Vācbaltiešu izceļošana ir turpinājums notikumu virknei, kas saistīta ar Padomju Sociālistisko Republiku Savienības (PSRS) un nacionālsociālistiskās Vācijas sadarbību, tostarp 23.08.1939. noslēgto Molotova-Ribentropa paktu par interešu sfēru sadali Austrumeiropā. Bez Latvijas un Igaunijas vācbaltiešiem šajā periodā uz Trešo reihu izceļoja arī Besarābijas, Bukovinas, Dienvidtiroles, Dobrudžas, Galīcijas, Lietuvas, Slovēnijas vācieši jeb gotšīri un Volīnijas vācieši. Izceļošanas kampaņas bija nacistiskās Vācijas mērķtiecīgi organizētās t. s. atpakaļ valstī! (Heim ins Reich!) politikas sastāvdaļa, kuras mērķis bija apvienot nācijas dzīvos resursus nacistu iecerēto Eiropas pārkārtojumu priekšvakarā.

Vācbaltiešu gadījumā izceļošana bieži neprecīzi dēvēta par “repatriāciju” jeb atgriešanos tēvzemē. Kā atgriešanos dzimtenē to pasniedza tā laikā abas totalitārās lielvalstis PSRS un Trešais reihs. Vairumam vācbaltiešu Vācija nebija tēvzeme, jo Baltijā (mūsdienu Igaunijā un Latvijā) viņi bija dzīvojuši daudzās paaudzēs. Senākās dižciltīgās dzimtas, piemēram, Līveni (vācu Lieven, zviedru Liewen), Ikskili (vācu Uexküll, Yxkull, Uxkull), Patkuli (vācu Patkul), Rozeni (vācu Rosen), Tīzenhauzeni (vācu Tiesenhausen) Latvijas teritorijā dzīvoja jau kopš 13. gs. Liela daļa vācbaltiešu bija etniski jaukti. Turklāt izceļošanas gaitā vācbaltieši nenokļuva vācu apdzīvotā teritorijā, kā tas būtu bijis repatriācijas gadījumā, bet tika izmitināti jaunveidotos reiha novados Dancigā – Rietumprūsijā un Vartas zemē. Vairākums tika nometināti Vartas zemē, no kurienes iepriekš bija padzīti poļi un ebreji, bet viņu īpašumi kā kompensācija par Latvijā atstāto nodota vācbaltiešiem.

Pēc Trešā reiha un PSRS kopīgi veiktās Polijas sakāves un sadalīšanas vācbaltiešu izceļošanu ierosināja (faktiski uzspieda) Berlīne. 09.10.1939. Latvijas oficiālais laikraksts “Valdības Vēstnesis” izplatīja informāciju par gaidāmo vācbaltiešu izceļošanu. 13.10.1939. sākās abu valstu oficiālās sarunas. Vienošanos (“Līgums par vācu tautības Latvijas pilsoņu pārvietošanu uz Vāciju”) sagatavoja un parakstīja rekordīsā laikā 30.10.1939. Igaunija līgumu par vācbaltiešu izceļošanu jau bija parakstījusi 15.10.1939.

Izceļošana, kurai nebija vēsturisku precedentu, bija noorganizēta raiti. Vācbaltieši no Latvijas izceļoja pa jūras ceļu, galvenokārt ar vācu pasažieru laineriem no Rīgas, Liepājas un Ventspils. Parasti līdzi varēja ņemt kustamo mantu – iedzīvi, bet daudzi to pirms izceļošanas steidza pārdot. Nedrīkstēja izvest, piemēram, skaidru naudu virs 50 latiem, ārvalstu valūtu, vērtspapīrus, dārglietas, automašīnas. Izceļošana bija nesaraujami saistīta ar atteikšanos no Latvijas pavalstniecības un pēc attiecīgām pārbaudēm – Vācijas pavalstniecības piešķiršanu. Vācijas valsts administrācija bieži uz ieceļojušajiem vācbaltiešiem raudzījās ar aizdomām, jo šaubījās par to etnisko izcelsmi. Visiem no Latvijas un Igaunijas izceļojušajiem vācbaltiešiem bija jāapliecina rases tīrību.

