Mežkopība pēta vērtīgu un produktīvu mežaudžu izaudzēšanas paņēmienus, meža kopšanas cirtes, meža ciršanas teoriju, meža funkciju regulēšanas un saglabāšanas iespējas, nekoksnes produkcijas resursus, to iegūšanu un izmantošanu. Mežkopība balstās uz meža kā ekosistēmas izpratni un šo zināšanu pielietošanu praksē. Tā ietver zinātniski pamatotu, praksē balstītu meža apsaimniekošanu no atjaunošanas līdz izmantošanai.

Mežkopība kalpo par pamatu tādu tautsaimniecības nozaru attīstībai kā mežsaimniecība, mežistrāde, kokrūpniecība, lauksaimniecība. Mūsdienās valstīs ar attīstītu rūpniecību (Amerikas Savienotajās Valstīs (ASV), Rietumeiropas, Viduseiropas un Dienvideiropas valstīs) meža ekoloģiskā, aizsardzības un rekreatīvā vērtība ņem pārsvaru pār meža ekonomisko (koksnes) vērtību. Aizvien vairāk tiek akcentēta mežkopības nozīme meža ūdensregulējošo, skābekļa ražošanas un oglekli akumulējošo funkciju nodrošināšanā, erozijas kontrolē, bioloģiskās daudzveidības saglabāšanā, ainavu aizsardzībā. Mežkopībai ir teorētiska nozīme ar meža ekosistēmām saistītu pētījumu un teoriju izstrādē meža ekoloģijā, botānikā, dendroloģijā, zooloģijā, ģenētikā un citur.

Mežkopība ir mežzinātnes apakšnozare. Tās sastāvā ietilpst jomas, kas saistītas ar meža ieaudzēšanu un kopšanu: meža ģenētika, meža selekcija, meža atjaunošana, meža kopšana, meža aizsardzība, medniecība, meža izmantošana, t. sk. meža galvenā izmantošana un meža blakusizmantošana. 

Mežkopības teorētiskā bāze ir mežzinātne, kas izzina un vispārina mežā notiekošās parādības un procesus. Mežkopība, pamatojoties uz mežzinātnes atziņām, izstrādā racionālus paņēmienus un metodes saimnieciskās darbības realizēšanai mežā. 

Meža ierīcības sistēma balstās uz normālā meža teoriju – principu, ka visām meža vecuma grupām un klasēm saimniecībā jābūt aptuveni vienādi pārstāvētām, lai ne uz brīdi nepietrūktu meža galvenajai izmantošanai piemērotu audžu. Lai pasargātu mežus no nekontrolētas un nepamatotas izciršanas, katrai koku sugai noteikts ciršanas vecums, bet ērtākai un precīzākai meža apsaimniekošanai izveidots kvartālu un nogabalu tīkls. 

Mežkopības mērķus un metodes katrā valstī un reģionā nosaka meža politika. Piemēram, Vācijā kopš 20. gs. 90. gadiem ar likumu aizliegta kailcirte un tiek lietotas metodes, kas sekmē meža dabisko atjaunošanos. Viduseiropas valstīs – Čehijā, Austrijā u. c. – mežkopība vērsta uz sekundāro skuju koku mežu transformēšanu lapu koku mežos, sekmējot meža dabisko atjaunošanos un pielietojot t. s. iepriekšējo kultūru metodi. Austrumeiropas un Ziemeļeiropas valstīs meža ekonomiskā nozīme vēl joprojām ir ievērojama. Kanādā un ASV noteicošās ir metodes, kas vērstas uz koksnes resursu nepārtrauktu un paplašinātu atražošanu, arvien ražīgāku mežu izveidi, ieguldot ievērojamus līdzekļus meža ģenētikā, selekcijā un meža mākslīgajā atjaunošanā, veicot pētījumus par koku adaptāciju klimata pārmaiņu kontekstā. 

