Aprakstošā embrioloģija saistīta ar dažādu sugu indivīdu dažādu embrioloģijas posmu morfoloģiskajiem pētījumiem ontoģenēzē. Tā pēta apaugļošanās etapus (spermas lizīnus, receptoru noteikto endocitozi, ovocīta aktivāciju), drostalošanos un blastomērus, zigotas attīstību līdz blastocistai (blastomērus, morulu, drostalošanos); embrionālo attīstību (dažādu sugu – abinieku, adatādaiņu (ehinodermu), putnu, rāpuļu, zīdītāju ovocītu izmērus, drostalošanās veidus, ovocītu dzeltenuma daudzuma korelāciju ar attīstības laiku/izmantošanu). Īpaša interese tiek veltīta gastrulācijai un trīs dīgļlapu veidošanās procesam; cilvēka grūtniecības hormoniem; atsevišķi mugurkaulnieku, abinieku, putnu embrioloģijas etapiem.

Aprakstošā embrioloģija galvenokārt koncentrējas uz ieligzdeņu attīstības stadiju makro un mikroanatomisko pārmaiņu fiksāciju hronoloģiskā (laika) secībā. 

Tās ietvaros meklē kopīgo un atšķirīgo dažādu sugu embriju hronoloģiskajā attīstībā. Kopīga izpēte skar rāpuļu, putnu un zīdītāju tādas hordas pētījumus, kura nosaka nākamo ķermeņa centrālo asi; mugurējo nervu tādas stiegras izpēti, kas vēlāk kļūst par muguras un galvas smadzenēm; žaunu aparāta un tā specifisko pārmaiņu izpēti; sirds labās/kreisās daļas un piegulošo asinsvadu izpēti; astes aizmetņa izpēti, kurš paliek ne visām sugām. Fundamentālajai zinātnei svarīgi ir evolūcijas pirmsākuma dažādu sugu kopējā aizmetņa pētījumi un iespējamo kopējo gēnu atradne; pētījumi arī parāda, ka dabiskā atlase sugu aprakstošās embrioloģijas ietvaros balstās uz iepriekšējo/pirmsākuma pieredzi/notikumiem, nevis neskaitāmas reizes sāk visu no sākuma.

Aprakstošā embrioloģija ir cieši saistīta ar citām savas jomas apakšnozarēm, kā vispārīgo, salīdzinošo un eksperimentālo embrioloģiju, attīstības ģenētiku, evolūcijas bioloģiju. Pēdējā ir bioloģijas apakšnozare, kurā tiek pētīti evolūcijas procesi (dabiskā atlase, kopējie priekšteči, sugu veidošanās), kas radīja dzīves daudzveidību uz Zemes.

Aprakstošā embrioloģija galvenokārt attiecas uz bezmugurkaulniekiem un mugurkaulniekiem, bet biežāk izšķir abinieku, adatādaiņu, putnu, rāpuļu, zīdītāju aprakstošo embrioloģiju.

18. gs. performācijas teorija uzskatīja, ka olšūnā vai spermā ir sagatavots miniatūrs embrijs, kas tā attīstības laikā vienkārši aug, nosakot, ka embrijā jābūt visiem tā pēcnācējiem. Konkurējošā 18.–19. gs. teorija bija epiģenēzes teorija, kuru aizsāka sengrieķu zinātnieks Aristotelis (Ἀριστοτέλης) un kura nosaka, ka embrija forma pakāpeniski rodas no salīdzinoši bezveidīgas olšūnas. 1828. gadā, strādājot Kēnigsbergas Universitātē (Albertus-Universität Königsberg), Karls Ernsts fon Bērs (Karl Ernst von Baer) pamatoja četrus dzīvnieku attīstības likumus jeb Bēra embrioloģijas likumus, kuri atbilda rekapitulācijas teorijai (augstāku organismu embriju attīstība zemāko organismu secīgos posmos).

1910. gadā franču ķirurgs un biologs Aleksiss Karels (Alexis Carell) radīja šūnu nemirstīguma teoriju. Viņa apgalvojuma pamatā bija cāļu sirds audu kultūras, kuru šūnas šķietami varēja vairoties mūžīgi.

