Termins “renesanse”  radies 19. gs. franču kultūras lokā. Pirmais to 1855. gadā izmantojis vēsturnieks Žils Mišelē (Jules Michelet) sava Francijas vēsturei veltītā izdevuma septītā sējuma nosaukumā “16. gadsimta Francijas vēsture. Renesanse” (Histoire de France au XVI^e siècle. La Renaissance). Terminu pārņēmis un Itālijas vēstures kontekstā ieviesis šveiciešu mākslas vēsturnieks Jakobs Burhards (Jacob Burckhardt) 1860. gadā savā darbā “Renesanses kultūra Itālijā” (Die Kultur der Renaissance in Italien), un tā ietekmē kopš 19. gs. otrās puses šo terminu lieto, lai apzīmētu noteiktu periodu Eiropas mākslā un kultūrā, kas aptvēra 15. un 16. gs., aizsākās kā kultūras kustība Itālijā vēlo viduslaiku periodā un izplatījās pārējā Eiropā, iezīmējot jauno laiku sākumu. No tā izriet arī renesanses termina sašaurināts lietojums, apzīmējot mākslas stilu Itālijas un Eiropas tēlotājā mākslā un arhitektūrā 15. un 16. gs.

Termins “renesanse” izmantots arī, lai apzīmētu citus periodus mākslas vēsturē, kuru laikā notikusi atgriešanās pie antīkās kultūras paraugiem (Karolingu renesanse, Maķedonijas renesanse).

Renesanses mākslai raksturīga atšķirīga formveide un estētika, salīdzinot ar gotikas stilu. Būtiska loma stila attīstībā Itālijā bija renesanses humānismam, saiknei ar sava laika zinātnes atziņām un atklājumiem. Daba, realitāte un cilvēks ieguva jaunu nozīmīgumu arī joprojām dominējošās reliģiskās tematikas darbos. Kaut arī māksla kalpoja galvenokārt baznīcai, raksturīga bija viduslaiku perioda teocentriskā pasaules redzējuma nomaiņa pret antropocentrisko koncepciju.

Tika meklēti jauni izteiksmes veidi, studēta cilvēka un dzīvnieku anatomija, optikas un perspektīvas likumi, ļaujot attīstīt un paplašināt mākslinieciskās izteiksmes līdzekļus. Lineārās (jeb centrālās) perspektīvas atklāšana radīja iespēju atšķirīgi atveidot telpu un veidoja priekšnoteikumus iluzoru efektu iekļaušanai figurālās kompozīcijās, kā arī ainavas kā noteikta žanra aizsākumiem. Mākslinieki pievērsās ķermeņa formu un kustību studijām un kailfigūras atveidojumam. Parādījās portrets kā patstāvīgs žanrs gan glezniecībā, gan tēlniecībā. Pieauga subjektīvisms, tika iegūta lielāka radošā brīvība, radās arī alegorijas un mitoloģiska satura darbi.

Mākslinieki joprojām bija saistīti ar ģildēm, izglītību, tāpat kā iepriekš, nodrošināja darbnīcas, tomēr izglītības saturs pakāpeniski mainījās. Pieauga mākslinieka pašapziņa – parādījās mākslinieku pašportreti, darbi dažkārt tika arī parakstīti. Agrīno kapitālistisko ekonomisko attiecību, sabiedriskās dzīves lielākas sekularizācijas rezultātā jau agrās renesanses laikā Itālijas sabiedrībā mainījās mākslinieka statuss. Mākslas darbu tapšanā svarīga loma bija atsevišķiem privātiem patroniem un mākslas mecenātiem. Mākslinieki centās darboties dažādās mākslas jomās, mākslinieka universālisms kļuva par raksturīgu parādību augstās renesanses laikā.