Sarežģītākais jautājums bija atstāto īpašumu likvidēšana un izpārdošana, ko kārtoja speciāli šim nolūkam izveidota “Izceļošanas fiduciārā akciju sabiedrība” (Die Umsiedlungs-Treuhand-Aktien-Gesellschaft jeb UTAG), kuras vadībā netika iesaistīti nedz vācbaltieši, nedz latvieši. Saskaņā UTAG datiem vācbaltieši Latvijā bija atstājuši nekustamos un kustamos īpašumus, naudu banku kontos, vērtspapīrus u. tml. 209,1 miljonu latu vērtībā. No šīs summas līdz Latvijas sovetizācijai UTAG likvidēja īpašumus par vairāk nekā 183 miljoniem latu, iegūstot par to 116 miljonus latu. Pēc Latvijas Bankas aplēsēm 1940. gada vidū nenomaksāti Vācijai palika nepilni 54,2 miljoni latu, turpretim vācu dokumentos atrodama lielāka summa – 75,6 miljoni latu. Latvijas puse sekoja līdz, lai izceļotāji neizvestu Latvijai nozīmīgas kultūrvēsturiskas vērtības, kuras daudzu gadsimtu gaitā bija uzkrājuši vācbaltieši. Šai nolūkā bija izveidota speciāla Paritārā komisija, kas vērtēja izvešanai pieteiktās kolekcijas vai citus kultūrvēsturiskas nozīmes priekšmetus.

Ar Trešo reihu noslēgtais līgums paredzēja brīvprātīgu vācbaltiešu izceļošanas iespēju uz Vāciju līdz 1939. gada nogalei, tomēr daži simti vācbaltiešu no pavalstniecības atteicās pat vēl 1940. gada pavasarī. Palicējiem bija jārēķinās, ka Latvijā turpmāk vairs nepastāvēs nedz vācu skolas, nedz prese, nedz draudzes un biedrības – visas vācu organizācijas tika likvidētas.

Izceļošanas procesu Latvijā vadīja vācbaltiešu virsorganizācija “Vācbaltiešu tautas apvienība” (Deutsch-baltische Volksgemeinschaft in Lettland). Visaktīvāk par izceļošanu aģitēja nelegālā vietējā vācbaltiešu nacistiskā “Kustība” (Bewegung) un tās līderis Erhards Krēgers (Erhard Kroeger). “Vācbaltiešu tautas apvienības” darbu tobrīd kontrolēja tie, kuri simpatizēja nacismam, bet pats E. Krēgers bija kļuvis par izceļošanas procesa vadoni Latvijas vācbaltiešu kopienā. Nacisti plaši reklamēja dažādus ekonomiskus un sociālus ieguvumus, ko vācbaltiešiem nestu izceļošana. Vācbaltiešu sabiedrībā un pat ģimenēs jautājumā par izceļošanu ļoti bieži nebija vienprātības. Gados jaunākie parasti uzskatīja, ka izceļot nepieciešams, vecākie bija pasīvāki. Izvairīgi pret izceļošanu bija tie, kuri nesimpatizēja nacistu režīmam, vai tie, kuri negribēja pamest savus dzimtas īpašumus, vai ģimenes locekļus no etniski jauktajām ģimenēm. Latvijas slepenais dienests (Politiskā pārvalde) speciāli pie šiem vācbaltiešiem sūtīja aģentus, lai izzinātu, kādi ir palikšanas cēloņi, tā netieši sekmējot izceļošanu. Pazīstamākais no neizceļojušajiem vācbaltiešiem bija vācbaltiešu redzamākais politiķis, demokrāts un nacisma pretinieks Pauls Šīmanis (Paul Schiemann).

PSRS vēl pirms vācbaltiešu izceļošanas 05.10.1939. bija piespiedusi Latviju parakstīt “Savstarpējās palīdzības paktu starp Latviju un PSRS” jeb militāro bāzu līgumu, kas nozīmēja Latvijas kļūšanu par padomju protektorātu. Vācieši labāk par citiem Latvijas etnosiem sajuta apdraudējumu no padomju varas, jo bija cietuši jau 1905. gada revolūcijas laikā un 1919. gada Pētera Stučkas lielinieciskā režīma represijās. Liela daļa no viņiem bija pretlielinieciski noskaņota, tādēļ izceļošana uztverama gan kā bēgšana no iespējamiem sociālistiskajiem pārkārtojumiem un represijām, gan kā pakļaušanās nacionālsociālistu propagandai un labas dzīves solījumiem, gan kā neapmierinātības izpausme ar Kārļa Ulmaņa režīma etnopolitiku.

