Ņemot vērā Latvijas krievu sokolu kustības tiešu saistību ar krievu emigrācijas sokolu centriem (kuru vadībā atradās balto armiju virsnieki), kustībai piemita izteikts pretlieliniecisks noskaņojums un virziens. Kustība paredzēja krievu jaunatnes – miesā un garā spēcīgas paaudzes – apvienošanu nacionālās Krievijas atdzimšanai, kas piedalītos nākamajā (revanšistiskajā) karā pret lieliniekiem un iesaistītos dzimtenes atjaunošanā.

LR un citās jaunizveidotajās valstīs, kas noslēdza miera līgumus ar padomju Krieviju, pēc līgumu nosacījumiem bija liegta jebkādu otrai pusei naidīgu organizāciju darbība. Līdz ar to sokolu organizācijas Latvijā oficiāli darbojās kā vingrošanas biedrības, taču neoficiāli organizācijās tika pausta emigrācijai raksturīga ideoloģija, daudziem sokoliem piedaloties pagrīdes krievu pretlielinieku kustībā.

Sokolu kustības institucionālo struktūru veidoja starptautiska līmeņa sadarbība. Noteiktais biedrību skaits (no 10 līdz 140 biedrībām) veidoja apgabalus (область). Apgabalu kopas iekļāvās savienībā (союз) – augstākajā pārvaldes orgānā. Kopumā bija izveidotas sešas slāvu sokolu savienības, kas apvienojās kopējā Slāvu sokolu savienībā, tajā ietilpstot: Krievu sokolu savienībai, Čehoslovāku sokolu savienībai, Dienvidslāvijas sokolu savienībai, Polijas sokolu savienībai, Bulgārijas junaku savienībai, Lužicas sorbu sokolu savienībai.

Organizāciju ar 22 un vairāk dalībniekiem sauca par sokoļņu (сокольня), līdz 22 cilvēkiem – par ligzdu (гнездо). Organizāciju galvenā devīze bija: “Muskuļos spēks, sirdī drosme, domās dzimtene! (В мышцах сила, в серце отвага, в мыслях родина!). Organizācija paredzēja mūža dalību, sākot no sešu gadu vecuma. Dalībnieki bija iedalīti aktīvos biedros (ar balsstiesībām), goda biedros (bez balsstiesībām), pasīvos biedros (bez balsstiesībām, bet ar tiesībām piedalīties treniņos un sacensībās). Pilntiesīga dalība sokolu organizācijās bija atļauta tikai slāvu tautību dalībniekiem. Citu tautību dalībnieki bija tiesīgi piedalīties visās aktivitātēs, izņemot balsošanu iekšējās sapulcēs.

Organizāciju ieņēmumi balstījās uz biedru maksām un ienākumiem no sabiedrisku pasākumu rīkošanas. Sokolu uniforma bija veidota, apvienojot slāvu tautām raksturīgus tautas tērpu elementus. Vīrieši valkāja tumšas bikses, platas jostas, īsus huzāru uniformas uzvalkus, aveņu krāsas kreklus, cepures ar vanaga vai piekūna spalvu. Sievietēm uniforma bija līdzīga, to papildināja svārki. Vingrošanas pasākumos valkāja sporta kreklus ar īsām piedurknēm.

1921. gadā čehu skolu kustības pamatlicēja Miroslava Tirša (Miroslav Tyrš) vingrošanas sistēmu pārņema latviešu jauniešu organizācija “Latvijas Vanagi”, bet tā nekļuva par sokolu organizāciju.

1927. gadā Daugavpilī krievu sporta biedrības “Bogatir” (Богатырь) valdes locekļi Boriss Zubarevs (Борис Борисович Зубарев) un Sigizmunds Vasiļevskis (Сигизмунд Василевский) organizācijas paspārnē dibināja Krievu vingrošanas biedrību “Sokol”, par vecāko ievēlot Aleksandru Solovjovu (Александр Соловьев), vecākā vietnieku – B. Zubarevu, priekšnieku (vingrošanas audzinātāju) – S. Vasiļevski.

08.10.1930. Krievu sokolu biedrība tika dibināta Rīgā, valdes vecākā, vietnieka, priekšnieka un audzinātāja (kultūras jomas vadītāju) amatu pildot Iljam Pinusam (Илья Пинус), Aleksandram Kuročkinam (Александр Курочкин), Viktoram Lebedičam (Виктор Лебедич) un Ivanam Zavoloko (Иван Никифорович Заволоко). Turpmāk kustība attīstījās Daugavpils un Rīgas centru ietvaros, kuru paspārnē tika dibinātas apakšbiedrības. Rīgas sokolu centrā ietilpa biedrības: Abrenē (1932), Jelgavā (1934); Daugavpils sokolu centrā: Rēzeknē (1933), Solostovkā (1933), Trumuļevā (Upmales pagastā; 1934), Jēkabpilī (1935). 21.09.1932. tika dibināta neatkarīga sokolu biedrība Liepājā.

