Drāmas “Sidraba šķidrauts” teksta sākotnējais variants tapa 1901. un 1902. gadā Slobodskā. 1903. gadā autore darbu iesniedza Rīgas Latviešu teātrī, un presē tika publicētas ziņas par tā iekļaušanu repertuārā. Tomēr teātris lugu iestudēšanai neakceptēja, un to pirmo reizi uzveda tikai 1905. gadā Jaunajā Latviešu teātrī. Lai gan lugas norises nav konkrēti lokalizētas ne laikā, ne telpā un konfliktam ir vispārināts raksturs, literārā darba sižeta mezgla punkti izrādījās tuvi 1905. gada revolūcijas notikumiem. Drāmas popularitāti tādējādi sekmēja gan tās neparastā poētika un emocionalitāte, gan laikmets, izvirzot lugas pirmuzvedumu sabiedrības uzmanības centrā.

Drāmas “Sidraba šķidrauts” sižeta centrā ir ideāla un īstenības sadursme. Tajā atklāta sabiedrībā valdošā nevienlīdzība un augstāko aprindu patvaļa, tomēr lielāko vērību Aspazija veltījusi radošas personības pārdzīvojumiem un indivīda drāmai. Lugas centrālais tēls ir Guna, kurai dāvāta brīnumaina spēja uzminēt cilvēku vēlmes un sapņus, atvieglot viņu ciešanas, un šo viņas talanta spēku simbolizē sidraba šķidrauts. Sižeta gaitā Guna tiek aicināta no mājvietas pieticīgā meža būdā uz karaļa pili, lai ar savām pareģes spējām apliecinātu, ka pret kaimiņvalsti uzsāktajā karā gaidāma uzvara. Sekodama godaprātam, Guna atsakās pakļauties karaļa Targala pavēlei; viņa tiek pasludināta par galveno vaininieci visās nelaimēs un lemta sadedzināšanai uz sārta. Paralēlu sižeta līniju veido Gunas un prinča Normunda mīlestība. Sargājot princi no karaļa dusmām un sekojot arī savai kaislībai, Guna atsakās no brīnumainā šķidrauta. Viņas dzīvība ir glābta, tomēr Normunds, lai glābtu valsti, piekrīt precībām ar kaimiņvalsts valdnieci Dzelzs jaunavu. Viņu plānotās un īstenotās kāzas sagādā Gunai dziļas ciešanas. Atriebjoties gan Targalam, gan Normundam un Dzelzs jaunavai, Guna ar sava atgūtā, tagad sarkanā šķidrauta palīdzību nodedzina Dzelzs jaunavas pili.  

Lugas konflikti risināti gan psiholoģiskā, gan ideju plāksnē, un to izteikšanai autore izmantojusi sešas centrālās personas. Nozīmīgākais tēls ir Guna. Sākotnēji viņas uzskati atklāti, pretstatot tos audžumātei Kargai; atšķirībā no Gunas, kura nesavtīgi sniedz savu padomu un palīdzību ikvienam, Kargu vada pārliecība, ka audžumeitas īpašās spējas ir jāizmanto, lai ar tām gūtu ienākumus un nodrošinātu iztiku. Savukārt ideāla Gunas labestības izpratēja ir jauna meitene Dzirkstīte. Viņas apbrīns izskan jau lugas pirmajā cēlienā; vēlāk tieši Dzirkstīte ir tā, kam Guna uztic daļiņu no sidraba šķidrauta, kuru viņai ir izdevies saglabāt neskartu. Lugas finālā tādējādi izskan atziņa, ka Gunas altruisms un cilvēkmīlestība nav zuduši, bet radīs savu turpinājumu Dzirkstītē. Lugas pirmajā cēlienā Gunas rīcību motivē rūpes par citiem, kuriem viņa ir gatava ziedoties, nepieļaujot savtīgas domas, kas mudinātu rūpēties pašai par sevi. Pavērsiens viņas dzīvē iezīmējas tad, kad Guna sastop princi Normundu un liktenīgi viņā iemīlas. Kaislība sižeta risinājumā kļūst par noteicošo iezīmi, kas sašķeļ līdz tam viengabalaino Gunas personību un diktē viņas tālāko rīcību. Pirmo reizi latviešu dramaturģijā sievietes pārdzīvojumu pasaule ir izteikta tik emocionāli uzlādētā, sakāpinātā un poētiskā formā. Tomēr princis Normunds, kurš ir pievilcīgs, taču arī vieglprātīgs un nepastāvīgs, izrādās Gunas jūtu necienīgs; piekrītot laulībām ar Dzelzs jaunavu, viņš nodod Gunas mīlestību, un tas noved pie sižeta traģiskā atrisinājuma. Karaļa Targala tēlā dominējošas ir politiskās intereses, kurām pakļauta tēla rīcība. Dzelzs jaunava ar savu skarbo izturēšanos veidota kā Gunas pretstats. Lugas norisēs iesaistīti arī vienkāršie cilvēki; sākotnēji viņi ir sajūsmināti par Gunu, tomēr, kad karalis norāda uz Gunu kā nelaimju šķietamo cēloni, ļaudis no viņas novēršas un ir gatavi sadedzināt sārtā.      