Renesanses pamats Itālijā bija tās radītā humānisma versija  –  specifiskais ideju un intelektuālo meklējumu strāvojums, kas izveidojās, izglītotajiem laikabiedriem studējot un atklājot grieķu klasisko filozofiju un antīko kultūru, kolekcionējot antīkos mākslas darbus. Humānisma idejas ietekmēja arī glezniecību, tēlniecību, arhitektūru un mākslas teoriju. Tās uzskatāmi atklājas itāļu gleznotāja, arhitekta un rakstnieka Džordžo Vazari (Giorgio Vasari) tekstā viņa 1550. gadā izdotajā grāmatā “Visizcilāko gleznotāju, skulptoru un arhitektu dzīves” (Le Vite de’piu eccelenti Pittori, Scultori e Architetti). Dž. Vazari runā par mākslas atdzimšanu (rinascita), kas aizsākusies 14. gs. pēc barbariskajiem viduslaikiem, kuru laikā tika sagrauta antīkā kultūra. Dž. Vazari uzskatīja, ka pirmo reizi pēc antīkā laikmeta mākslinieki atkal rada darbus, sekojot dabai. Sekošana dabai nenozīmēja tās kopēšanu, bet gan ideālo formu meklējumus, kas, tāpat kā jauna tipa personības modelis (Renesanses cilvēks, latīņu Homo universalis, itāļu Uomouniversale), veidoja saikni ar antīko kultūru.

Dž. Vazari skatījums bija noteicošais J. Burharda teorijā par renesansi kā periodu, kura laikā notika antīkās kultūras atdzimšana. Tomēr mūsdienās dominē jau kopš 20. gs. sākuma renesanses interpretācijā iezīmētais viedoklis, ka saikne ar antīko kultūru viduslaiku periodā nav tikusi sarauta, sevišķi Itālijā, kur jau gotikas periodā (protorenesanse, 13. gs. (dučento) un 14. gs. (trečento)) intelektuāļu aprindās parādījās interese par antīko kultūru, sekmējot literatūras uzplaukumu (Dante Aligjēri, Dante Alighieri, Frančesko Petrarka, Francesco Petrarca, Džovanni Bokačo, Giovanni Boccaccio), kuram sekoja jauni meklējumi tēlniecībā (Nikola Pizano, Nicola Pisano, Džovanni Pizano, Giovanni Pisano, Arnolfo di Kambio, Arnolfo di Cambio) un glezniecībā – Džoto di Bondone (Giotto di Bondone), Simone Martīnī (Simone Martini), brāļi Ambrodžo un Pjetro Lorenceti (Ambrogio Lorenzetti, Pietro Lorenzetti).

Sākotnējais posms, kas renesanses mākslas stila ietvaros Itālijā aizsākās Florencē 14. gs., 15. gs. tālāk izplatoties Itālijā, tiek dēvēts par agro renesansi. Tā lielākā daļa attiecas uz 15. gs., tādēļ periodu bieži dēvē par kvatročento (itāļu quattrocento – četri simti – saīsinājums no itāļu mille quattrocento – tūkstoš četri simti). Par agrās renesanses sākumu mākslas vēstures literatūrā tika diskutēts, saistot renesanses aizsākumu tēlotājā mākslā ar 15. gs. sākumu. Renesanse kulmināciju sasniedza 15. gs. beigās un 16. gs. (augstā renesanse, 1490–1527). Tomēr sociāli politisko notikumu rezultātā humānisma idejas un klasiskie ideāli Itālijā 16. gs. sākumā piedzīvoja krīzi, un ap 1520. gadu paralēli izveidojās manierisma stils. Visilgāk renesanse (līdz 1580. gadam) pastāvēja Venēcijā (vēlā renesanse, renesanse Venēcijā). Tomēr 16. gs. mākslas (činkvečento) stilistiskā diferenciācija, vēlās renesanses un manierisma savstarpējā mijiedarbība dažādos mākslas vēstures literatūras avotos formulēta atšķirīgi un bieži pretrunīgi.

Līdz pat 15. gs. vidum renesanses humānisma idejas ārpus Itālijas bija maz izplatītas. 15. gs. otrajā pusē, bet sevišķi 16. gs., paātrinoties informācijas apmaiņas procesam, tās tika iepazītas citās Eiropas zemēs uz ziemeļiem no Alpiem (ziemeļu renesanse) un dažādā intensitātē ietekmēja mākslu Vācijā, Francijā, Anglijā, Nīderlandē, Spānijā un citur, katrā no reģioniem un iegūstot atšķirīgas īpašības.

Pārvarot viduslaiku periodam raksturīgo formveidi, bizantisko un gotisko tradīciju un tradicionālo tēmu loku, Florences māksliniekiem pirmajiem izdevās radīt reālistiskus un inovatīvus darbus tēlniecībā un glezniecībā, kā arī attīstīt jaunu formveidi arhitektūrā. Svarīga nozīme mākslas virzības procesos bija ietekmīgajai Mediči (Medici) dzimtai.

