Vācu rakstnieka F. Šillera traģēdijas “Marija Stjuarte” ideju pirmsākumi rodami jau 18. gadsimta 80. gadu sākumā, kad veikts darbs pie lugas “Viltus un mīla” (Kabale und Liebe, 1784). Interesi par skotu karalienes Marijas Stjuartes (Mary, Queen of Scots) un Anglijas karalienes Elizabetes (Elizabeth I) liktenī balstīta sižeta risinājumu apstiprina autora pastiprinātā pievēršanās 16. gadsimta notikumiem un to atspoguļojumam vēstures pētījumos. Pirmā konkrētā norāde par F. Šillera vēlmi sarakstīt lugu “Marija Stjuarte” ir fiksēta 1783. gadā rakstītā vēstulē. Pie literārā darba teksta izstrādes rakstnieks tomēr ķērās tikai 1799. gada aprīlī, luga pabeigta 1800. gada pavasarī. Traģēdija “Marija Stjuarte” sarakstīta laikā, kad F. Šillers apmetās uz pastāvīgu dzīvi Veimārā, tikās un apspriedās ar Johanu Volfgangu Gēti (Johann Wolfgang Goethe), kā arī saņēma hercoga Kārļa Augusta (Karl August) piešķirtu atalgojumu, kas nodrošināja iespējas pastāvīgam radošam darbam, kā arī piesaistīja F. Šilleru Veimāras galma teātrim (Hoftheater). Tieši “Marijas Stjuartes” tapšanas laikā, 1800. gada pavasarī, rakstnieks adaptēja Veimāras teātrim Viljama Šekspīra (William Shakespeare) traģēdiju “Makbets” (Macbeth, 1606), kas apstiprināja viņa interesi par vērienīgu politisku un psiholoģisku tēmu atklāsmi un to risinājumu dramaturģijā. Traģēdijas “Marija Stjuarte” pirmizrāde Veimāras teātrī notika 1800. gada 14. jūnijā. Luga publicēta 1801. gadā.

F. Šillera traģēdijā risināti personiski un politiski konflikti. Tās centrā ir varas, izvēles un indivīda rīcības brīvības motīvi. Konflikta vēsturiskais pamats ir Anglijas karalienes Elizabetes varas nostiprināšanās 16. gadsimta otrajā pusē, cieši pulcējot ap sevi atbalstītājus un vēršoties pret politiskajiem sāncenšiem. Elizabetes pretiniece lugā ir skotu karaliene Marija Stjuarte, kura pēc izcelsmes arī var pretendēt uz Anglijas troni, taču tiek apsūdzēta sazvērestībā un turēta apcietinājumā. Traģēdijas darbības sākums ir brīdī, kad tiesa jau ir notikusi un Marijai Stjuartei lemts nāvessods. Dramatisku spriegumu notikumiem piešķir tas, ka Elizabete kavējas ar sprieduma īstenošanu, baidoties no politisku nemieru izcelšanās. Sižeta risinājumā svarīga nozīme ir arī reliģiskiem aspektiem, jo Francijas galma katoļu aprindas aizstāv Marijas Stjuartes tiesības. Cieši savijoties pretrunīgiem politiskiem un personiskiem motīviem, Elizabete noraida franču delegācijas piedāvājumu laulībām ar kaimiņvalsts karaļnama pārstāvi, tādējādi izraisot diplomātisko attiecību saasinājumu; taču vienlaikus izrādās, ka grāfs Lesters, kas ir Elizabetes favorīts, ir arī Marijas Stjuartes ciešs sabiedrotais, jo Lesteru neapmierina viņa oficiālais statuss Anglijas galmā. Lugas pēdējā cēlienā, kad novērsts mēģinājums Mariju Stjuarti atbrīvot, Elizabetes virzītā notikumu gaita noved pie Marijai piespriestā nāves soda izpildes, turklāt Lesters ir atbildīgs par tā īstenošanu.   

