Viljams Filipss (Alban William Housego “A. W.” “Bill” Phillips) un viņa darbs par bezdarba rādītāju korelāciju ar algu pieaugumiem (Filipsa līkne); britu ekonomiste Džoanna Robinsone (Joan Violet Robinson) un viņas idejas par monopsoniju (monopsony) jeb monopolistiska patērētāja ietekmi uz tirgus struktūru un piedāvājumu; ungāru ekonomists Miklošs Kāldors (Káldor Miklós) un viņa izstrādātais biznesa ciklu modelis; amerikāņu ekonomists Haimans Minskis (Hyman Philip Minsky) un viņa darbs pie finanšu krīžu skaidrošanas. Svarīgi ir atzīmēt atsevišķi arī poļu ekonomistu Mihalu Kaļecki (Michał Kalecki), kurš neilgi pirms Dž. Keinsa izvirzīja daudzas viņam piedēvētās ekonomikas teorijas, t. sk. par ekonomiskajiem cikliem, pilnu nodarbinātību (full employment), ienākumu pārdali un citas.

Keinsisma idejiskās skolas piekritēji pētniecībā izstrādāja, papildināja un izmanto līdzīgas metodes kā ekonomikas un arī politikas zinātnē. Tai skaitā gadījumu analīzi, salīdzinošo analīzi, daudzu gadījumu ekonomiskās statistikas analīzi (large-N studies), ekonometriju, spēļu teoriju, lineāro programmēšanu un citas.

Keinsisma idejiskā skola ir daļa no politiskās ekonomikas apakšdisciplīnas. Keinsisma teorētiskā nozīme ir ne tikai politiskajā ekonomikā, bet sevišķi ekonomikas disciplīnā. Dž. Keinsa idejas un darbi ietekmēja to, kā universitātes un ekonomiskās teorijas attīstījās pēc Otrā pasaules kara. Šajā keinsisma dominances laikā arī izveidojās gan teorētiskās sintēzes, gan Dž. Keinsa ideju atvasinājumi un papildinājumi ekonomikas disciplīnā.

Kā idejiskā pieeja keinsisma skola politiskajā ekonomikā un ekonomikā tiek pasniegta gandrīz visās pasaules universitātēs. Ekonomikas programmās, politiskās ekonomikas programmās un citās disciplīnās keinsisms ir neatņemama sastāvdaļa, ņemot vērā gan to akadēmiski-teorētisko, gan sevišķi – praktisko nozīmi 20. un 21. gs. pasaules valstu fiskālajās un monetārajās politikās. Keinsisms ir iekļauts arī tādu pasaulē pazīstamu universitāšu ekonomikas programmās kā Londonas Ekonomikas un politikas zinātnes skolā (London School of Economics and Political Science) Hārvarda Universitātē (Harvard University) un Jūtas Universitātē (University of Utah) ASV, Otavas Universitātē (University of Ottawa) Kanādā, Ņūkāslas Universitātē (University of Newcastle) Austrālijā, Parīzes Politikas zinātnes institūtā (Institut d’études politiques de Paris) Francijā.

Nozīmīgākie zinātniskie žurnāli, kuros tiek publicētas debates keinsisma skolas idejiskajā novirzienā, ir Journal of Post Keynesian Economics (kopš 1978. gada, izdevējs Taylor and Francis), Review of Keynesian Economics (kopš 2012. gada, izdevējs Edward Elgar Publishing), Brazilian Journal of Political Economy (kopš 1981. gada, izdevējs Editora 34), Cambridge Journal of Economics (kopš 1977. gada, izdevējs Oxford University Press), Contributions to Political Economy (kopš 1992. gada, izdevējs Oxford University Press).