Aspazijas drāma uzrakstīta piecos cēlienos, veidojot efektīgus skatuviskos risinājumus un cēlienu noslēgumu. Pirmais cēliens norit mežā pie veclaicīga, noslēpumiem apvīta torņa, kuram līdzās mazā būdiņā mīt Karga un Guna. Cēliena finālā Guna satiek Normundu, un šī satikšanās izraisa jūtu uzliesmojumu, Gunai vairoties no vīrieša spēka un reizē jūtot tā neatvairāmo pievilcību; radītais iespaids ir neizdzēšams, lai gan Guna izraujas no Normunda rokām un meklē glābiņu tornī, un simboliski šīs sajūtas raksturo arī viņas bailes par savu ievainojamību un šķidrauta brīnumaino spēju zaudējumu. Cēliena finālā Gunu aicina uz pili; tādējādi tiek apzīmogots viņas tālākais liktenis, un tas nozīmē arī jaunu satikšanos ar Normundu. Lugas otrajā cēlienā Guna stājas izmisuma un baiļu mocītā karaļa priekšā, lai pareģotu nākotni, un norāda uz Targalu kā galveno zemes posta avotu. Viņa tūdaļ pat tiek apvainota sazvērestībā, tāpēc lemjot viņai nāvessodu. Trešajā cēlienā notiek gatavošanās Gunas sodīšanai; pēdējā brīdī par viņu iestājas Normunds, iesaistoties cīņā ar karaļa sardzi un ļaudīm, kuri gatavojas soda izpildīšanai. Viņa dzīvību glābj Gunas iejaukšanās, ziedojot šķidrautu, kas tiek uzskatīts par viņas burvju mākslas ieroci. Gunas pamestais šķidrauts, par lielu pārsteigumu apkārtējiem, paceļas no sārta un, izstarodams baltu gaismu, izzūd debesīs. Ceturtajā cēlienā tiek gatavotas Normunda un Dzelzs jaunavas kāzas; un šajā brīdī Guna dziļās sāpēs atzīstas princim nepārvaramā kaislībā. Princis ir pārsteigts, tomēr tas neattur viņu no laulībām, kam jānodrošina izlīgums karojošo kaimiņvalstu starpā. Izmisumā Guna seko jaunlaulātajiem un pēdējā spēku sasprindzinājumā aizdedzina nepieejamo Dzelzs jaunavas pili, iznīcinot savus pāridarītājus un arī pati sevi.

“Sidraba šķidrauts” ir simboliska drāma, kuras konfliktu būtība izteikta ne tikai tēlu psiholoģijā un paustajās atziņās, bet arī poētiskos vispārinājumos. Lugas estētikai nozīmīga ir atšķirīgu dabas stihiju mijiedarbība un to kontrasti. Uguns simbolika saistīta ar sabiedrības vēlmi Gunu sodīt, taču tā atklāj arī viņas cilvēciskās kaislības un tieksmi pēc dzīves piepildījuma. Lugas piektajā cēlienā ugunssarkanais šķidrauts kļūst par ieroci, ar kura palīdzību Guna piepilda likteni, īstenojot savu atriebību. Arī zemes tēls lugā atklāj Gunas mīlestību un kaisli, kas izvirzās par drāmas centrālo motīvu; ar to saistīta ūdens semantika, kas simbolizē auglību. Zeme lugā ir skatīta arī kā nāves simbols, pretstatot to Gunas sapņu un cerību lidojumam, kura stihija ir gaiss.     