Mežkopība kā zinātne sāka veidoties Rietumeiropā, galvenokārt Vācijā 18. un 19. gs., kad zemes īpašnieki sāka apzināties mežu resursu noplicināmību un nepieciešamību pēc to atjaunošanas. Georgs Ludvigs Hartigs (Georg Ludwig Hartig) 1791. gadā pirmais apkopoja sistemātiskas zināšanas par koku sugām un to mežsaimniecisku pielietojumu darbā “Pamācība koku izaudzēšanā mežziņiem un tiem, kas vēlas par tādiem kļūt” (Anweisung zur Holzzucht für Förster und die es werden wollen), vispārinot dižskābaržu mežu apsaimniekošanas vadlīnijas. G. L. Hartigs ieteica plašu dižskābaržu tīraudžu audzēšanu un kopšanu no apakšas (sausokņu izņemšanu) un izstrādāja klasiskās vienlaidus pakāpeniskās cirtes principus. Karaliskās Saksijas Meža akadēmijas (Königliche-Sächsische Forstakademie) profesors Heinrihs Kota (Heinrich Cotta) 1817. gadā publicēja pirmo visaptverošo mežkopības grāmatu “Pamācība mežkopībā” jeb ”Mežkopības pamati” (Anweisung zum Waldbau). Karls Gajers (Karl Gayer) darbā “Mistrots mežs, tā izveide un kopšana” (Der gemischte Wald, seine Begründung und Pflege, 1895) lika pamatus 20. un 21. gs. mežkopībai, parādot meža funkciju daudzveidību, meža augšanas apstākļu ražīguma saglabāšanos un mistrota meža nozīmi mežsaimniecisko risku samazināšanā. Izmantojot ekoloģijā balstītus argumentus, K. Gaiers iestājās pret egļu tīraudžu saimniecību un augsnes noplicināšanu. Eilhards Vīdemans (Eilhard Wiedemann) darbā “Audžu ražības un mežkopības pamati mežsaimniecībā” (Ertragskundlichen und waldbaulichen Grundlagen der Forstwirtschaft) lika pamatus mācībai par meža augšanas gaitu un atsevišķu koku sugu krājas pieaugumu. Arnolds Englers (Arnold Engler), balstoties uz K. Gaiera darbiem, turpināja darbu modernās mežkopības izveidē, definējot grupu izlases cirtes (Femelschlag) un regulētās izlases cirtes jeb mūžīgā meža (Plenterung) jēdzienus. A. Englera popularizēto franču metodi – kokaudzes retināšanu no augšas – tālāk attīstīja Valters Šēdelins (Walter Schädelin), izstrādājot izlases cirtes veidu, kas balstījās uz labāko koku izņemšanu no audzes. 

Klasiskās mežkopības atzaru turpināja Krievijas mežzinātnieki, kas bija izglītojušies Vācijas meža augstskolās. 1811. gadā izveidots Pēterburgas Meža institūts (Санкт-Петербургский Форст-институт). Īpaši liela ietekme uz mežkopības attīstību pasaulē bija Georgijam Morozovam (Георгий Фёдорович Морозов), kurš pirmais radīja vienotu mācību par mežu un tā tipiem (1903) un bija ekosistēmiskā meža tipoloģijas virziena pamatlicējs. G. Morozova darbā “Mācība par mežu” (Учение о лесе, 1912) apskatīti jautājumi par koku sugu un stādījumu bioloģiju, izstrādāta mācība par meža tipiem, pamatota ciršu un meža atjaunošanas teorija, dots pamatojums lauksaimniecības zemju aizsargstādījumiem un meža kopšanas cirtēm. G. Morozova mācību par meža tipiem attīstīja un pilnveidoja somu botāniķis Aimo Karlo Kajanders (Aimo Kaarlo Cajander), Vladimirs Sukačovs (Владимир Николаевич Сукачёв) un agrīnās ukraiņu skolas pārstāvji, profesori Jevgēņijs Aleksejevs (Євген Венедиктович Алексєєв) un Pjotrs Pogrebņaks (Петрo Степанович Погребня́к), kuri meža tipoloģijā attīstīja edafisko jeb augsnes virzienu. V. Sukačovs attīstīja fitocenotisko virzienu meža tipoloģijā un pirmais ieviesa jēdzienu bioģeocenoze (1942). Krievijā attīstījās īpaša meža kopšanas ciršu klasifikācija, kurā izdalīta atēnošana, smalctīre, retināšana un skrajcirte atkarībā no mērķa, ko vēlas sasniegt ar kopšanas cirti. Bijušās cariskās Krievijas Baltijas provincē, Rīgas pilsētas mežos, veikti pirmie zinātniskie pētījumi mežu hidrotehniskās meliorācijas jomā. Pasaulē pirmais zinātniskais darbs par nosusināšanas ietekmi uz koku augšanu pieder baltvācu mežzinātniekam, Rīgas mežu pārvaldniekam un Rīgas Politehniskā institūta docentam Eiženam Heinriham Ostvaldam (Eugen Heinrich Ostwald), kurš 1878. gadā Baltijas nedēļas izdevumā (Baltische Wochenschrift) publicēja darbu “Purvainu vietu nosusināšanas ietekme uz koku augšanu” (Über den Einfluß der Entwässerung versumpfter Orte auf den Baumwuchs). E. H. Ostvalds izstrādāja arī meža rentes teoriju darbā “Meža rentes teorijas pamati” (Grundlinien einer Waldrententheorie, 1931).