Aprakstošās embrioloģijas dokumentācijas metodes attīstījušās no zīmējumiem līdz plastinācijas modeļiem un mūsdienās līdz 3D modeļu datorrekonstrukcijai no sērijveida embriju griezumiem. Mūsdienās pētniecībā izmanto:

1) datortomogrāfiju (DT). Mikrofokusa rentgenstaru DT vai mikro-DT izmanto relatīvi mazu struktūru, piemēram, augļa, attēlu veidošanai (piemēram, galvaskauss un iekšējā auss);

2) magnētiskās rezonanses (MR) attēlu veidošanu ar sekojošu digitalizēto datu paraugu 3D rekonstrukciju;

3) episkopiskā fluorescences attēla uztveršanu. Nodrošina reģistrētus 2D attēlus ātrai 3D attēlu veidošanai, ļauj veikt parauga virtuālu rezekciju jebkurā attēlu veidošanas plaknē, kā arī ātru augstas izšķirtspējas 3D un virsmas, un iekšējo struktūru rekonstrukciju;

4) optisko projekcijas tomogrāfiju (OPT), kas ir šķērsgriezuma attēla veidošanas tehnika, attēlojot 15–20 mm biezus paraugus, kam jābūt caurspīdīgiem;

5) klīnisko 3D ultrasonogrāfiju; ir izveidots termins “sonoembrioloģija”, kuras mērķis ir cilvēka embriju un augļu sonogrāfiska novērošana dzemdē;

6) jaunu embriju sērijgriezumu pagatavošanas metodi, kad audus iegulda plastmasā ar sekojošu ļoti plānu (pat 50–100 nm) griezumu pagatavošanu gaismas un elektronmikroskopijai. Būtiski, ka plastmasā ieguldītajiem audiem trūkst artefaktu, kas raksturo parafīnā ieguldītos audus. 

Aristotelis 340. gadā p. m. ē. bija pirmais embriologs, kurš savā grāmatā “Par dzīvnieku rašanos” (Περὶ ζῴων γενέσεως, De generatione animalium) aprakstīja daudzu organismu attīstību un vairošanos, norādot, ka sarežģītais pieaugušais organisms attīstās no vienkārša bezveidīga sākuma. Itāļu zinātnieks Džirolāmo Fabriči no Akvapendentes (Girolamo Fabrizi d’Acquapendent) sarakstīja grāmatu “Augļa veidošanās” (De formato foetu, 1660) un tiek uzskatīts par embrioloģijas aizsācēju. Angļu ārsts Viljams Hārvijs (William Harvey) 17. gs. vidū par primāro uzskatīja sirdi kā punctam saliens 'lēcienpunktu', t. i., par pirmo dzīves lēciena punktu, bet agrīnā embrija perifērās asinsrades saliņas – par dzīvas sirds priekštečiem. 1651. gadā V. Hārvijs secināja, ka visi dzīvnieki ir cēlušies no olām, kas izslēdza spontānu dzīvnieku veidošanos no dubļiem vai ekskrementiem. Itāļu ārsts un biologs Marčello Malpīgi (Marcello Malpighi) līdz ar mikroskopa izgudrošanu uzzīmēja precīzākas agrīnās attīstības stadijas un postulēja tēzi, ka cilvēka embrijā visi asinsrites sistēmas komponenti attīstās vienlaikus. 1672. gadā M. Malpīgi publicēja pirmos cāļa embrija mikroskopijas zīmējumus par nervu caurules, somītu, dzeltenuma maisa asinsvadu veidošanos. Vācu anatomu Kasparu Frīdrihu Volfu (Caspar Friedrich Wolff) uzskata par aprakstošās embrioloģijas pamatlicēju. Savos embrioloģijas zīmējumos “Izcelšanās teorija” (Theorie von der Generation s. Theoria generationis, 1764) viņš attēloja, ka embrija daļas attīstās no audiem, kādu nav pieaugušajiem. Šveicietis Albrehts fon Hallers (Albrecht Von Haller) 1758. gadā apgalvoja, ka empīrisko pierādījumu trūkuma dēļ par embrija kādu daļu iepriekšējo attīstību nevar apgalvot, ka tādas daļas neeksistē, aizstāvot performācijas teoriju savā grāmatā “Par sirds veidošanos vistas gaļā” (Sur la formation du coeur dans le poulet, 1758). Itāļu biologs Lacāro Spallancāni (Lazzaro Spallanzani) 1786. gadā publicēja grāmatu “Pieredze kalpot dzīvnieku un augu izcelsmes vēsturei” (Experiencias Para Servir a La Historia de La Generación De Animales y Plantas). Viņš pirmais parādīja, ka apaugļošanai nepieciešami gan spermatozoīdi, gan olšūna, un bija pirmais, kurš veica apaugļošanas eksperimentus vardēm un mākslīgo apsēklošanu sunim. Vācbaltiešu embriologs Kristians fon Panders (Christian Heinrich von Pander) pētīja un zīmēja cāļa attīstību, dīgļlapas un publicēja savu ietekmīgo darbu embrioloģijā “Vistas olas attīstības vēstures ziņas” (Beiträge zur Entwicklungsgeschichte des Hühnchens im Ei, 1817). Vācu anatoms Vilhelms Hiss vecākais (Wilhelm His, Sr.), mikroskopējot un zīmējot embrijus, uzkonstruēja embriogrāfu. Vācu histologs Gustavs Jākobs Borns (Gustav Jacob Born) ieviesa vaska plātnīšu plastinācijas tehnoloģiju embrioloģisko objektu veidošanā, kas vēlāk tika modificēta Kārnegī laboratorijā (Carnegie Laboratory) Baltimorā, Amerikas Savienotājās Valstīs (ASV). Kārnegī embrija stadijas nosauktas pēc slavenā ASV Vašingtonas Kārnegī Institūta (Carnegie Institution) Baltimorā, kur embrijus sāka vākt un klasificēt 1900. gadu sākumā. 