Vizuālajā mākslā visagrāk novatoriskā pieeja parādījās Florences tēlniecībā. Apaļskulptūra šeit ieguva reālistiskas iezīmes, pateicoties antīko paraugu un trečento meistaru darbu studijām. Īpaša nozīme bija Donatello (īstajā vārdā Donatello di Nikolo di Beto Bardi, Donato di Nikolo di Betto Bardi), kurš pirmo reizi pēc antīkā perioda apaļskulptūrā izmantojis kontrapostu  (Sv. Marks Orsanmikeles (Orsanmichele) baznīcā Florencē, marmors, 1411–1413). Jaunā, caur antīko mākslas darbu studijām iegūtā reālistiskā pieeja redzama ir arī tādu meistaru kā Nanni di Banko (Nanni di Banco) figurālajās kompozīcijās (“Četri svētie mocekļi” (Quattro Santi Coronati), Orsanmikeles baznīcā, 1416/1417), Lorenco Giberti (Lorenzo Ghiberti) ciļņos (Florences baptistērija bronzas durvis, 1401–1425; 1425–1450). Donatello Sv. Jura skulptūras (1417, Orsanmikēles baznīca) pamatnē izveidotais cilnis jaunapgūtajā relievo schiacciato tehnikā ir pirmais lineārās perspektīvas lietojuma piemērs divdimensiju mākslā pēc tam, kad šo paņēmienu savas arhitekta karjeras sākumā (ap 1410.–1415. gadu) bija atklājis Filipo Bruneleski (Filippo Brunelleschi). Lineārās perspektīvas principus pārņēma arī glezniecībā, tos vēlāk (1535. gadā) teorētiski formulējis arhitekts un humānists Leons Batista Alberti (Leon Battista Alberti).

Donatello darinājis arī pirmo bronzas pieminekli pilsētas vidē – jātnieka skulptūru Padujā (kondotjeram Erazmo da Narni (Erasmo da Narni), sauktu Gatamelata (Gattamelata, 1447–1450).

Tēlniecības tradīcijas, kas aizsākās gadsimta sākumā, tika turpinātas 15. gs. otrajā pusē, kad Florencē darbojās tādi meistari kā Andrea Verrokjo (Andrea del Verrocchio), Deziderio da Setinjano (Desiderio da Settignano), Benedeto da Maijano (Benedetto da Maiano), Antonio Roselīno (Antonio Rossellino). Tēlniecības darbi (kapa piemiekļi, dekoratīvā plastika dievnamiem) tapa arī citur Itālijā (Jakopo della Kverča, Jacopo della Quercia). Iecienītas bija portreta bistes (Frančesko Laurana, Francesco Laurana), populāra kļuva medaļu māksla (Pizanello, īstajā vārdā Antonio di Pučio Pizano; Antonio di Puccio Pisano, Pisanello).

Par renesanses aizsācēju glezniecībā tiek uzskatīts Mazačo (īstajā vārdā Tommazo di Sers Džovanni di Simone; Tommaso di Ser Giovanni di Simone, Masaccio), kura freskās pirmo reizi izmantota matemātiski aprēķināta lineārā perspektīva, radot novatoriskas, monumentālas figurālās kompozīcijas (fresku cikls; 1425–1427) Brankači kapellā (Cappella Brancacci) Santa Marija del Karmine (Santa Maria del Carmine) baznīcā Florencē un iluzora dziļuma efektu (freska Trīsvienība, Trinità, ap 1427. gadu) Santa Marija Novella (Santa Maria Novella) baznīcā, kas gleznotas, iedvesmojoties no sava laika tēlniecības darbiem un Džoto di Bondone (Giotto di Bondone) freskām. Mazačo pirmais izpratis gaismēnas lomu glezniecībā, pārvarot internacionālās gotikas glezniecības tradīciju. Viņa darbi kļuva par pamatu turpmākajai renesanses glezniecībai Itālijā 15. gs. pirmajā pusē, ietekmējot gan mākslinieka tuvākos laikabiedrus (Paolo Učello, Paolo Uccello; Fra Anželiko, Fra Angelico; Andrea Kastanjo, Andrea del Castagno; Fra Filipo Lipi, Fra Fillippo Lippi), gan 15. gs. otrās puses meistarus. Florencē šajā laikā strādāja tādi mākslinieki kā Sandro Botičelli (Sandro Botticelli), Domeniko Girlandaijo (Domenico Ghirlandaio), brāļi Palojolo (Pjēro un Antonio Palojolo; Piero del Pollaiuolo un Antonio del Pollaiuolo). No Florences jaunās idejas izplatījās Itālijas vidienē un ziemeļu daļā, iegūstot atšķirīgas īpašības – Pjero della Frančeska (Piero della Francesca), Andrea Mantenja (Andrea Mantegna), Pjetro Perudžīno (Pietro Perugino), Luka Sinjorelli (Luca Signorelli) un Venēcijā Džovanni Bellīnī (Giovanni Bellini), Antonello da Mesina (Antonello da Messina). Itāļu mākslinieki iepazina Nīderlandes glezniecību, paplašinājās māksliniecisko paņēmienu loks, tika apgūta eļļas glezniecības tehnika. Glezniecībā tika apgūts arī gaisa perspektīvas izmantojums, tika studēta anatomija, kustību un sarežģītu rakursu atveidojums.