Lugas “Sidraba šķidrauts” fragments iespiests “Saimnieču un zelteņu kalendārā 1904. gadam”. Pirmo reizi drāma publicēta 1905. gadā Jāņa Ozola apgādā Cēsīs. 1910. gadā, vēlāk arī 1924., 1934., 1966., 2003. un 2015. gadā tā iespiesta atsevišķos izdevumos Rīgā. 1968. gadā drāma “Sidraba šķidrauts” publicēta Aspazijas krājumā “Lugas”; 1986. gadā iekļauta dzejnieces “Kopotu rakstu” izdevuma 3. sējumā. Angļu valodā lugu ar nosaukumu The Silver Veil tulkojusi Astrīda Stānke, tā 1984. gadā publicēta grāmatā “Aspazija. Viņas dzīve un viņas drāma” (Aspazija. Her Life and her Drama); atkārtota lugas tulkojuma publikācija – 2003. gadā Rīgā.

Aspazijas drāma ir viens no spilgtākajiem notikumiem latviešu dramaturģijā 20. gs. sākumā. Lugas centrā ir sievietes tēls, kas atklāts līdz tam nebijušā daudzpusībā. Guna ir apveltīta ar neparastu talantu, radošu un cilvēciski jūtīgu personību. Viena no lugas centrālajām tēmām ir mākslas un īstenības attiecības, ko autore risina gan spilgtos dzejas tēlos, gan filozofiskos vispārinājumos. Gunas tēls ir viens no iespējamiem impulsiem Spīdolai Raiņa traģēdijā “Uguns un nakts” (1905). Mākslinieces un tautas attiecības 20. gs. 80. gados psiholoģiski niansēti un filozofiski piesātināti interpretējusi dzejniece Māra Zālīte lugā “Pilna Māras istabiņa” (1983). Pēc Aspazijas lugas motīviem tapis Jura Karlsona balets “Sidraba šķidrauts”, kas izrādīts Latvijas Nacionālajā operā; 2000. gadā komponists par šo darbu saņēmis Lielo mūzikas balvu.

Lugas pirmizrāde notika Jaunajā Latviešu teātrī 1905. gada 27. janvārī. Uzveduma režisors Fridrihs Podnieks, Gunas lomā Otīlija Muceniece. Februārī un martā plānotās izrādes tika aizliegtas, tomēr drāma bija kļuvusi par vienu no tālaika populārākajiem skatuves darbiem, un tā ar panākumiem izrādīta līdz Jaunā Latviešu teātra piespiedu slēgšanai 1905. gada decembrī. 1910. gadā luga Jaunajā Rīgas teātrī, Apollo teātrī, Liepājas Latviešu teātrī un Liepājas Tautas teātrī izrādīta ar nosaukumu “Guna”; 1913. gadā tā iekļauta Aspazijas darbu iestudējumu ciklā Jaunajā Rīgas teātrī. 1915. gadā luga uzvesta Rīgas Latviešu teātrī un Jaunajā Pēterpils Latviešu teātrī, 1916. gadā Rēveles (Tallinas) Latviešu teātrī, 1917. gadā teātrī “Komēdija” Rīgā un Maskavas Latviešu teātrī. Starpkaru periodā drāma “Sidraba šķidrauts” 1920. gadā iestudēta Liepājas Jaunajā teātrī, 1921. gadā – Dailes teātrī Eduarda Smiļģa režijā, 1923. gadā – Jelgavas Latviešu biedrības teātrī, 1924. gadā – Ziemeļblāzmas teātrī un Valmieras dramatiskajā teātrī, 1925. gadā – Daugavpils Latviešu dramatiskajā teātrī un Ventspils teātrī. 1973. gadā lugu uzveda Liepājas teātris Antonijas Apeles režijā, Gunu atveidoja Aina Jaunzeme. Atzīmējot simts gadus kopš pirmuzveduma, režisore Baņuta Rubesa Aspazijas drāmu 2005. gadā iestudēja Jaunajā Rīgas teātrī, Gunas lomā esot Ingai Alsiņai un Gunai Zariņai.