Anglijā un ASV mežkopība un mežzinātne attīstījās ciešā saistībā ar ekoloģiju un vides zinātnēm. Lieli nopelni ekosistēmas koncepcijas attīstībā ir angļu botāniķim un ekologam Oksfordas universitātes (University of Oxford) profesoram Artūram Tenslijam (Arthur George Tansley), kurš 1935. gadā pirmais definēja ekosistēmas jēdzienu, savukārt skotu botāniķis Deivids Daglass (David Douglas) 19. gs. pirmajā pusē, laikā, kad Eiropā auga nepilnas desmit skuju koku sugas, introducēja vairāk nekā 200 sugas no Ziemeļamerikas. 

20. gs. beigās ievērojamas izmaiņas mežu politikā ieviesa Riodežaneiro Apvienoto Nāciju Organizācijas konvencija “Par bioloģisko daudzveidību” (The Convention on Biological Diversity, 1992), kas mainīja paradigmu pasaules meža apsaimniekošanā. Mežs vairs netika uzskatīts tikai par koksnes resursu avotu, bet arī par sugu un biotopu daudzveidības mājvietu, kam ir liela nozīme planētas bioloģiskā līdzsvara uzturēšanā. Konvenciju ratificējušas lielākā daļa pasaules valstu. 

Mūsdienās mežkopība kļuvusi starpdisciplināra un ir cieši saistīta ar ekoloģiju, kā arī citām zinātņu nozarēm un apakšnozarēm, piemēram, botāniku, dendroloģiju, augu fizioloģiju, augu ekoloģiju, ģeobotāniku, fitopatoloģiju, ģenētiku, zooloģiju, biofiziku, biometriju, augsnes zinātni, ģeoloģiju, dabas aizsardzību, vides pārvaldību, vides ķīmiju, ainavu arhitektūru, hidroloģiju, hidrotehniku un ūdenssaimniecību, bioķīmiju, matemātiku, ekonomiku, socioloģiju, vadībzinātni. 21. gs. sākumā politiķu, meža zinātnieku un ekologu uzmanības centrā ir meža apsaimniekošana jaunattīstības valstīs Āfrikā, Āzijā un Dienvidamerikā, kur tiek piekopta meža laupītājizmantošana, ik gadus izcērtot vai pieļaujot  bojāeju erozijas dēļ miljoniem hektāru tropisko lietus mežu. 

Vadošā meža izpētes un apsaimniekošanas politikas pētniecības organizācija ir 1892. gadā dibinātā Meža izpētes organizāciju savienība (International Union of Forest Research Organizations, IUFRO), kas ir bezpeļņas, nevalstiska starptautiska organizācija, kuras uzdevums ir veicināt starptautisko sadarbību mežsaimniecības pētījumos un ar mežsaimniecību saistītajās zinātnēs. Savienība apvieno ap 15 000 zinātnieku no 700 dalīborganizācijām vairāk nekā 110 pasaules valstīs. Eiropas mērogā nozīmīga starptautiska pētniecības organizācija ir Joensū, Somijā, 1993. gadā dibinātais Eiropas Meža institūts (European Forest Institute, EFI), kura uzdevumi ir veicināt, vadīt un sadarboties meža, mežsaimniecības un meža produktu izpētē Eiropas līmenī, darīt zināmus pētījuma rezultātus visām ieinteresētajām pusēm, īpaši politikas formulēšanas un ieviešanas jomā, lai veicinātu Eiropas mežu saglabāšanu un ilgtspējīgu apsaimniekošanu. Eiropas Meža institūts apvieno 128 biedru organizācijas no 35 valstīm. 

Svarīgākie ar mežkopību un meža izpēti saistītie periodiskie izdevumi: Forest Ecology and Management (kopš 1977; izdevējs Elsevier), Scandinavian Journal of Forest Research (kopš 1986; izdevējs Taylor&Francis), Лесоведение (kopš 1967; izdevējs Российская академия наук), Canadian Journal of Forest Research (kopš 1971; izdevējs NRC Research Press) un citi. 

Vācu zinātnieks H. Kota – mežkopības kā zinātnes dibinātājs. Krievu zinātnieks G. Morozovs – radīja vienotu mācību par mežu un tā tipiem. Angļu zinātnieks A. Tenslijs – pirmais definēja meža kā ekosistēmas jēdzienu. Amerikāņu ekologs Hermans Šugarts (Herman H. Shugart) – meža dinamikas teorijas pamatlicējs.