Kvatročento perioda mākslai raksturīga arvien pieaugoša virzība uz harmoniju un kompozicionālu sabalansētību, kas sasniedza kulmināciju 15. gs. beigās (ap 1490. gadu).

Augstās renesanses jēdziens radies 19. gs. sākumā vācu kultūras lokā (vācu Hochrenaissance), norādot uz kvatročento izvirzīto mērķu sasniegšanu un koncentrējoties galvenokārt uz trīs izcilo meistaru Leonardo da Vinči (Leonardo da Vinci), Mikelandželo (Michelangelo Buonarroti) un Rafaela (Raffaello Sanzio) sniegumu. Par augstās renesanses jēdzienu tika diskutēts, un tas tika kritizēts, sevišķi kopš 20. gs. beigām.

Kvatročento sagatavoja augsni augstajai renesansei, tomēr abiem renesanses posmiem piemīt atšķirības formveidē. Agrajai renesansei raksturīga tieksme uz naturālismu, vienkāršība, plastisko apjomu robežu skaidrība, zināma formu sasīkumotība. Augstā renesanse pārņēma agrās renesanses sasniegumus telpiskā dziļuma atveidojumā, tos pilnveidoja un izvirzīja jaunus uzdevumus (Mikelandželo Siksta kapellas, Cappella Sistina, plafona freskas, 1508–1512, Roma, Vatikāna muzejs, Musei Vaticani), nonākot līdz risinājumiem, kurus vēlāk attīstīja baroka māksla. Cilvēka figūras atveidojumā tika radīts sava veida ideāls tēls (Mikelandželo “Dāvids”, David, 1501–1504, Rafaela “Galatejas triumfs”, Trionfo di Galatea, 1512, Farnezina villā, Villa Farnesina, Romā). Glezniecības darbos nozīmīga kļuva atsevišķo elementu pakļaušana galvenajam, kompozicionāla saliedētība un noslēgtība, simetrija, horizontālā un vertikālā elementa līdzsvarotība. Pieauga figūru izmēri (Rafaela “Jaunavas Marijas salaulāšana”, Sposalizio della Vergine), ļaujot atteikties no agrajai renesansei nereti raksturīgās formu sadrumstalotības un ornamentālisma. Augstās renesanses māksla ar tai piemītošo harmoniju un līdzsvarotību bieži raksturota kā klasiska.

Salīdzinot ar lokālo krāsu dominanti agrās renesanses darbos, augstās renesanses kolorītā pieauga tonālo attiecību, gaismēnas un kontrastu loma. Glezniecībā jauninājums bija L. da Vinči ieviestā sfumato tehnika. Tēlniecībā un glezniecībā raksturīga kļuva piramidāla kompozīcija (L. da Vinči “Madonna ar Bērnu un Sv Annu”, Sant’Anna con la Vergine e il Bambino, sākts ap 1503. gadu, turpināts līdz 1519. gadam), Mikelandželo “Pieta” (Pieàta, 1479–1499, Sv. Pētera bazilika, Romā, Vatikānā, Basilica di San Pietro in Vaticano), būtiska loma tika piešķirta atveidoto tēlu psiholoģiskajam noskaņojumam (L. da Vinči “Džokonda, Mona Liza”, Gioconda, Monna Lisa, 1503–1504), kas uzsvērts ar kompozicionāliem līdzekļiem (L. da Vinči jauktā tehnikā gleznotais “Svētais vakarēdiens” (Il Cenacolo Vinciano arī  L’Ultima Cena, 1494–1498) Milānā, Santa Maria delle Grazie klostera ēdamistabā, Rafaela freska “Atēnu skola” (Scuola di Atene, 1509–1511), Roma, Vatikāna muzejs Stanza della Segnatura).