1933. gada Rīgas sokolu centrā notika šķelšanās, daļai biedru izstājoties no tā un 18.07. reģistrējot jaunu biedrību – “Russkaja Sokoļņa” (Русская Сокольня). 22.04.1936. abas Rīgas organizācijas tika apvienotas vienā biedrībā – “Sokoli”. 1937. gadā Daugavpils sokolu biedrības paspārnē tika nodibināta poļu sekcija. 1940. gadā padomju okupācijas laikā sākot ar jūliju padomju drošības iestādes sokolu aktīvākos darbiniekus apcietināja. 1940. gada rudenī visas sokolu organizācijas Latvijā tika likvidētas. Lielākais dalībnieku kopskaits visu organizāciju darbības laikā (1927.–1940. gadā) bija 1937.–1938. gadā – ap 900 cilvēku.

Sokolu biedrībās organizēja dramatiskus pulciņus, korus, orķestrus. Rīkoja lekcijas, filmu izrādes, izdeva brošūras. Sporta aktivitāšu jomā rīkoja paukošanas, riteņbraukšanas sacensības, vingrošanas paraugdemonstrējumus, organizēja salidojumus un piedalījās valsts sporta pasākumos.

Garīgās audzināšanas jomā ar vieslekcijām uzstājās rakstnieki, garīdznieki, skolotāji, kara veterāni un sabiedriskie darbinieki no Latvijas un ārzemēm. No prominentiem ārzemju viesiem Rīgas centrā 1931. un 1937. gadā viesojās krievu filozofs Ivans Iļjins (Иван Алексеевич Ильин) un 1936. gadā – krievu rakstnieks Ivans Šmeļovs (Иван Сергеевич Шмелев). Daugavpils centrs 1932. gadā rīkoja filozofa Vladimira Iļjina (Владимир Николаевич Ильин) vieslekcijas, gada nogalē – Pareizticīgās baznīcas mūka un rakstnieka Ioana (Šahovskoja) (князь Дмитрий Алексеевич Шаховской) lekciju.

Krievu sokolu biedrības piedalījās Krievu kultūras dienu svinībās, organizēja kultūras pasākums, ar koru, orķestru, deju kolektīvu, teātra aktieru, operas dziedātāju viesmākslinieku priekšnesumiem rīkoja vingrošanas paraugdemonstrējumus un citos pasākumus. Vasarās sokoli piedalījās kritušo krievu karavīru kapu uzkopšanā un piemiņas godināšanā Daugavpilī, Rīgā, Jūrmalā, Īkšķilē. 1931. gada nogalē Rīgas centrs uzņēmās gādību par pareizticīgo baznīcu Vissvētās Dievmātes ikonas Visu sērojošo Iepriecinājums (Храм в честь иконы Богоматери Всех скорбящих Радостe) Lāčplēša ielā 108.

1932. un 1937. gadā Latvijas sokoli piedalījās 9. un 10. vispārējos sokolu salidojumos Prāgā, 1939. gadā – Sofijā. 07.1939. Daugavpils centra sokoli uzstājās Igaunijā, Petseri, starptautiskajos Krievu dziesmu svētkos.

I. Zavoloko – vecticības pētnieks, rakstnieks un etnogrāfs

Mihails Krivošapkins (Михаил Дмитриевич Кривошапкин) – Rīgas pilsētas inženieris, Domes deputāts, krievu studentu korporācijas “Fraternitas Arctica” filistrs

Anatolijs Perovs (Анатолий Козьмич Перов) – rakstnieks, ārsts, studentu korporācijas “Fraternitas Arctica” filistrs

Sergejs Trofimovs (Сергей Иванович Трофимов) – Saeimas deputāts

Georgijs Kuzņecovs (Георгий Кузнецов) – Kuzņecova porcelāna un fajansa fabrikas direktors

Arsenijs Formakovs (Арсений Иванович Формаков) – rakstnieks, pedagogs, Aleksandra Solžeņicina (Александр Исаевич Солженицын) korespondents

Aleksejs Ionovs (Алексей Васильевич Ионов) – mācītājs un publicists

Kirils Načiss (Леонид Владимирович Начис) – Krievu pareizticīgās baznīcas arhimandrīts

Gļebs Rārs (Глеб Александрович Рар) – starptautiskās krievu pretpadomju organizācijas “Nacionālā darba savienība” (Национально-трудовой союз) dalībnieks, publicists

Baltijas valstīs sokolu organizācijas pastāvēja tikai Latvijā un bija populārākā krievu jauniešu kustība. Vienlaicīgi sokolu kustība kļuva par globālā krievu emigrācijas fenomena atspulgu Latvijā, ar tam raksturīgām kultūras un ideoloģiskām izpausmēm.

Latvijas organizācijām uzturot ciešus kontaktus ar krievu “balto” virsnieku vadītajiem sokolu centriem Eiropā, kustībai piemita pretpadomju nostāja, daudziem dalībniekiem vienlaicīgi piedaloties pagrīdes krievu pretlielinieku kustības organizācijās, kas, sākoties padomju okupācijai, daudziem beidzās traģiski.

Latvijas sokolu pretpadomju darbība kā scenāristu iztēles elements atspoguļota seriāla “Sarkanais mežs” 11. serijā (režisori Normunds Pucis, Armands Zvirbulis, 2019). Par sokolu kustību rakstīts G. Rāra atmiņās “... Un mūsu paaudze vēsturei sniegs pārskatu” (...И будет наше поколенье давать истории отчёт, 2011), Dmitrija Anohina (Дмитрий Иванович Анохин) darbā “Kā mēs dzīvojām pirmskara Rīgā” (Как мы жили в довоенной Риге, 1998).