Izmantojot superparalēlo MR mikroskopu, uz vairāk nekā 1400 cilvēka embriju paraugu bāzes 2006.–2007. gados tika radīts Kjoto cilvēka embriju vizualizācijas projekts (Kyoto Human Embryo Visualization Project). 

Izglītības un zinātnes nolūkiem radītas cilvēka morfoloģiskās attīstības 3D un 4D datu bāzes. Līdz 2003. gadam Kārnegī embriju kolekcijas 3D struktūru digitalizāciju realizēja kā projektu “Redzamais embrijs” (Visible Embryo) ASV Nacionālajā veselības un medicīnas muzejā (National Museum of Health and Medicine, NMHM) Vašingtonā.

No 2000. gada amerikāņu zinātnieki Roberts Korks (Robert John Cork) un Reimonds Gasers (Raymond Gasser) uzsāka projektu "Virtuālais cilvēka embrijs" (Virtual Human Embryo) ar Nacionālā bērnu veselības un cilvēku attīstības institūta (National Institute of Child Health and Human Development, NICHD) un Nacionālās medicīnas bibliotēkas (National Library of Medicine, NICHHD) Vašingtonā, ASV, atbalstu, veidojot digitālas embriju struktūru mikrofotogrāfijas un attēlu rekonstrukcijas vienotā tīklojuma bibliotēkā.

Embrioloģijā pašlaik ir “pēcsekvencēšanas” ēra, kad aktualizējusies gēnu funkciju un savstarpējās ietekmes organismā izpēte ar sekojošu gēnu vizualizāciju 3D un 4D embrijos. Tiek pētīta pilna eksperimentālo dzīvnieku embriju gēnu izdale ar in situ hibridizācijas metodi un veidoti 3D gēnu ekspresijas modeļi vesela un anomālijas skarta orgāna attīstībā. 

Edinburgas Universitāte (University of Edinburgh) Skotijā, Vīnes Universitāte (Universität Wien) Austrijā, Džeksona Laboratorija (Jackson Laboratory) Bārhārborā, ASV, Kioto Universitātes Medicīnas skolas Iedzimtu anomāliju izpētes centrs (先天性異常研究センター、京都大学大学院医学研究科, Congenital Anomaly Research Center, Kyoto University Graduate School of Medicine) Japānā, Nacionālais bērnu veselības un cilvēku attīstības institūts (National Institute of Child Health and Human Development) Betsedā, ASV.

The International Journal of Developmental Biology (kopš 1989. gada; University of the Basque Country Press; no 1953. gada kā Anales del desarrollo), Anatomia, Histologia, Embryologia (kopš 1972. gada; Wiley-Blackwell-Verlag; no 1953. gada kā Zentralblatt für Veterinärmedizin; no 1963. gada kā Zentralblatt für Veterinärmedizin, Reihe A-C), BMC Developmental Biology (kopš 2001. gada; Springer Nature), Genes and Development (kopš 1987. gada; Cold Spring Harbor Laboratory Press un The Genetics Society), Journal of Morphology (kopš 1887. gada; John Wiley & Sons).

 Nozīmīgākie pētnieki

Aprakstošajā embrioloģijā svarīgas ieviestās attīstības laika tabulas, 2D plāksnes un stadijas. Vācu zinātnieks Alberts Opels (Albert Oppel) izstrādāja tabulu sistēmu ar rindās attēlotiem paraugiem, kolonnu garumu, subjektu vecumu, ķermeņa formu, dīgļa disku, somītiem (Table of development by Albert Oppel, Entwicklungstabelle von Albert Oppel).  

Vācu embriologs Francs Keibels (Franz Julius Keibel) 16 sējumos 1895. gadā publicēja “Mugurkaulnieku attīstības vēstures normālās plāksnes” (Normentafeln zur Entwicklungsgeschichte der Wirbelthiere). Vēlāk kopā ar amerikāņu zinātnieku Frenklinu Mollu (Franklin Paine Mall) tās tika rediģētas un publicētas 1912. gadā “Cilvēka embrioloģijas rokasgrāmatā” (Manual of Human Embryology).

Tabulas un stadijas aprakstīja vācu izcelsmes amerikāņu embriologs Viktors Hamburgers (Viktor Hamburger), amerikāņu biologs Ross Herisons (Ross Granville Harrison) un amerikāņu embriologs Džordžs Strīters (George Linius Streeter), pārveidojot un pielāgojot Keibela sistēmu cilvēka embrioloģijas Kārnegī stadiju izveidei.