Augstās renesanses galvenais māksliniecisko ideju centrs bija Roma. 16. gs. pirmajās desmitgadēs perioda nozīmīgāko mākslinieku (L. da Vinči un Rafaela) aiziešanas mūžībā, kā arī Kārļa V (Carlos I) karaspēka iebrukums Romā un tās izpostīšana (Sacco di Roma) 1527. gadā, kas iezīmēja lūzuma punktu humānisma ideālos, pārtrauca augstās renesanses stilu. Pārmaiņas atspoguļojas arī Mikelandželo vēlīnajos darbos (“Pastarā tiesa”, Il Giudizio universale, 1534–1541), Siksta kapellā (Cappella Sistina), Romā, Vatikāna muzejā.

Spilgtas izpausmes augstās renesanses periodā raksturo Venēcijas (Džordžone, Giorgione, īstajā vārdā Džordžo Barbarelli da Kastelfranko, Giorgio Barbarelli da Castelfranco,  Ticiāns Večellio, Tiziano Vecellio) un Emīlijas-Romaņjas apgabala glezniecību (Korredžo, Correggio, pilnā vārdā Antonio Allegri da Korredžo, Antonio Allegri da Correggio). Šajā Itālijas reģionā mākslas attīstība kopš  agrās renesanses ievirzījās atšķirīgā gultnē, to raksturo izsmalcināts kolorīts, īpašs ikonogrāfisko tēmu loks, kurā reliģisko un mitoloģisko tēmu kontekstā iekļaujas poētisks cilvēka un dabas  vides atveidojums (Džordžone “Dusošā Venēra”, Venere dormiente, 1507–1511; Ticiāna “Lauku koncerts”, Concerto campestre, 1509), priekšmetiskās pasaules un Venēcijas krāšņās dzīves atainojums (Ticiāns “Asunta”, Asunta, 1515) Santa Maria Gloriosa dei Frari baznīcā (Basilica di Santa Maria Gloriosa dei Frari) Venēcijā.

Renesanses klasiskais stils Venēcijā saglabājās arī 16. gs. otrajā pusē, (Ticiāns, Paolo Veronēze, Paolo Veronese), iegūstot komplicētākas izpausmes formas, dažkārt dēvēts par vēlo renesansi.

15. gs. otrajā pusē un arī 16. gs. sākumā renesanses stils no Itālijas sāka izplatīties pārējās Eiropas zemēs, kur to dēvē par ziemeļu renesansi. Salīdzinot ar Itāliju, citur Eiropā daudz noturīgākas bija gotikas tradīcijas.

Miniatūru glezniecības un tēlniecības sasniegumi jau 15. gs. pirmajā pusē veidoja pamatu būtiskiem sasniegumiem un novācijām Nīderlandes glezniecībā, kurai piemītošais reālisms priekšmetiskās pasaules atveidojumā, kas, realizēts eļļas glezniecības tehnikā (Jans van Eiks, Jan van Eyck, Rogīrs van der Veidens, Rogier van der Weyden, Hugo van der Gūss, Hugo van der Goes), rosināja izmaiņas itāļu glezniecībā 15. gs. otrajā pusē. Vācijā savukārt jau 15. gs. bija ievērojami sasniegumi iespiedgrafikā (Martins Šongauers, Martin Schongauer), kurus vainagoja Albrehta Dīrera (Albrecht Dürer) vispusīgais mākslinieciskais veikums.

Itāļu mākslas iespaidu izplatību Eiropā sekmēja gravīru izdevumi, mākslinieku ceļojumi uz Itāliju, arī komerciāli kontakti. Būtiska loma bija mākslinieku darbam galmos un jaunbūvētajos piļu kompleksos, kuru rezultātā, līdz ar renesanses stilistiku, notika arī manierisma iespaidu izplatība (t. s. Fontenblo skola, L’École de  Fontainebleau, Francijā).