1939. gada vidū vāciešu Latvijas pavalstnieku skaits bija nepilni 55 tūkstoši. Līdz 1940. gadam no Latvijas pavalstniecības atteicās 48838 vācbaltiešu, tostarp 1884 personas to veica Latvijas diplomātiskajās pārstāvniecībās, jo uzturējās ārzemēs. Apmēram 45 tūkstoši no tiem bija etniskie vācieši. Bez vāciešiem Latvijas pavalstniekiem, Latvijā pastāvīgi dzīvoja arī vācieši ārzemnieki un bezpavalstnieki (ap sešiem tūkstošiem), no kuriem gandrīz visi izceļoja.

Pēc Latvijas okupācijas un inkorporācijas PSRS sastāvā, padomju okupācijas vara sadarbībā ar nacistisko Vāciju 10.01.1941.–25.03.1941. organizēja t. s. pēcizceļošanu (Die Nachumsiedlung). Tās laikā uz Vāciju devās 10900 cilvēku, vismaz pāris tūkstoši no tiem bija latvieši, kuri izceļošanu pamatoja ar vācisku izcelsmi, laulībām ar vācieti vai apvienošanos ar jau agrāk izceļojušo ģimenes locekli. Šādi, piemēram, uz Vāciju izceļoja Latvijas Universitātes pēdējais rektors pirms padomju okupācijas, latvietis Mārtiņš Prīmanis. Latvijā palika ap 1500 vācbaltiešu, vairums no tiem bija pārņēmuši latvisko etnisko identitāti.

30.10.1939. līgums paredzēja, ka izceļojušie vācbaltieši apmetīsies paplašinātajā Vācijas jeb Lielvācijas teritorijā, nebija iespēja doties uz kādu citu valsti, izņēmums bija vienīgi tad, ja persona jau dzīvoja ārpus Latvijas vai Vācijas un no pavalstniecības atteicās atbilstošā Latvijas diplomātiskajā pārstāvniecībā. Pēc Otrā pasaules kara lielākās vācbaltiešu kopienas bija Vācijas Federatīvajā Republikā (ap 43000) un Vācijas Demokrātiskajā Republikā (ap 10 tūkstošiem). Ap septiņiem tūkstošiem vācbaltiešu dzīvoja arī Amerikas Savienotajās Valstīs (ASV), Kanādā, Austrālijā un Zviedrijā – šajās valstīs vācbaltieši bija nonākuši kopā ar Baltijas valstu trimdinieku kopienām jau pēckara emigrācijas rezultātā.

1939.–1940. gadā vācbaltiešu izceļošanu latviešu sabiedrība uztvēra ar bažām, jo saprata, ka tā notiek lielu militāri politisku satricinājumu iespaidā, tomēr bija arī tādi, kuri izceļošanā saredzēja iespēju iegūt vācbaltiešu atstātos amatus, īpašumus vai vienkārši atbrīvoties no starpkaru perioda aktīvākās nacionālās minoritātes vai abstrakta vācu jūga. Pirmskara autoritārās valdības kontrolētajā latviešu presē un padomju okupācijas perioda izdevumos parasti vācbaltiešu izceļošana nav izpelnījusies nožēlu. Mūsdienās vācbaltiešu izceļošanu pieņemts uzskatīt par milzīgu Latvijas zaudējumu, īpaši intelektuālā ziņā, jo tās rezultātā valsti pameta izglītotākā sabiedrības daļa un liela daļa vadošo speciālistu kādā no nozarēm, tāpat izceļošana nesa arī ilgtermiņa kaitējumu sabiedrības kultūras videi.

Interese par vācbaltiešiem uzplaiksnījusi kopš 2018.–2019. gada, kad apritēja 100 gadu kopš Latvijas un Igaunijas proklamēšanas un 80 gadu kopš vācbaltiešu izceļošanas. Tā, piemēram, 2018. gada rudenī Igaunijas ziemeļaustrumos, Sakas muižā, uz Baltijas jūras krasta klints tika uzstādīts piemineklis, kas tēlaini ataino izceļošanu kā gājputnu lidošanu cauri atvērtam logam. Tas ir vienīgais šāda veida piemineklis pasaulē, kas veltīts vācbaltiešu izceļošanai. Savukārt 2019. gada sākumā Latvijas Nacionālajā teātrī tika demonstrētā pēc vācbaltiešu rakstnieka Zīgfrīda Fēgezaka (Siegfried von Vegesack) romāna iestudētā režisora Viestura Kairiša luga “Baltiešu gredzens”. Šī ir pirmā Latvijas teātra izrāde, kurā vadmotīvs bija vācbaltieši un viņu Latvijas redzējums 1939. gada izceļošanas ēnā.