Romāns “Vilkaču mantiniece” ir I. Leimanes pirmais romāns. Iecere radusies personīgi traģiskā brīdī, kad ūtrupē tika pārdots ģimenes lauku īpašums Vidzemē. Ūtrupes dienā I. Leimane atradusies Ungārijā, tālu prom no dzimtajām Eļmu mājām. Nevarēdama rast mieru, viņa klejojusi pa naksnīgo Budapeštu un, uzkāpusi kādā kalnā, ieraudzījusi lielu, no gaismām veidotu krustu, kas viņā izraisījis spilgtu iekšēju pārdzīvojumu un devis spēcīgu impulsu romāna iecerei. Tāpat romāna ideju autore smēlusies no sava vectēva Indriķa Kļaviņa nostāstiem par vilkačiem un noburšanām. Romāns 1942. gadā tika publicēts laikrakstā “Latvju Mēnešraksts” un 1943. gadā izdots atsevišķā grāmatā. Tas kļuva par sensacionālu pārsteigumu lasītājiem un kritiķiem, tika dēvēts par lielāko notikumu 20. gs. 30. gadu beigu un 40. gadu latviešu prozā. Romāns “Vilkaču mantiniece” tiek uzkatīts par nepārspētu virsotni rakstnieces daiļradē. 

Kā jau tas raksturīgs lielai daļai vācu okupācijas laika literatūras, romānā nav laikmeta notikumu refleksijas. I. Leimane, tāpat kā citi šā laika autori, deva sev un lasītājam iespēju aiziet no traumatiskās kara laika realitātes citā pasaulē un citā telpā, kur cilvēka dzīve rit ciešā saskaņā ar dabas likumiem un kur centrā ir cilvēku savstarpējās attiecības. 

Romānam “Vilkaču mantiniece” ir skandināvu un Baltijas, tajā skaitā latviešu, literatūrā tradicionāls sižets par zemnieku sētas ikdienu, dabu tās mūžīgajā ritējumā, cilvēkiem ar dramatiskiem likteņiem un raksturiem. Rakstniece talantīgi aprakstījusi 19. gs. etnogrāfiski precīzu vidi, kurā risinās dramatisks vēstījums par divu jaunu cilvēku sarežģīto ceļu uz sapratni un mīlestību. Romānā risinātā problemātika par naidu starp divām dzimtām, starp Dievlodziņu un Vilkaču mājām, latviešu literatūrā nav bieži sastopama. Naida cēlonis ir gan skaudība, gan māņticība. Bet jaunajā Vilkaču saimniecē Alīnē ieskatās Dievlodziņu dēls Andrejs, un uzplaukst abpusēja mīlestība, kas tiek slēpta un uztverta kā nevēlama. Tikai romāna beigās, tad, kad viss gadu simtiem krātais un veidotais ir sadedzis ugunsgrēkā gan tiešā, gan pārnestā nozīmē, Alīne ar Andreju kopīgi var sākt jaunu dzīvi bez skaudības un naida.

Romāna galvenā varone ir pievilcīgā, gudrā un stiprā Alīne Salna. Viņa Vilkačos ir ienācēja, uzaugusi uz nedrošām jūrmalas smiltīm un visu mūžu ilgojusies nostāties uz cietas zemes. Pēkšņo iespēju kļūt par saimnieci mājām viņa pieņem ar prieku, ticību un paļāvību savām spējām pastāvēt un izturēt. Saimniecības gaitās Alīne iekļaujas viegli, grūtāk viņai ir ieaugt pārējā vidē, jo sevišķi tādēļ, ka Vilkaču saime, jauno saimnieci saudzēdama, nolemj neatklāt Vilkaču slavu un lāstu, kaut gan viņa ar to pamazām iepazīstas. I. Leimanes romānā attēlotās “Vilkaču sievas” un galvenā varone Alīne tradicionālajai sievišķības izpratnei neatbilst. Viņas ir izteiktas “brīvās sievietes” ar drošu un tiešu skatienu, patstāvīgas un gudras. Būdamas Vilkaču saimnieces, viņas ir finansiāli stabilas un viņām pieder vara, kas ir izteikta vīrišķības iezīme, bet Vilkačos, atšķirībā no Dievlodziņiem, jau no dzimtas pirmsākumiem sievietēm vienmēr piederēja pēdējais vārds. Paralēli šīm iezīmēm viņas alkst mīlestības, maiguma, sirds siltuma un vēlas sev blakus stipru plecu, kuram pieglausties. Pagastā cirkulē stāsti par Vilkaču mantinieces spējām: viņa esot piedzimusi laikā, kad abi spīdekļi bijuši pie debesīm, tālab viņai piemītot spējas noburt jebkuru vīrieti. Bez tam visas Vilkaču sievietes ir apveltītas ar lielu skaistumu un spēcīgu sievišķīgu valdzinājumu, kas tiek pārmantots no paaudzes uz paaudzi. Tieši šis spēcīgais sievišķīgais valdzinājums vienmēr neatvairāmi ir saistījis un reizē arī baidījis Dievlodziņu vīrus.