Lugā attēloto notikumu dramatismu veido Anglijas karalienes Elizabetes un skotu karalienes Marijas Stjuartes likteņu pretnostatījums. F. Šillera traģēdijā detalizēti atklāti motīvi, kas noteikuši abu karalieņu sāncensību, kā arī viņu psiholoģiskie pārdzīvojumi. Marijas sarežģītā biogrāfija, arī viņas vaina vīra nāvē, kļūst par svarīgu rakstura veidošanās faktoru; taču F. Šillera risinātajā sižetā īpaši izcelta ieslodzītās karalienes cilvēcība, nožēla un viņas ciešanas. Marijas Stjuartes neaizsargātība ir pretstatīta varas mirdzumā esošajai Elizabetei, neapstrīdētai valdniecei, kura savu stāvokli uztur, ar neatslābstošu vērību sekojot politisko procesu norisēm un saglabājot ietekmi uz tām. Pretstatā Marijai Stjuartei, kura tēlota galvenokārt saskarsmē ar atsevišķiem tuviem cilvēkiem, it īpaši ar aukli Hannu Kenediju, kā arī viņas apsargiem, no kuriem lugas tēlu sistēmā īpaši nozīmīgs ir godprātīgais bruņinieks Polets, Elizabetes raksturs atklājas daudzveidīgās situācijās. Viņas izturēšanās vērojama gan ceremoniālās galma ainās, it īpaši saskarsmē ar franču sūtni un karalienei izteikto precību piedāvājumu, gan valsts padomes apspriedēs, kur dominē jautājums par valdnieces laulībām, kā arī par Marijas Stjuartes sodīšanu, gan personisku pārdomu brīžos, kas atklāj Elizabetes iekšējās šaubas un vienlaikus savas pozīcijas uzliktās atbildības apzināšanos. Mērķtiecīgi lugā veidoti valsts padomes locekļu atšķirīgie raksturi. Barons Berlejs ir pārliecināts, ka drošākais ceļš varas nostiprināšanā ir atbrīvošanās no Marijas Stjuartes; pieredzējušais grāfs Talbots uzskata, ka, parakstot Marijas nāves spriedumu, Elizabete uzņemsies pārāk smagu atbildību, kas var kļūt nepanesama viņa pašai; savukārt grāfs Lesters tiecas manipulēt ar Elizabetes jutām. Lestera svārstīgumu izraisa iekšējas pretrunas; kādreizējās mīlestības jūtas pret Mariju viņš upurējis, lai veidotu karjeru Elizabetes galmā, taču tēloto notikumu kontekstā tā ir apdraudēta, jo karaliene apsver politiskas laulības, kas saistītu Elizabeti ar Francijas karaļnamu. Pretrunu plosīts ir arī Marijas Stjuartes apsargātāja Poleta brāļadēla Mortimera tēls. Slepeni pieslējies katoļiem, Mortimers vispirms neveiksmīgi cenšas atbalstīt Marijas atbrīvošanu, bet tālākajā sižeta risinājumā izdara pašnāvību, ko izraisa gan viņa ieceru sabrukums un grāfa Lestera nodevība, gan arī paša neirotisms un nespēja racionāli novērtēt apstākļus.       

Traģēdija “Marija Stjuarte” veidota klasiskā piecu cēlienu formā, ievērojot precīzu simetriju, kas atklāj abu karalieņu pārdzīvojumu paralēlismu. Galvenās lugas darbības vietas ir Marijas cietums un Elizabetes pils, un notikumi pārmaiņus risinās te vienā, te otrā vietā. Pirmajā cēlienā autors iepazīstina ar notikumu priekšvēsturi un ieslodzītās Marijas stāvokli, savukārt otrajā cēlienā uzmanības centrā ir Elizabetes galms. Konflikta risinājumā pats būtiskākais ir lugas trešais cēliens, kurā F. Šillers tēlojis vēsturiski neapstiprinātu Marijas Stjuartes un Elizabetes tikšanos parkā pie Marijas ieslodzījuma vietas. Vēlme pēc šādas tikšanās motivēta gan ar Marijas Stjuartes cerībām uz apžēlošanu, gan Elizabetes personisku vēlmi redzēt savu sāncensi un pārliecināties par savu pārākumu. Elizabetes un viņas padomnieku sarīkotā tikšanās Marijai Stjuartei ir pēkšņa un negaidīta, un viņas prieku par negaidīto nokļūšanu ārpus cietuma mūriem brīvā dabā spēji nomaina apmulsums, satiekoties ar Anglijas karalieni; savukārt Elizabetes nicīgo izturēšanos nosaka viņas pārsteigums, sastopot Mariju Stjuarti pašapzinīgu un nelaimes nesaliektu. Marijas sākotnēji paustā nožēla pārtop protestā un nosodījumā, kas saasina savstarpējo konfliktu un padara to neatrisināmu. Lugas ceturtajā cēlienā Elizabete paraksta nāves spriedumu Marijai Stjuartei, reizē arī padarot savus padotos atbildīgus par tālāko rīcību. Piektā cēliena sākumdaļā tēlota gatavošanās nāvessoda izpildei un arī tā norise (aiz skatuves); savukārt lugas finālā notikumu centrā vēlreiz ir karaliene Elizabete un viņas iekšējās šaubas par savu izvēli.

