Sokolu kustības institucionālo struktūru veidoja starptautiska līmeņa sadarbība. Noteiktais biedrību skaits (no 10 līdz 140 biedrībām) veidoja apgabalus (область). Apgabalu kopas iekļāvās savienībā (союз) – augstākajā pārvaldes orgānā. Kopumā bija izveidotas sešas slāvu sokolu savienības, kas apvienojās kopējā Slāvu sokolu savienībā, tajā ietilpstot: Krievu sokolu savienībai, Čehoslovāku sokolu savienībai, Dienvidslāvijas sokolu savienībai, Polijas sokolu savienībai, Bulgārijas junaku savienībai, Lužicas sorbu sokolu savienībai.
Organizāciju ar 22 un vairāk dalībniekiem sauca par sokoļņu (сокольня), līdz 22 cilvēkiem – par ligzdu (гнездо). Organizāciju galvenā devīze bija: “Muskuļos spēks, sirdī drosme, domās dzimtene! (В мышцах сила, в серце отвага, в мыслях родина!). Organizācija paredzēja mūža dalību, sākot no sešu gadu vecuma. Dalībnieki bija iedalīti aktīvos biedros (ar balsstiesībām), goda biedros (bez balsstiesībām), pasīvos biedros (bez balsstiesībām, bet ar tiesībām piedalīties treniņos un sacensībās). Pilntiesīga dalība sokolu organizācijās bija atļauta tikai slāvu tautību dalībniekiem. Citu tautību dalībnieki bija tiesīgi piedalīties visās aktivitātēs, izņemot balsošanu iekšējās sapulcēs.
Organizāciju ieņēmumi balstījās uz biedru maksām un ienākumiem no sabiedrisku pasākumu rīkošanas. Sokolu uniforma bija veidota, apvienojot slāvu tautām raksturīgus tautas tērpu elementus. Vīrieši valkāja tumšas bikses, platas jostas, īsus huzāru uniformas uzvalkus, aveņu krāsas kreklus, cepures ar vanaga vai piekūna spalvu. Sievietēm uniforma bija līdzīga, to papildināja svārki. Vingrošanas pasākumos valkāja sporta kreklus ar īsām piedurknēm.