Romāna gaitā ir vairākas epizodes, kur Alīne parāda savu stingro raksturu. Viens no tiem ir Vārdavnieka precību brauciens, kas īstenībā ir izmisīgs solis, lai paglābtos no ūtrupes. Alīne pasaka skaidru “nē” vārdu. Tikpat pašapzinīgu atbildi saņem arī muižnieks, kas iegriežas Vilkačos veltīgā cerībā palakstoties ar jauno saimnieci. Kad Ziemassvētku rītā Alīne nolemj ar visu Vilkaču saimi ierasties baznīcā, viņa apjauš, ka ir neapzinīgi iekļuvusi naida krustugunīs, tomēr drosmi viņa nezaudē. Alīnes augstsirdīgais žests, pieņemot pamesto citu māju kalponi Grietu ar tās mazo bērniņu Vilkaču saimē, viņai nodrošina cieņu un apbrīnu starp ļaudīm, kas nepiedalās lepno saimnieku tradicionālajos strīdos.

Dievlodziņu saimnieka dēls Andrejs ir konservatīvs, ārkārtīgi paštaisns, sevī svārstīgs, bet arī strādīgs, spēcīgs un izskatīgs. Alīne un Andrejs ļaujas savstarpējam valdzinājumam un instinktiem naktī, dienā izliekoties vienaldzīgi viens pret otru. Zīmīga un romānā iederīga ir Alīnes un Andreja ārlaulības dēla piedzimšana laimes krekliņā. Andreja iekšējo sirdsbalsi nomāc tēva stingrais naids pret Vilkaču dzimtu. Vecais Dievlodziņu saimnieks iemieso tipisku patriarhālu zemnieku un piedevām ir fanātiski māņticīgs. Viņa sieva Ilze pielāgojusies paklausīt it visā savam vīram, un tikai līdz ar viņa nāvi Ilze pēkšņi nokrata no sevis pasivitāti, maina nostāju un dod svētību Andreja lēmumam laulāties ar Alīni. Romānā spilgti izpaužas “vīrišķais” un “sievišķais” kā pretmeti, starp kuriem pastāv ne tikai ass konflikts, bet arī parādās to mijiedarbība.

Romāna ieskaņu veido savdabīga retrospektīva atkāpe, kas ar spilgtu un kolorītu tēlojumu lasītājam parāda 19. gs. lauku videi raksturīgu zemnieka sētu un vienlaicīgi arī visa romāna darbības vidi. Savukārt sekojošais episkais pārstāsts, kam piemīt teikām un nostāstiem raksturīgais vēstījuma stils, ne tikai attēlo romāna notikumu priekšvēsturi un skaidro to cēloņus, bet arī ieved lasītāju romāna gaisotnē un tam raksturīgajā teiksmainajā atmosfērā. Vēstījums sadalīts 19 nodaļās, katra nodaļa sākas ar īsu apkopojošu atkāpi, kas to saista ar iepriekšējo nodaļu un ievada turpmākajā darbībā un notikumos. Nodaļas mēdz sākties ar kādu dabas parelēli un bieži vien noslēdzas ar kādu zīmīgu teikumu. Mākslinieciski visspilgtākā romānā ir priekšpēdējā nodaļa, kurā tēlota ugunsgrēka nakts, kad bojā aiziet gan Dievlodziņi, gan Vilkači. 

Romāna vēstījumam raksturīgs spraigs sižets, koncentrēta darbība, lakoniska izteiksme un plūstošs ritms. Tā kompozicionālajā izveidē izmantots vēstījums trešajā personā. Stāstījumu veido kodolīgi un ekspresīvi spilgti tēlojumi. Personāžu runa – īsi un aprauti dialogi un iekšējie monologi, kas ir nozīmīgi raksturu un emocionālo un psiholoģisko norišu atklājēji.

Romāna valodā daudz novada leksikas, kas rada senlaicīgu kolorītu, kur 19. gs. vide ir it kā pacelta pāri reālajam laikam un telpai. Ar valodas īpatnību palīdzību rakstniece veido romāna sižeta senlatvisko stilu un piešķir tam raksturīgo kolorītu. Perfekti izslīpētā laikmeta valoda un etnogrāfiskās un mitoloģiskās vērtības piešķir darbam izteiktu senatnīguma un mistiskas noslēpumainības noskaņu. 