Nīderlandes glezniecībā 16. gs. līdz ar virotņu altāru gleznojumiem, kuru vidū izceļas fantastiski-reliģiska satura kompozīciju autora Hieronīma Bosa (Hieronymus Bosch) darbi, plaši, sevišķi Antverpenē, pārstāvēts portrets. Portretu glezniecība bija svarīga arī citur Eiropā – Francijā (Žans Kluē, Jean Clouet; Fransuā Kluē, François Clouet), Vācijā (Hanss Holbeins Jaunākais, Hans Holbein der Jüngere), kā arī Anglijā, Spānijā, Portugālē, kur galmos tika pieaicināti Nīderlandes un itāļu mākslinieki, sekmējot vietējo tradīciju veidošanos.  

Šajā laikā  Nīderlandē radās pirmsākumi klusās dabas, sadzīves un ainavas žanra ainu glezniecībai, ko spilgti pārstāvēja zemnieku sadzīves un ainavu gleznotājs Pīters Brēgels Vecākais (Pieter Bruegel den Aauwe). Vienlaikus daudzi mākslinieki Nīderlandē strādāja itāļu mākslas ietekmē (t. s. romānisti). Ainavas žanrs ieguva svarīgu nozīmi Vācijā t. s. Donavas skolas (Donauschule) mākslinieku darbos.

Tēlotājas mākslas veidi – glezniecība (freskas, temperas un eļļas tehnikā), tēlniecība (marmorā, bronzā, stukā, kokā), zīmējumi, iespiedgrafika (vara gravīra, kokgriezums, oforts) – dažādos Eiropas reģionos attīstījās atšķirīgi. Itālijā uzplauka monumentālā glezniecība freskas tehnikā, stājglezniecībā Itālijā līdz pat 15. gs. otrajai pusei tika izmantota temperas, vēlāk eļļas glezniecības tehnika, kas jau 15. gs. sākumā bija labi pazīstama Nīderlandē. Iespiedgrafikas tehniku pilnveidošanā vislielākie nopelni bija Vācijai.

Renesanses vispārējo attīstību iezīmēja gotikas tradīciju pārvarēšana, iedvesmošanās no antīkās mākslas paraugiem, tēlojuma tuvinājums realitātei. Agrīnajā posmā divdimensiju mākslā būtiska bija lineārās perspektīvas likumskarību atklāšana, kompozīciju struktūrā svarīgs bija veidojošo elementu līdzsvars, formu robežu un plastisko apjomu modelējuma skaidrība, glezniecībā dominēja lokālkrāsa. Augstās renesanses mākslā komplicētākas kļuva telpas atveidojuma dziļuma, figūru rakursu modifikācijas, tonālās un gaismēnu variācijas varēja tikt izmantotas plastisko formu mīkstinājumam, tēlu idealizācijai. Kompozicionālo un plastisko uzdevumu sarežģītība risināta, saglabājoties harmonijai un uzdevuma viengabalainībai. Vēlīnā stila modifikācijas Venēcijas glezniecībā ilgāk turpinājās renesanses stilam raksturīgās kvalitātes, citkārt tuvinoties manierismam un ar to saplūstot, tomēr turpinot attīstīt Venēcijas glezniecībai raksturīgo koloristisko smalkumu. Itāļu mākslas iespaidu un vietējo tradīciju pārkausējumu rezultātā jauna pieeja parādījās citu Eiropas valstu glezniecībā un tēlniecībā.

Periodam raksturīgais kultūras pacēlums skāra visus sabiedrības slāņus. Renesanse kā laikmeta stils ietekmēja sava laika sabiedrību, kas pauda aktīvu ieinteresētu par mākslas procesiem. Renesanses mākslas darbi bija ne tikai baznīcas un sava laika augstākās sabiedrības patērēts produkts, bet ienāca arī  sabiedrības vidusšķiras dzīvē. Varenākās dzimtas un galmi savu ietekmi nostiprināja ar mecenātismu un mākslas patronāžu.

Renesanses māksla un atsevišķu meistaru sniegums ir būtiski ietekmējis turpmāko gadsimtu mākslas attīstību. Renesanses meistaru darbi pieder pazīstamākajiem darbiem mākslas vēsturē līdz pat mūsu dienām. 19. gs. augstās renesanses māksla ieguva sava veida kanona statusu un to par pamatu izvēlējās visas oficiālās mākslas akadēmijas Eiropā, liekot pamatus akadēmiskajai mākslai. 19. gs. beigās, protestējot pret stagnāciju, mākslinieki meklēja un atrada jaunus ceļus (turpmākos virzienus – impresionismu, postimpresionismu).