Ekonomiskais nacionālisms ir arī ekonomiskās politikas ideoloģija valsts pārvaldē. Ekonomiskā nacionālisma teorētiskā skola balstās pieņēmumā, ka ekonomiskā darbība ir jāpakārto valsts nacionālajām interesēm un drošībai. Tirgus procesi ir jāierobežo valsts politiskās autonomijas un labklājības celšanai, lai konkurētu ar citām valstīm. Ekonomiskie nacionālisti iedalās tajos, kas uzskata, ka valsts ekonomiskie procesi un sabiedrība ir jāsargā no ārvalstu aktoriem un to ietekmes, un tādos, kas uzskata, ka ir pieļaujama un nepieciešama ekspansija uz ārvalstu tirgiem un teritorijām cīņā par resursiem. Centrālie jēdzieni, kurus izmanto ekonomiskie nacionālisti, ir bagātība un vara. Ekonomiskie nacionālisti kritizē globalizācijas un brīvās tirdzniecības principus, piedāvājot tos aizstāt ar protekcionismu, kā arī fiskālo un monetāro politiku lietošanu valsts produktu konkurētspējas nodrošināšanai.

Ekonomiskā nacionālisma teorētiskā skola tā merkantilisma idejiskās skolas formā radās ap 15. gs. Itālijā un, neskatoties uz daudzu autoru skatījumiem, par pirmo nozīmīgāko tiek uzskatīts itāļu filozofa Antonio Sera (Antonio Serra) 1613. gadā sarakstītais darbs “Īss traktāts par tautu bagātību un nabadzību” (Trattato breve sulla ricchezza e la povertà delle nazioni). Merkantilisma pamatā ir doma, ka valstij ir iespējami daudz jāeksportē, maz jāimportē un jāuzkrāj finanšu līdzekļi. Merkantilisma attīstība bija saistīta ar koloniālisma periodu un komerciālās kuģošanas tehnoloģiju straujāku attīstību renesanses posma beigās. Tādu autoru kā angļu tirgotāja Tomasa Muna (Thomas Mun) sarakstītais darbs “Anglijas bagātības no ārējās tirdzniecības” (England’s Treasure by Forraign Trade; 1628, izdots 1664. gadā) ir nozīmīga merkantilisma ekonomiskā nacionālisma domāšanas liecība. Merkantilisma popularitāte ilga līdz 18. gs. beigām, kad to nomainīja ekonomiskā liberālisma teorētiskā skola, konkrēti, tā klasiskā ekonomiskā liberālisma idejiskā skola ar Ādama Smita (Adam Smith) kritisko pieeju merkantilismam.

Ekonomiskais nacionālisms atbilstoši Roberta Gilpina (Robert Gilpin) klasiskajam skaidrojumam gadsimtu gaitā ir piedzīvojis daudzas pārmaiņas un pielāgošanās, un arī ideju nosaukumus. Tas klasiski tiek saukts ne tikai par merkantilismu, bet arī par protekcionismu, jauno protekcionismu, statismu, vācu vēsturisko skolu, ekonomisko populismu un ekonomisko patriotismu. Ikviena no šīm versijām ir ar atšķirīgām niansēm, bet vienlīdzīgi uzsver valsts iejaukšanos ekonomisko procesu vadīšanā nacionālo interešu īstenošanai un nacionālo uzņēmēju pozīciju uzlabošanai eksportam uz citām valstīm. 20. gs. beigās par ekonomiskā nacionālisma teorētiskās skolas divām galvenajām idejisko skolu pieejām ir uzskatāmas keinsiānisms un ekonomiskais institucionālisms. Abas šīs pieejas uzsver valsts rīcību ekonomiskajai stabilitātei, izaugsmei un konkurētspējai starptautiskajā tirdzniecībā, un tas tiek veicināts par labu izvēlētajai valstij. Keinsiānisms un ekonomiskais institucionālisms nav tik agresīvas ekonomiskā nacionālisma izpausmes formas kā, piemēram, merkantilisms un īpaši – 20. gs. nacionālsociālisms.

Ekonomiskā nacionālisma centrālie izaicinājumi un pretrunas (par to kritiku izsaka galvenokārt ekonomiskais liberālisms) ir oligopolistiskas un monopolistiskas situācijas radīšana valsts iekšienē, neļaujot ienākt ārvalstu konkurentiem. Tāpat ekonomiskajam nacionālismam tiek pārmesta neefektīva valsts budžeta tērēšana valsts aparātam, kurš ierobežo un izkropļo brīvo tirgu, kā arī tērē fiskālos līdzekļus neefektīvai darbībai un eksporta subsīdijām. Ekonomiskā nacionālisma viena no pamata idejām ir valstu industrializācija, kas tiek uztverta kā labklājības pieauguma un militārās drošības faktors. Industrializācija konkurēt nespējīgos sektoros tiek vērtēta kā līdzekļu tērēšana. Slēgtā ekonomika un konkurences trūkums savukārt veicina zemākas kvalitātes un dārgākus produktus valsts iedzīvotājiem. Globalizācijas procesu ierobežošana un ar to saistītais tehnoloģiju, kapitāla, cilvēkresursu apmaiņas trūkums arī noved pie lēnākas izaugsmes iespējām. Merkantilisma centrālā kritika bija par to, kā finanšu līdzekļu akumulēšana noved pie inflācijas, kas rada ražošanas sadārdzināšanos un produktu konkurētspējas zudumu, ko izvirzīja angļu filozofs Deivids Hjūms (David Hume), aprakstot cenas-naudas plūsmas mehānismu (price–specie flow mechanism).

Ekonomiskā nacionālisma teorētiskā skola ir politiskās ekonomikas teorija līdzās ekonomiskā liberālisma teorētiskajai skolai un ekonomiskā marksisma teorētiskajai skolai, kur katra tiek iedalīta sīkāk specifiskās idejiskajās skolās. Ekonomiskais liberālisms, nacionālisms un marksisms ir arī ekonomiskās ideoloģijas valsts pārvaldē un politikā.

Ekonomiskā nacionālisma skolas piekritēji pētniecībā izmanto līdzīgas metodes kā politikas un ekonomikas zinātnē. Tai skaitā gadījumu analīzi (case analysis), salīdzinošo analīzi, daudzu gadījumu ekonomiskās statistikas analīzi (large-N studies), ekonometriju, intervēšanu, kā arī citas ekonomikas un politikas zinātnē raksturīgās metodes.

Ekonomiskais nacionālisms ir tradicionāli pielietots ekonomikā un politikā, kā arī atsevišķos gadījumos drošības studijās.

Tā ir viena no nozīmīgākajām ekonomiskajām teorijām un ietekmīgākajām ideoloģijām, kas bijusi aktuāla kopš feodālās sistēmas sabrukuma sākuma apmēram pirms 500 gadiem. Arī mūsdienās ekonomiskā nacionālisma pieeja ir raksturīga daudzās valstīs politiķu, kā arī sabiedrības argumentācijā. Tam pamatā ir domas vienkāršība un idejiskā sasaiste ar reālpolitikas (Realpolitik) pieeju starptautiskajām attiecībām kopumā.