Romāna aktīvā darbība sākas ar galvenās varones Alīnes Salnas ierašanos Vilkačos. Darbā ietverts plašs mitoloģiskais un etnogrāfiskais slānis, izmantoti arī pārdabiskie, simboliskie elementi. Vilkaču turību un panākumus autore izskaidro ar Vilkaču saimes, it īpaši to saimnieču, dzīves ziņu un darba tikumu, kā arī vienkārši ar aklu laimi, kas gadās pareizā vietā un laikā. Un lai arī viņa loģiski parāda, cik viegli var rasties aizspriedumi, kāds mistisks elements tomēr paliek. Zināma burvestības aura apvij gan Vilkaču pagātni, gan arī romāna tagadni. I. Leimane savā romānā ir izveidojusi sarežģītu laika struktūru, kuru rada vēsturiskais darbības laiks un laiks, kas it kā pacelts pāri reālajam laikam un eksistē citā dimensijā. Romāna darbība norit konkrētā reālā laikā, 19. gs., taču tēlotā atmosfēra liek lasītājam domāt par daudz senākiem laikiem, jo dominē civilizācijas neskarta daba, dziļas cilvēciskas kaislības, ticējumu nozīme sadzīvē un pagāniskas izdarības. Romāna autore to datē ar konkrētu brīdi, kad Vilkaču pēdējais saimnieks pēc mātes nāves uz ģimenes papīriem uzraksta gadskaitli – 1886. Vilkaču un Dievlodziņu māju bojā eja ugunsgrēkā ir iespaidīga metode, kā panākt mākslinieciski motivētu ticamību konfliktu atrisinājumam romāna noslēgumā. Ugunsgrēka postažā neatliek laika domāt par problēmām, ko varētu radīt iepriekš stingrās sadzīves normas, bijušās tradīcijas, kuru iespaidā notiek lielākā daļa romāna darbības.

Kopš 1942. gada janvāra romāns turpinājumos publicēts laikrakstā “Latvju Mēnešraksts”. Grāmatā tas pirmo reizi tika izdots 1943. gadā Ernesta Kreišmaņa apgādā, to greznoja izteiksmīgie Oļģerta Ābelītes kokgrebumi, kuros tam izdevies veiksmīgi uztvert tēlojumā valdošo atmosfēru. Romāna titullapā ir ieraksts, kas atsedz vēl vienu traģisku notikumu rakstnieces dzīvē. Savu darbu Ilona Leimane velta jaunākajam brālim Jānim, kuru 1941. gada 14. jūnija deportēja uz Sibīriju. 

Romāns tulkots vācu (Erbin des Werwolhofes, 1944) un igauņu (Soendi talu uus perenaine, 1944) valodā.

I. Leimanes romāns kļuva par savdabīgu literāru fenomenu, jo latviešu literatūras vēsturē šim darbam nav analoga. Tajā etnogrāfiskas vides tēlojums pacelts pāri reālajai laiktelpai un vienlaicīgi bagātināts un līdzsvarots ar psiholoģiski ietilpīgiem, kolorītiem un cilvēciskiem raksturiem. Romāns turpina latviešu literatūrā 20. gs. 20.–30. gados populāro zemniecības tēmu, ienesot kvalitatīvi jauna pavērsiena mēģinājumu, jo neviens autors nav pievērsies tautas senatnei un mūžīgo problēmu – mīlestība un naids, vīrietis un sieviete – risinājumam no tāda skatu punkta, kā to dara I. Leimane. Rakstniece spējusi sevi apliecināt senatnīguma atklāsmē un sievietes vietas meklējumos. Tādējādi romāns ienesis latviešu literatūrā spilgtu mīlestības un naida stāstu, īpaši jāizceļ galvenā varone, “Vilkaču” māju mantiniece Alīne, kas ar savu kaislīgo, neatkarīgo raksturu un viedumu, ko tā laika izpratnē piedēvēja raganām un vilkatēm, ir sava veida simbols sievietes pašnoteikšanās brīvībai un patriarhālo likumu neierobežotai sievišķībai. 

Romāna sižets izmantots tāda pašai nosaukuma spēlfilmā un operas uzvedumā.

Kino – 1990. gadā studija “AL KO” veica romāna “Vilkaču mantiniece” ekranizējumu (režisors Gunārs Cilinskis, galvenajā lomā Zane Jančevska).

Mūzikā un teātrī – komponists Bruno Skulte 20. gs. 40. gadu beigās bēgļu nometnēs Vācijā sāka rakstīt mūziku operai “Vilkaču manteniece”. 1975. gadā B. Skultes 70 gadu jubilejas koncertā Ņujorkā pasaules slavenais diriģents Leopolds Stokovskis (Leopold Stokowski) esot piedāvājis “Vilkaču mantinieci” iestudēt Maskavas operas un baleta teātrī, taču B. Skulte esot atteicies. Operas “Vilkaču mantiniece” pirmizrāde notika 2011. gadā Latvijas Nacionālajā operā (režisore Ināra Slucka; iestudējums 2011. gadā saņēmis laikraksta “Diena” gada balvu kultūrā). Kā ieskaņa operas uzvedumam bija B. Skultes muzikālās drāmas “Vilkaču mantiniece” koncertuzvedums 2005. gadā Latvijas Nacionālajā operā.