Lugas satura iezīmes ir protests pret nelīdztiesību un varmācību, kas spilgti atklājas Marijas Stjuartes rakstura un likteņa tēlojumā; detalizēta iedziļināšanās pienākumos, ko uzliek valdnieka statuss un ko F. Šillers pārliecinoši parādījis Elizabetes rakstura daudzveidīgajās izpausmēs; aicinājums uz cilvēka izvēles un rīcības brīvību.

F. Šillera traģēdija “Marija Stjuarte” bijusi daudzu teātru, tostarp jau 19. gadsimtā arī Rīgas Pilsētas teātra (Rigaer Stadttheater), repertuārā. 1861. gadā, viesodamās Rīgā ar savu aktieru trupu, Marijas Stjuartes lomā uzstājās slavenā itāliešu aktrise Adelaide Ristori (Adelaide Ristori). F. Šillera traģēdija tulkota, publicēta un daudzkārt izrādīta arī latviešu valodā. 1906. gadā luga Raiņa atdzejojumā izdota Rīgas Latviešu biedrības Derīgu grāmatu nodaļas apgādā. Pirmais iestudējums bija 1897. gadā Rīgas Latviešu teātrī (RLT), lugu uzveda režisors Pēteris Ozoliņš, Marijas Stjuartes lomu atveidoja aktrise Dace Akmentiņa, savukārt Elizabetes lomā bija Jūlija Skaidrīte, abām kļūstot par pirmajām šo skatuves tēlu radītājām latviešu teātrī. Vēlākajos RLT uzvedumos 1910. gadā un 1918. gadā J. Skaidrīte pārņēma Marijas lomu. Divas reizes F. Šillera traģēdijai pievērsās Dailes teātra dibinātājs Eduards Smiļģis; gan 1943. gada uzvedumā, gan 1956. gada iestudējumā Marijas lomu atveidoja Lilita Bērziņa, savukārt Elizabete bija Alma Ābele. Režisors Oļģerts Kroders lugu 1976. gadā iestudēja Liepājas teātrī, galvenās lomas uzticot Ainai Karelei (Marija) un Verai Šneiderei (Elizabete), savukārt 2010. gadā Valmieras teātrī ar Ievu Puķi Marijas Stjuartes un Elīnu Vāni Elizabetes lomā. Latvijas Nacionālajā teātrī F. Šillera traģēdijas uzvedumu 1989. gadā veidoja režisors Mihails Kublinskis ar aktrisēm Zani Jančevsku (Marija) un Lāsmu Kugrēnu (Elizabete). 21. gadsimtā luga izrādīta arī Dailes teātrī Dž. Dž. Džilindžera iestudējumā 2010. gadā, tajā Marijas lomu atveidoja aktrise Vita Vārpiņa, Elizabeti – Rēzija Kalniņa.     

F. Šillera dramaturģijas iespaids ir ilglaicīgs un būtisks. Latviešu rakstniecībā tas īpaši izpaudies 19. gadsimta otrajā pusē un 20. gadsimta sākumā, izteiksmei un motīviem atbalsojoties Rūdolfa Blaumaņa, Aspazijas, Raiņa un citu autoru literārajos darbos.  

F. Šillera traģēdijā risinātais sižets un tajā attēlotie konflikti ir pamatā itāļu komponista Gaetāno Doniceti (Gaetano Donizetti) operai “Marija Stjuarte” (Maria Stuarda, 1835).